Nu jau pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš spēkā stājies «Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likums» jeb tautā sauktais «nulles deklarāciju» likums, par kuru iepriekš tika diskutēts gadu gadiem. Šķiet, ka nu vajadzētu būt skaidrai kārtībai un ikvienam Latvijas iedzīvotājam vajadzētu zināt, kas deklarējams, kā tas darāms un kādos gadījumos deklarācija nav jāiesniedz, bet valstij – būt pārliecinātai, ka nu gan iespēja darboties «ēnu zonā» būs izskausta reizi par visām reizēm.
Tomēr tā nav. Šādas skaidrības vai pārliecības pagaidām īsti nav nevienai pusei. Protams, ar laiku viss sakārtojas, un arī šajā jomā tā būs, taču patlaban gan valstij būtu jāiegulda daudz lielākas pūles nekā līdz šim deklarēšanās kārtības skaidrošanā, iedzīvotāju iedrošināšanā deklarēt līdz šim nedeklarētos ienākumus un iekšējo procesu sakārtošanā, lai būtu skaidri spēles noteikumi.
Piemēram, daudzi iedzīvotāji ir satraukti par to, kā deklarēt, piemēram, gleznas vai kolekcijas – kā noteikt to vērtību, ja līdz šim tādas vajadzības nav bijis. Daži uzskata, ka labāk iesniegt «uzpušķotu» deklarāciju jeb norādīt, ka viņu īpašumā ir vērtīgāka manta nekā patiesībā, tādējādi nodrošinoties pret pārmetumiem par kādiem nedeklarētiem līdzekļiem vai tamlīdzīgi.
Tā domāt ir naivi – nav izslēgts, ka attiecīgajai personai daudzās uzskaitītās Purvīša un citu vecmeistaru gleznas vai citas vērtības, kas būs norādītas deklarācijā, nāksies pēc laiciņa uzrādīt Valsts ieņēmumu dienesta vai Finanšu policijas amatpersonām. Tiesa gan, nedz administratīvā, nedz kriminālatbildība gadījumos, kad tiks konstatēts, ka deklarēts vairāk vērtību, nekā cilvēkam patiesībā ir, likumā vēl nav nostiprināta. Bet arī tas visticamāk ir tikai laika jautājums.