Eiropas Komisija (EK) ir nākusi klajā ar kārtējo lēmumu, kas nekādi nevar būt izdevīgs Latvijas uzņēmējdarbībai, proti, būtiski ir paredzēts samazināt brētliņu, reņģu un lašu nozveju Baltijas jūrā.
Nenoliedzami ekoloģiskās problēmas ir ļoti svarīgas, un labi, ja kāds tām pievērš uzmanību, it īpaši jau atsaucoties uz zinātnieku pētījumiem. Tomēr šeit ir viens otrs «bet»…
Vispirms jau nav skaidrs, kāpēc tieši tikpat nozīmīgam brētliņu nozvejas samazinājumam neseko arī mencu zvejas palielinājums. Turklāt šis jautājums rodas, par pamatu ņemot ne tikai ekonomiskus, bet arī ekoloģiskus apsvērumus – redz, mencām, kā jau lielākai radībai, ir paradums noēst salīdzinoši mazās brētliņas. Tātad, neveicot šo nozvejas procesu pietiekami korekti, efekts var izrādīties nulles vērtībā. Nav arī dzirdēts, kuri konkrēti ir bijuši tie zinātnieki, kuru ģeniālo pētījumu rezultātā EK, it īpaši jūrlietu un zivsaimniecības komisāre Marija Damanaki ir nonākusi pie attiecīgā nozvejas regulējuma – tautai tomēr būtu jāzina savi varoņi. Bažas par šāda regulējuma ekoloģisko efektu ir arī kāda cita apsvēruma dēļ. Ir skaidrs, ka Latvijai, esot ES kā savdabīga klubiņa sastāvdaļai, ir jāievēro tā noteikumi. Tas pats attiecas arī uz Zviedriju, Lietuvu, Poliju… Bet Baltijas jūrai pieguloša valsts ir arī Krievija, kura nav un, visai droši var teikt, nekad arī nebūs ES dalībvalsts. Un uz šo lielvalsti vismaz tās teritoriālajos ūdeņos nekādi EK lēmumi jau nu noteikti neattiecas – zvejos tik, cik vietējās varas iestādes uzskatīs par nepieciešamu.
Tātad kopējā bilance varētu veidoties ne īpaši optimistiska. Latvijai aktuālā brētliņu pārstrāde šprotu konservos, protams, neizzudīs, ņemot vērā, ka izejvielas ir iespējams importēt no Zviedrijas, kur nozvejotās brētliņas netiek izmantotas konservu ražošanai, un tādējādi zviedriem varētu būt izdevīgi tās eksportēt mums. Tomēr tas uzreiz nozīmē attiecīgās zivju produkcijas sadārdzināšanos un pats galvenais – būtiskus zaudējumus vietējai zvejas flotei. Šajā kontekstā no Latvijas puses ir dzirdēti uzņēmēju un nevalstisko organizāciju viedokļi, bet totāli nav skaidrs, ko lietas labā ir darījušas atbildīgās valsts institūcijas, piemēram, Zemkopības ministrija.
Jau jau reiz runa ir par lēmumiem, kas it kā tikuši pieņemti, pamatojoties uz zinātnieku atzinumiem, Latvijai būtu vērts pasūtīt neatkarīgu pētījumu par reālo situāciju saistībā ar zivju resursiem Baltijas jūrā. Nenoliedzami šādi pētījumi nav lēti, bet, ja jau atradās vairāk nekā divi miljoni latu prēmiju izmaksai VID darbiniekiem, arī pasākumam, kas varētu veicināt veselas nozares glābšanu, līdzekļi jāatrod. Iespējams, šādu neatkarīgu pētījumu rezultāti varētu būt labs pamats, lai mēģinātu vienoties vismaz ar pārējām Baltijas valstīm un Poliju, tādējādi cenšoties bloķēt minētā lēmuma īstenošanu. Citiem vārdiem sakot, ministrijas ir domātas tāpēc, lai izvērstu aktīvu darbību valsts ekonomisko interešu aizstāvībai, nevis tikai lēmumu saņemšanai no Briseles un aklai to izpildei.