Mana pieredze: Mātei jostas, meitai somas

«Šonakt to nopirka. Amerikā,» melnu mākslinieku skiču mapi garā siksnā rāda mazā Āgenskalna ādas apstrādes saloniņa Ērikas jostas saimniece Ērika Kalniņa

Viņa kopā ar meitu šuj jostas, somas un citus ādas aksesuārus un katru dienu ar prieku iet uz pašas radīto darba vietu.

Ērika pēc izglītības ir arhitekte, taču viņas lielākais projekts – ģimene un četri bērni – licis pievērsties mājas dzīvei. Lai apvienotu naudas pelnīšanu un bērnu audzināšanu, pirms gadiem divdesmit Ērika sākusi apstrādāt ādu. Vispirms intereses pēc iemaņas apguvusi kursos. Tad sākusi gatavot jostas arī pārdošanai. Mājinieki bijuši skeptiski noskaņoti līdz brīdim, kad no pirmā gadatirgus Ērika atgriezusies ar prāvu rubļu žūksnīti.

Ērikas meita Madara vispirms sākusi strādāt sev tīkamajā ainavu arhitektu profesijā, taču krīze likusi meklēt alternatīvu nodarbošanos. Šis laiks sakritis ar brīdi, kad Ērika meklējusi kompanjonu, jo bērni jau pieauguši, gribējies sākt kaut ko nopietnāku, bet vienai tas nešķita pa spēkam. Madarai savukārt ādas apstrāde jau kopš bērnības likusies pašsaprotama lieta, un visi darbi no mammas noskatīti. Dēls pieteicies palīdzēt mājaslapas izveidē.

Sākotnēji klienti pēc pasūtījumiem nākuši uz mājām. Tā kā viņu kļuvis arvien vairāk, tas vairs nebija ērti un vajadzējis meklēt telpas darbam. Abas ar meitu izlēmušas atvērt arī mazu veikaliņu. Tā atvēršana 2012. gada februārī bijis nopietns pārbaudījums – stindzinoši salis un Ērika salauzusi kāju, Madarai bijis jātiek galā vienai. Nav sliktuma bez labuma – kamēr mamma slimojusi, Madarai nācies iemācīties šūt ar šujmašīnu. Ja pārdzīvots šis brīdis, trakāk jau vairs nevar būt, spriež abas sievietes.

Dažādība attaisnojas

Radoša profesija ļauj būt radošam visās jomās, kompozīcijas un krāsu mācības likumi visur vienādi, pārliecināta Ērika. Lielākā nelaime, kas varētu notikt, ir stagnācija – izstrādāt vienu produktu un tik štancēt. Ja pats sev saimnieks, var izmēģināt visādus variantus atkarībā no pieprasījuma, modes maiņas. Par pieprasījumu vislabāk var spriest Ērika pati, jo to jūt, pa tirdziņiem braukājot. Modes aktualitātes un to, ko tagad valkā, iesaka bērni.

Ērikas pārziņā ir jostas, meitas – somas. Izejviela āda ir dārga, tādēļ abas lepojas ar savu bezatlikumu tehnoloģiju. Katrs ādas gabals ir citāds, tam ir dažādi defektiņi, mainās ādas faktūra. Tad nu tas tiek klāts uz darbnīcas grīdas un apskatīts. No gludākās vietas tiek piegriezti lielie gabali somām, jostām. Atgriezumu rodas daudz. Taču ārā netiek mests gandrīz nekas. Abas mākslinieces katram izdomā pielietojumu, gatavojot patlaban modernās ādas rokassprādzes, dekoratīvās puķes, atslēgu piekariņus. Viņas atzīst, ka ideju un ieceru netrūkst, spēj tik realizēt. Turklāt ar šo darbu iztiku var nopelnīt gana labi.

Ērikai bijis piedāvājums arī kursus vadīt, bet viņa uzskata, ka katram jādara tas, ko prot vislabāk. Tādēļ Madara arī nešuj motociklistu somas un citas lietas, kuras daudzi vēlētos pasūtīt, bet amatniece neizjūt kā savas. Vēl kāda niša, kuru kāds varētu attīstīt, – kvalitatīvs ādas izstrādājumu remonts, iesaka Madara. Papildus saviem darbiem viņas to nevar pagūt veikt, bet gribētāju nāk daudz. «Sievietes mīl savas somas un vēlas to mūžu pagarināt, taču mēs garantējam labošanu tikai saviem darbiem,» teic Madara.

Produkcijas tirdzniecībā tagad ir trīs vaļi – vasaras un Ziemassvētku laika tirdziņi, interneta veikals un veikaliņš darbnīcā. «Kamēr galvenais produkcijas pārdošanas veids bija tirdziņi, darbs un ienākumi bija sezonāli. Ziemā tiešām nācies sajozt jostas ciešāk. Reizēm pavisam cieši,» atceras Ērika. Grūti bija ziemā iegādāties izejmateriālus. Krīzes laikā Ērika jokojusi, ka dara valstiski svarīgu darbu – gādā, lai arī citiem pietiktu to jostu, ko sajozt.

Kopējos ienākumos arvien lielāka artava ir tieši no tirdzniecības internetā. Mākslinieču somas aizceļojušas vai pa visu pasauli. Sevišķi labi pircēji esot Amerikā. Viņiem diena ir tad, kad mums nakts, un salonā rīts sākas ar to, ka apskata, kas pa nakti nopirkts un jāgatavo sūtīšanai. Sevišķi daudz pirkumu internetā ir pēc brīvdienām, kad cilvēkiem bijis laiks papētīt piedāvājumu mājaslapā.

Laba sadarbība izveidojusies arī ar Krieviju – viņu tirdzniecības pārstāve pati ierodas, atlasa preces, samaksā un aizved uz saviem veikaliem. Ar kaimiņvalsti var tikai šādus, drošus darījumus ar tūlītēju preču apmaksu, pārliecinājusies Ērika. Dažāda pieredze ir pat ar Latvijas veikaliņos nodoto produkciju, jo naudu grūti nākas sadzenāt rokā. Tā kā pašām tagad savs veikaliņš, jānodrošina sortiments tajā un citiem vairs neatliekot.

Madarai jau ir pašas šūta soma, Ērikai vēl nav. Tiklīdz viņa kādu noskata, to nopērk. Abas mēģinājušas pircēju paradumos atrast kādu likumsakarību, taču – nekā! Viendien veikals pilns, citā neienāk neviens. Neesot vainojamas ne mēnesfāzes, ne gadalaiki.

Stabilitāte nomierina

Attīstoties vairākiem tirdzniecības kanāliem, ienākumu regularitāte stabilizējusies. Līdz šim izdevies iztikt tikai ar pašu iekrāto naudu.

Plānojamie ienākumi iedrošina domāt arī par kredīta ņemšanu nākotnē darbnīcas un veikala labiekārtošanai. Madara uzskata – ja būtu ņēmušas kredītu jau, darbību sākot, tā būtu bijusi liela kļūda. Ērika dalās ar savu darbības gados gūto atziņu – nedrīkst paļauties, ka tā, kā ir šodien, būs rīt.

«Regulāri ienākumi ļauj justies drošāk un plānot tālāko attīstību,» skaidro Ērika. Aug pieprasījums un darbu apjoms. Arvien vairāk laika prasa tādas lietas kā preču saiņošana un sūtīšana, komunikācija internetā, mājaslapas pilnveidošana, dažādi papīru jautājumi. Visus šos darbus abas varot darīt ar prieku, taču tas viss paņemot laiku tam, ar ko pašām patīk un vajag nodarboties visvairāk – izstrādājumu radīšanai. Jostas var sašūt ātrāk, taču somas var pagatavot tikai pāris nedēļā. Māte un meita plāno, ka jāmaina uzņēmējdarbības forma un jāpieņem papildu darbinieki. Madara plāno, ka tuvākajā laikā varētu dibināt SIA.

Ādas apstrādi abas uztic tikai pašas sev, jo izstrādājumiem svarīga nemainīga kvalitāte. Ērika teic, ka viņu nākotne nav cehs ar šuvējām, bet arī turpmāk neliels ģimenes uzņēmums. Abas ar meitu aprēķinājušas, cik izmaksā katrs darbinieks un par cik tad būtu jāpalielina ražošana un realizācija. Kā izdevīgāko modeli viņas uzskata papildu 2–3 darbinieku piesaisti. Rēķināšana un visādu lēmumu pieņemšana iznākot visu laiku, tādēļ šo to no biznesa lietām mēģinot apgūt. Uz galda darbnīciņā salikti biznesa žurnāli. Taču trijos darbības gados piedzīvotais abām radījis sajūtu, ka jau beigušas biznesa akadēmiju.

Konkurenti lietuvieši

Nopietnu ādas apstrādātāju Latvijā nav daudz, novērojusi Ērika. Kopumā esot ap kādiem 10, lielākoties – jau ar stāžu, bet jaunie pēkšņi nerodas. Šo darbu sākt no nulles ir grūti un dārgi, jo vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī aprīkojums. Arī Ērikai daļa instrumentu ir meistariem speciāli pasūtīti, unikāli. Lielākais drauds vietējiem varētu būt lietuviešu ādas apstrādātāji. Viņi ierodas gadatirgos un prasa tik zemas cenas, ka konkurēt nav iespējams. To ļauj zemās ādas cenas, jo Lietuvā to apstrādātāju netrūkst, turklāt par smiekla naudu. Latvijā salīdzinājumam ir tikai viens ādas apstrādes uzņēmums Jelgavā.

Ērika vērtē, ka latviešu amatnieku veikums ir ļoti dažādojies un kļūst kvalitatīvāks, taču latvieši neesot tirgotāji. Tas attiecas gan uz prasmi labākās tirdzniecības vietas aizņemt, gan preci un sevi izrādīt. Mēģinājuši braukt uz tirgiem Lietuvā – pircēji pat nikni par to, ja josta dārgāka par pieciem latiem, turklāt par katru preci vēl vēlas atlaidi. Skaidrs, ka svešos tur negaida. Igauņi gan aicinot, taču prasot milzu naudu par tirdzniecības vietu, dārgs ir arī ceļš, un būtu jāiztirgo ļoti daudz produkcijas, lai tas atpelnītos.

Abas izlēmušas, ka labākā vieta, kur veidot savu biznesu, ir Latvija un arī tepat attīstības iespējām nav ne vainas.