Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Viena no spilgtām liecībām par Latvijas ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos ir to strādājošo skaita samazinājums, kas saņem minimālo vai līdz minimālai algai.

Minimālo algu vai mazāk saņēma 135,7 tūkstoši jeb 16,9% darbinieku, kas ir par 2,2 procentpunktiem mazāk nekā gadu iepriekš. 2018. gadā, salīdzinot ar 2017. gadu, darbinieku īpatsvars, kuru darba samaksa pēc nodokļu nomaksas bija līdz 450 eiro mēnesī, samazinājies līdz 30,5% (kritums par 8,7 procentpunktiem).

Savukārt darbinieku īpatsvars, kuru neto darba samaksa 2018. gadā bija no 450 līdz 700 eiro, salīdzinot ar 2017. gadu, palielinājās par 2,0 procentpunktiem (2018. gadā – 34,4%). Darbinieku īpatsvars ar neto darba samaksu no 700 līdz 1400 eiro pieauga par 5,5 procentpunktiem (2018. gadā – 25,7%). Darbinieku īpatsvars, kuru neto darba samaksa bija virs 1400 eiro, salīdzinot ar 2017. gadu, palielinājies par 0,7 procentpunktiem (2018. gadā – 4,1%).

It kā ar nāciju uz nervu sabrukuma robežas nemitīgi turošo salīdzināšanu ar Igauniju vēl nepietiktu, šogad populāra kļuvusi algu pieauguma salīdzināšana Latvijā un Lietuvā. Šajā sacensībā mums klājas labāk. Šī gada 1.ceturksnī algu pieaugums dienvidu kaimiņvalstī bija ievērojami lielāks, taču 2.ceturksnī esam viņus noķēruši, algām gada griezumā pieaugot par 8.7%.

Tātad Latvija «nosargāja» bruto algu līmeņa starpību, kas ir gandrīz simts eiro, vidējā bruto darba samaksa Latvijā sasniedza 927 eiro.

Kā jau ierasts, interesantas un ilustratīvas ir algu dinamikas atšķirības nozarēs. Visstraujāk samaksa auga zinātnisko, tehnisko un profesionālo pakalpojumu nozarē, par 13.5%, tai pārsniedzot 1000 eiro robežu. Tas ir rezultāts iepriekšējos gados augošajam biznesa pakalpojumu eksportam, kas gan šogad ir piebremzējies, kaut kādā ziņā tieši ierobežotas darbaspēka pieejamības dēļ. Ļoti strauji, par 13.0% auga algas izglītībā, to vidējam līmenim (780 eiro) gan paliekot zem vidējā, kas diez vai ir ilgtspējīga situācija. Ievērojami, par 11.0% augusi arī alga lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, iespējams, atspoguļojot cilvēku aizplūšanu no retāk apdzīvotajiem apvidiem, palielinot tur palikušo darbinieku iespējas panākt sev labākus nosacījumus. Atskaitot operācijas ar nekustamo īpašumu, visās nozarēs darba samaksa auga straujāk nekā cenas.

Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par to, ka Latvijā 3. ceturksnī vidējā alga bruto ir sasniegusi 1006 eiro, tradicionāli izraisīja skeptiskas un indīgas piezīmes. Piemēram, ja Jānītis vakariņās apēd divas vistas, bet Anniņa – nevienu, tad vidēji katrs ir apēduši pa vienai vistai. CSP Darba samaksas statistikas daļas vadītāja Lija Luste skaidro, ka vidējā alga patiešām ir aritmētisks jēdziens un neraksturo iedzīvotāju labklājību, jo tas neko nepasaka par ienākumu sadalījumu.

Daudz precīzāks rādītājs ir tā sauktā algas mediāna, kas aprēķināta, izslēdzot galējās vērtības. Pašlaik algas mediāna ir 760 eiro. Kā redzams, atšķirība starp vidējo algu un algas mediānu ir gana būtiska. Ja algas mediāna ir būtiski zemāka par vidējo algu, tad tas nozīmē, ka vairāk ir zemo algu saņēmēju.

Labā ziņa ir tā, ka algu kāpumā procentuāli vislielākais īpatsvars ir mazāk pelnošajām nozarēm un reģioniem.

Lai saprastu, kas notiek ar darba samaksu, līdztekus algas mediānai ir vērts pievērst uzmanību algu kāpumam un sadalījumam pa nozarēm. Šā gada 3. ceturksnī algu kāpums salīdzinājumā ar 2017. gada 3. ceturksni ir bijis 8%. Indīgajiem skeptiķiem jāteic, ka, aplūkojot darba samaksas pieauguma struktūru, redzams, ka tas nav uz «biezā gala» rēķina, jo vislielākais pieaugums bijis veselības un sociālajā aprūpē (15,9%), izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos (11,6%) un ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē (10,6%). Vismazākais algu kāpums bijis finanšu un apdrošināšanas nozarē (0,4%), kurā ir vislielākās algas. Tas liecina, ka lielo algu saņēmēji lielā mērā savus griestus ir sasnieguši, tāpat kā reģionālā griezienā rīdzinieki ir tie, kuriem algu kāpums ir viszemākais – 7,1%. Ja raugāmies absolūtos skaitļos, tad, protams, bažas rada situācija ēdināšanas un izmitināšanas nozarē, kur vidējā alga ir viszemākā valstī – 720 eiro, un izglītībā, kur tā sasniedz vien 822 eiro. Salīdzinājumam vislabāk apmaksātajā nozarē – finansēs un apdrošināšanā – vidējā alga ir 1932 eiro, kam seko informācijas un komunikāciju pakalpojumi ar 1584 eiro. Reģionālā griezumā viszemākās algas tradicionāli ir Latgalē – 708 eiro. Salīdzinājumam, Rīgā vidējā alga ir 1124 eiro. Tomēr, lai saprastu attīstību un darba samaksas dinamiku, visefektīvāk ir koncentrēties uz algu kāpumu, kur nozaru griezumā kā jau minēts, vislielākais tas ir zemāk apmaksātajās nozarēs, bet reģionu griezumā dominē Kurzeme ar 11% kāpumu, kam seko Pierīga un Latgale. Protams, arī Rīgā ir vērojams algu pieaugums, kas liek domāt, ka darba samaksas ziņā plaisa starp galvaspilsētu un pārējo Latviju tik drīz nesašaurināsies.

Mazajos uzņēmumos ar nodarbināto skaitu līdz 20 strādājošajiem darbiniekiem aptuveni 64% saņem dažādas neoficiālas piemaksas, secināts Latvijas Bankas pētījumā, kuru pirmdien diskusijā "Aplokšņu algu ēna pandēmijā krīt divreiz" prezentēja Latvijas Bankas ekonomists Konstantīns Beņkovskis.

Savukārt vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos - tikai par 8,2% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām, stāstīja Beņkovskis.

Izsakot aplokšņu maksājumus pret oficiālo neto darba algu jeb algu, ko darbinieks saņem "uz rokas", Latvijas Bankas pētījumā secināts, ka mazajos uzņēmumos aplokšņu maksājumi veido aptuveni 21% no oficiālās algas. Liela un vidēja izmēra uzņēmumos šis rādītājs ir būtiski zemāks.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien, teica Beņkovskis, norādot, ka vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās.

Latvijā 40% uzņēmēju plāno palielināt darbinieku algas; daļa uzņēmēju to varēs paveikt, pateicoties veiktajiem uzlabojumiem produktivitātē un investīcijām attīstībā. Tomēr liela daļa uzņēmēju norāda, ka algu kāpums ietekmēs uzņēmuma peļņu un cenas klientiem, liecina bankas Citadele sadarbībā ar SKDS veiktais Citadele Index pētījums.

No tiem, kas plāno algu palielinājumu, 50% uzņēmēju to var atļauties, pateicoties līdzšinējām investīcijām attīstībā un efektivitātes uzlabojumiem - liecina Citadele Index pētījums. Lielākā daļa jeb 60% uzņēmēju atzinuši, ka algu kāpums visdrīzāk samazinās uzņēmuma peļņu. Savukārt 52% uzņēmēju norādījuši, ka algu kāpuma dēļ ir tikušas vai tiks celtas cenas klientiem. To, ka algu kāpumu kompensēs ar cenu celšanu, visbiežāk norādījuši būvniecības nozares uzņēmumi (74%). Teju ceturtā daļa no tiem, kas plāno algu palielinājumu, jeb 23% uzņēmēju atbildējuši, ka algu palielināšana apdraud uzņēmuma darbību.

«Ir skaidrs, ka mūsdienās uzņēmēji darba tirgū konkurē ne tikai ar citiem Latvijā strādājošiem uzņēmumiem, bet ar visu pasauli un jo īpaši citām Eiropas valstīm. Iedzīvotāji var brīvi izvēlēties savu darba vietu teju jebkurā no valstīm. Tādēļ mums jārēķinās, ka arī konkurētspējīgam atalgojumam ir un arī turpmāk būs tendence pieaugt. Ilgtspējīgai uzņēmuma darbībai nepietiks ar izdevumu samazināšanu un darbinieku atalgojuma nodrošināšanu uz uzņēmuma peļņas rēķina. Risinājums ir investīcijas produktivitātes un procesu efektivitātes uzlabošanā. Piemēram, Citadeles kredītlīdzekļus uzņēmēji ir izmantojuši jaunāku un modernāku iekārtu iegādei, kas lielu daļu procesu ļauj automatizēt, kā arī ļauj palielināt ražošanas jaudu un ātrumu, izmantojot mazāk energoresursu,» saka bankas Citadele valdes locekle Santa Purgaile.

Lai arī kopumā ekonomikas izaugsme palēninās, tomēr vairāk nekā trešā daļa Baltijas valstu lielo uzņēmumu ir pozitīvi noskaņoti savās prognozēs par biznesa vides attīstību nākamajos 12 mēnešos.

SEB bankas veiktā Baltijas valstu lielo uzņēmumu finanšu direktoru aptauja liecina, ka uzņēmumi nākamā gada laikā plāno fokusēt savu uzmanību attīstībai, turklāt puse Latvijas lielo uzņēmumu ir gatavi investēt tieši mājas tirgū.

Plānojot savu finanšu resursu izlietojumu, 50% Latvijas lielo uzņēmumu finanšu direktoru atzīst, ka plāno turpināt investēt vietējā tirgū. Līdzīga situācija ir arī kaimiņvalstīs, kur investēt mājas tirgū plāno 45% Lietuvas un 51% Igaunijas lielo uzņēmumu. Vienlaikus Latvijā ir lielākais uzņēmumu īpatsvars, kas plāno dividenžu izmaksas (10%), un zemākais, kas plāno investēt eksporta tirgus paplašināšanā (6%).

“Latvijas uzņēmēji mazāk nekā kaimiņvalstīs ir ieņēmuši nogaidošu pozīciju, proti, tikai 9% Latvijas lielo uzņēmumu plāno nedarīt neko, kamēr Lietuvā un Igaunijā tie ir 14% lielo uzņēmumu. Aptaujas dati rāda, ka kopumā Baltijas lielo uzņēmumu finanšu vadītāji ir samērā pārliecināti par uzņēmumu spēju tikt galā ar šī brīža izaicinājumiem un nākamo 12 mēnešu laikā plāno fokusēt savu uzmanību attīstībai,” skaidro SEB bankas valdes loceklis Ints Krasts.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

Iecerētais minimālās algas paaugstinājums par 50 eiro jeb 26,3% var nebūt paceļams daļai uzņēmēju, it īpaši attālākajos reģionos, kas varētu novest pie bankrotiem un bezdarbniekiem

Vairāki darba devēji laukos arī vērš uzmanību, ka ar minimālās algas mehānisku celšanu faktiski tiek veikta mazāko algu saņēmēju ienākumu līmeņa pacelšana, taču vienlaikus darba algu varot pacelt, tikai paaugstinot darba ražīgumu. Savukārt, ja šāds darba efektivitātes pieaugums neesot iespējams, tad spiediens ir vērsts uz gala produkta vai pakalpojuma cenu. Tomēr jārēķinās, ka eksporta tirgū tikai tāpēc, ka Latvijā tiek paaugstināta minimālā darba alga, realizācijas cenas paaugstināt neesot iespējams, kas nozīmējot produkcijas pasūtījumu portfeļa maiņu, peļņas vai izmaksu samazināšanu, vai arī visus minētos procesus vienlaikus. Tāpat jārēķinās, ka minimālās algas palielināšanas rezultātā strādājošo oficiālā alga var būt arī mazāka par valstī noteikto, jo «juridiski» piemēros mazāku slodzi. To, ka uzņēmēju reakcija varētu būt atšķirīga, atzīst arī VID Nodokļu administrēšanas risku vadības daļas vadītāja Natālija Fiļipoviča. Pieredze liecinot, ka ir tādi uzņēmēji, kuri seko līdzi minimālās algas izmaiņām un, tai pieaugot, «samazina» aplokšņu algas apmēru; ir arī tādi, kuri sāk manipulēt ar stundu likmēm. Pēc CSP datiem, šā gada martā līdz 380 eiro bruto darba algu saņēma 162 302 strādājošo, jeb 20,7% no visiem strādājošajiem Latvijā.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Tā dēvēto aplokšņu algu saņēmēju īpatsvars Igaunijā pērn sarucis līdz 4% salīdzinājumā ar 7% 2019.gadā, liecina pēc Igaunijas Nodokļu un muitas departamenta pasūtījuma veiktas aptaujas rezultāti.

Respondentu, kuri pazīst kādu, kurš saņem darba algu, par kuru netiek maksāti nodokļi, īpatsvars samazinājies līdz 24% salīdzinājumā ar 29% 2019.gadā, savukārt aptaujāto, kuri tādu rīcību uzskata par pareizu, īpatsvars samazinājies no 9% līdz 7%, liecina sabiedriskās domas pētījumu kompānijas "Norstat" veiktās aptaujas rezultāti.

Cilvēku, kurus neapmierina "aplokšņu algu" izmaksa, īpatsvars divu gadu laikā pieaudzis no 6% līdz 27%. Visvairāk cilvēkus neapmierina tas, ka ienākumi, par kuriem netiek samaksāti nodokļi, negarantē stabilitāti, neļauj kvalificēties hipotekārajam kredītam, samazina nākotnes pensiju un "aplokšņu algu" maksātāji veido negodīgas konkurences apstākļus.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Pēc piezemētākas algu izaugsmes pērn, nu atkal esam atpakaļ pie divciparu skaitļiem algu kāpuma rādītājos.

Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1462 eiro – par 160 eiro jeb 12.3% lielāka nekā gadu iepriekš. Algu kāpums šī gada sākumā joprojām bija mazāk straujš nekā cenu pieaugums - tādejādi strādājošo iedzīvotāju reālā neto alga jeb pirktspēja samazinājās par 6.1%. Prognozes par algu un inflācijas attīstību gan liek secināt, ka pavisam drīz – iespējams, jau gada 3. ceturksnī sāksim novērot patīkamāku ainu. Straujais algu kāpums turpināsies, bet, inflācijai sarūkot, darba ņēmēja pirktspēja beidzot atkal augs.

Algu pieaugumu 1. ceturksnī turpināja veicināt sarūkošais bezdarba līmenis un darbaspēka trūkums. Vienīgā nozare, kur darbaspēka trūkums uzņēmējus uztrauc krietni mazāk nekā pirms gada, ir apstrādes rūpniecība, savukārt darba roku trūkums saglabājas augsts pakalpojumu sektorā, mazumtirdzniecībā, un ļoti ievērojams – būvniecībā. Vidējo darba samaksu celt palīdzēja arī minimālās algas palielināšana par 24% (līdz 620 EUR). Minimālās algas kāpuma ietekme uz vidējo algu visvairāk bija jūtama Latgalē, kur lielāka daļa strādājošo saņem minimālo algu, vai tuvu tai. Latgalē gada pirmajā ceturksnī algas auga pat par 16.4%, tomēr joprojām saglabājās par 29% zemākas nekā vidēji Latvijā.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Latvijas iedzīvotāji 2.ceturksnī par nostrādāto stundu saņēma par 3,9% vairāk nekā pirms gada. Taču kopējais algu fonds samazinājās par 3,3%.

Šis pretstatījums palīdz saprast, kāpēc algas turpināja augt, par spīti tam, ka ekonomikā bija pandēmijas izraisītā krīze. Vidējās algas palielinājās gan tāpēc, ka daļa nozaru turpināja sekmīgi attīstīties, gan politisko lēmumu dēļ, gan tāpēc, ka mainījās ekonomikas struktūra. Šī gada 2.ceturksnī vidējā bruto alga sasniedza 1118 eiro, bet vidējā alga pēc nodokļu nomaksas bija 824 eiro.

Vidējās darba samaksas gada pieaugums – 3,9% 

2020. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, vidējā mēneša bruto darba...

Lielo nozaru starpā algas visstraujāk auga komercpakalpojumos, palielinoties par 8% līdz 1313 eiro. Šajā nozarē strādājošie guva labumu no tā, ka tās eksportu pandēmija skāra maz. Turklāt attīstība nesenā pagātnē bija ļoti sekmīga un tāda varētu būt arī nākotnē, kas noteikti attur uzņēmumus no lēmumiem, kas varētu veicināt darbinieku aiziešanu. Līdzīgi var teikt par informācijas un sakaru nozari, arī tajā algu kāpums pārsniedza vidējo, palielinoties par 4,8% līdz 1813 eiro. Arī būvniecības nozare, kurā algas auga par 6,0%, no krīzes cietusi samērā maz, tās tuvākās nākotnes perspektīvas ir lieliskas. Valsts pārvaldē strādājošo algu pieaugums par 6,5% atspoguļo budžeta veidošanas laikā pieņemtos lēmumus, šeit lielu īstermiņa svārstību nav un tās nebija gaidāmas. To pašu var teikt par medicīnu un izglītību, kur algas pieauga vienādi, par 4,6%, tātad straujāk par vidējo tempu.

Algas visstraujāk ir samazinājušās nozarē, kur tās jau iepriekš bija viszemākās – sabiedriskajā ēdināšanā un izmitināšanā, tur atalgojums ir samazinājies par 16,5%. Šī notikuma tiešā ietekme uz algu līmeni, protams, ir negatīva, taču šīs nozares un arī tās darbavietu īpatsvara straujā samazināšanās algu līmeni kopumā ir ietekmējusi pozitīvi. Piemēram, ASV vīrusa radītā krīze ir daudz dziļāka nekā Latvijā, bet tur algu pieaugums paātrinājās, nevis samazinājās, kā pie mums. Iemesls ir darbinieku atlaišana nozarēs ar zemu atalgojuma līmeni. Šī gada 2.ceturksnī algas strauji (par 5,1%) samazinājās arī transportā, kas daļēji skaidrojams ar nozares iekšējās struktūras maiņu, samazinoties labi atalgoto aviācijas darbavietu skaitam. Šeit ietekme ir arī tranzītbiznesa krīzei.

Šogad krasi atšķiras algu pieaugums Baltijā. Lietuvā 2.ceturksnī vidējā alga auga par 8%, gan pateicoties mazākajam ekonomikas kritumam, gan minimālās algas celšanai šogad, kā arī dāsnajam valsts atbalstam ienākumiem, tātad arī patēriņam un nodarbinātībai, tai skaitā t.s. helikoptera naudai — papildus 200 eiro katra pensionāra kontā, neuzdodot liekus jautājumus. Kāpēc gan ne, ja tuvojas vēlēšanas? Igaunijā algas 2.ceturksnī gada griezumā auga par 1%, bet jāatzīmē, ka tur bija arī mazākais bezdarba pieaugums, par spīti lielākam tūrisma īpatsvaram ekonomikā, kas varētu būt skaidrojams ar izvēlētajiem valsts atbalsta instrumentiem. Mazinot atlaišanu zemo algu nozarēs tie arī mīkstināja ekonomikas struktūras izmaiņu augšupvērsto ietekmi uz algu līmeni.

Vidējo algu pieaugums Latvijā šogad ir piebremzējies, globālās krīzes ietekme būs jūtama arī nākamgad. Ja pērn vidējās algas palielinājās par 7,2%, tad šogad kāpums varētu būt ap 5%. Maijā algu kāpums noplaka līdz 2,5%, jau jūnijā tas bija 5,6%, bet gada 2.pusē varētu atkal piebremzēties epidēmijas otrā viļņa dēļ. Taču tālākā nākotnē algu pieaugums būs straujš, kas stiprinās Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību, bet arī sagādās milzu izaicinājumus darba devējiem. Pār Latvijas ekonomiku nolīs milzīga investīciju straume, kuru baros ES finansētais krīzes pārvarēšanas fonds, "RailBaltica", pieaugošas ES fondu finansējums. Nebūs naudas trūkuma, būs grūtības to apgūt, izvairīties no ekonomikas pārkaršanas un nepamatotiem izmaksu kāpumiem. Pandēmija nākotnē varētu labvēlīgi ietekmēt arī eksporta attīstību. Tiešā ietekme uz svarīgākajām nozarēm, izņemot transportu, ir bijusi diezgan maiga, bet krīzes radītie satricinājumi piegādes ķēdēs rada jaunas iespējas mūsu uzņēmumiem. Krīze jau ir stimulējusi vairāku eksporta nozaru – pārtikas pārstrādes, elektronikas, farmācijas un informācijas tehnoloģiju attīstību. Tām visām vajadzēs cilvēkus, cīņa par vietu Latvijas darba tirgū kļūs arvien asāka.

Nedeklarētās darba algas īpatsvars pērn valstī komercsektorā bija 21,6% un salīdzinot ar 2015.gadu tas ir samazinājies par 1,1 procentpunktu, šodien žurnālistiem sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu administrēšanas risku vadības daļas vadītāja Natālija Fiļipoviča.

Papildināts viss teksts

Savukārt mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) maksāšanas režīmā šis īpatsvars pērn bija 28%. Salīdzinot ar 2015.gadu, nedeklarēto darba algas ienākumu īpatsvars ir samazinājies par 3,2 procentpunktiem.

Fiļipoviča norādīja, ka naudas izteiksmē pērn vispārējā nodokļu maksāšanas režīmā aplokšņu algās tika izmaksāti aptuveni 940 miljoni eiro, bet MUN režīmā - aptuveni 17 miljoni eiro. «Papildus vēl ir jārēķina nedeklarētās sociālās iemaksas aptuveni 438 miljonu eiro apmērā un nedeklarētais iedzīvotāju ienākuma nodoklis 223 miljonu eiro apmērā,» skaidroja Fiļipoviča.

Viņa piebilda, ka kopumā aplokšņu algas valstī saņem aptuveni 200 000 nodarbinātie. Aploksnē parasti tiek maksāti 20-50% no kopējā atalgojuma, vidēji tie ir 30% no atalgojuma.