Viena no spilgtām liecībām par Latvijas ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju pirktspējas palielināšanos ir to strādājošo skaita samazinājums, kas saņem minimālo vai līdz minimālai algai.
Minimālo algu vai mazāk saņēma 135,7 tūkstoši jeb 16,9% darbinieku, kas ir par 2,2 procentpunktiem mazāk nekā gadu iepriekš. 2018. gadā, salīdzinot ar 2017. gadu, darbinieku īpatsvars, kuru darba samaksa pēc nodokļu nomaksas bija līdz 450 eiro mēnesī, samazinājies līdz 30,5% (kritums par 8,7 procentpunktiem).
Savukārt darbinieku īpatsvars, kuru neto darba samaksa 2018. gadā bija no 450 līdz 700 eiro, salīdzinot ar 2017. gadu, palielinājās par 2,0 procentpunktiem (2018. gadā – 34,4%). Darbinieku īpatsvars ar neto darba samaksu no 700 līdz 1400 eiro pieauga par 5,5 procentpunktiem (2018. gadā – 25,7%). Darbinieku īpatsvars, kuru neto darba samaksa bija virs 1400 eiro, salīdzinot ar 2017. gadu, palielinājies par 0,7 procentpunktiem (2018. gadā – 4,1%).
Tendence ir skaidri redzama – samazinās neto mazo algu (līdz 450 eiro) saņēmēju skaits, bet gana strauji pieaudzis vidējo algu saņēmēju skaits. Lai gan vislielākais strādājošo skaits saņem algu līdz 450 eiro, tomēr būtiski pieauga to algas saņēmēju skaits, kas saņem no 700 līdz 1400 eiro, starpība starp abām šīm grupām ir vien 4,3%. Tiesa, daļēji darba algu pieaugums ir saistāms ne tikai ar faktisku algas kāpumu, bet ar aplokšņu algu legalizēšanu, tas noteikti ir vērtējams pozitīvi un arī liecina par ekonomikas veselības visnotaļ labo stāvokli. Jāpiemin, ka bruto algu pieaugums bija straujākais kopš 2008. gada – par 8,4%. Luminor banka savās šā gada ekonomikas izaugsmes prognozēs teic, ka algu pieaugums noteikti būs arī šogad, tiesa, tas varētu samazināties par 1%, tomēr kāpums par 7,4% arī ir gana solīds. Lai arī ekonomisti prognozē izaugsmes sabremzēšanos šogad, ko lielā mērā noteiks situācija eksporta tirgos, tomēr Latvijas iedzīvotājiem ir pamats saglabāt optimismu, jo nekāda krīze nav gaidāma.
Faktiski Latvijas tautsaimniecībai viens no galvenajiem izaicinājumiem ir tas, ka darba algu kāpums apsteidz darba ražīgumu. Ja šāda situācija pastāv ilgstoši un plaisa ir pietiekami dziļa, tas neizbēgami draud ar pārmērīgu inflāciju un uzņēmumu konkurētspējas zaudēšanu, kas var novest pie darba vietu skaita sarukuma. Tādēļ uzņēmumu galvenais izaicinājums ir pēc iespējas ieviest modernās tehnoloģijas un inovācijas, kā arī samazināt roku darba īpatsvaru. Tas gan būs izaicinājums tiem strādājošajiem, kurus aizstās tehnoloģijas un kuriem būs jāapgūst jaunas prasmes. Diemžēl var prognozēt, ka tuvākajā nākotnē, pieaugot tehnoloģiju un inovāciju īpatsvaram darba tirgū, tā strukturālā nesabalansētība tikai pieaugs un neatbilstība starp piedāvātajām un pieprasītajām prasmēm vērsīsies plašumā, ar jaunu sparu uzjundījot diskusijas par viedo imigrāciju.
