Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kuras izvēlējušās neieviest eiro, katrai ir sava motivācija, bet eiro skeptiķi visbiežāk ignorē šos individuālos argumentus un parasti šīs valstis min kā vienotu grupu, kas izvēlējusies nostāties pret eiro, vietnē makroekonomika.lv raksta Latvijas Bankas (LB) ekonomists Igors Kasjanovs.
Savā rakstā LB ekonomists koncentrējas uz četrām valstīm - Zviedriju, Poliju, Lielbritāniju un Dāniju. Kā būtisku aspektu viņš min šo valstu tautsaimniecības lielumu, kuru labi raksturojot iekšzemes kooprodukta (IKP) īpatsvars kopējā ES IKP. Saskaņā ar Eurostat datiem, Lielbritānija veido 13.8% no ES IKP (2011. gada dati), Zviedrija – 3.1%, Polija – 2.9%, Dānija – 1.9%. Ekonomists norāda, ka salīdzinājumā Latvija veido vien 0.2% no ES IKP.
Ar šiem datiem ekonomists norāda, ka minēto četru valstu iekšzemes tirgi ir ievērojami lielāki nekā Latvijā, kas nozīmē to, ka tautsaimniecībā lielāku nozīmi veido iekšējais tirgus – tas spēj ģenerēt pieprasījumu pēc vietējās rūpniecības produkcijas (un tādējādi darba vietas).
Dānija, raksta LB ekonomists, nosacīti var tikt uzskatīta par vistuvāko Latvijas tautsaimniecībai no minētajām četrām valstīm. Dānija 1992. gadā noraidīja Māstrihtas līguma pieņemšanu, uzskatot tajā ietvertos nosacījumus par neatbilstošiem tā brīža politiskajam un ekonomiskajam kursam un spēja izcīnīt papildvienošanos, kas paredzēja to, ka valsts drīkst neieviest eiro. Savukārt 2000. gadā valstī notika eiro ieviešanas referendums, kurā eiro skeptiķi ar nelielu pārsvaru (46.8% par, 53.2% pret) uzvarēja. Dānijā vēsturiski bijis augsts atbalsts eiro ieviešanai, bet galvenā problēma saistīta ar politiskās gribas trūkumu referenduma izsludināšanai.
Savukārt vistālāk no eiro ieviešanas no minētajām valstīm ir Lielbritānija. Šīs valsts tautsaimniecība, salīdzinot ar Latviju, ir neskaitāmas reizes lielāka, kas ļauj ekonomikai darboties pašai par sevi un būt mazāk atkarīgai no ārējās tirdzniecības svārstībām. Par sliktu eiro ieviešanai Lielbritānijā runā arī ārējas tirdzniecības struktūra - 2011. gadā Lielbritānijas galvenais eksporta tirgus bija ASV. Bet importā otra lielākā – ASV, trešā – Ķīna, piektā – Norvēģija. Tātad salīdzinoši lielu daļu no ārējās tirdzniecības veido norēķini ne-eiro valūtās, tādēļ efekts no pievienošanās eiro zonai varbūt nebūt tik liels kā citu valstu gadījumā. Tāpat britu mārciņai ir sena un prominenta loma globālajā finanšu pasaulē.
Eiro skeptiķi bieži min Poliju kā vienu no valstīm, kas gandrīz vai pašaizsardzības nolūkos neievieš eiro. Tomēr arī šīs valsts salīdzināšana ar Latvijas situāciju nav pilnīgi korekta, jo pastāv vairāki faktori, kas abās valstīs ir atšķirīgi. Ekonomists uzsver, ka tiek aizmirsts par Polijas tautsaimniecības, kā arī tās ciešo sasaiti ar Vācijas ekonomiku, kas savā veidā velk līdzi arī Polijas ekonomiku.
Tāpat Polija ir uzņēmusies saistības ieviest eiro, tomēr tai uz šo brīdi nav konkrēta plānotā perioda, kurā varētu pievienoties eirozonai. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka Polija nav spējusi pildīt Māstrihtas kritērijus. LB ekonomists arī norāda, ka atsevišķu Polijas politiķu izteikumi pret dalību eirozonā uzskatāmi par centieniem palielināt savu vēlētāju atbalstu. Patlaban, kad eiro zonas nākotnes aprises ir mazliet skaidrākas, Polija apsver pievienošanos eiro zonā jau 2016. gadā.
Salīdzinoši bieži eiroskeptiķi piesauc arī Zviedriju. Nepareizi tiekot uzskatīts, ka valstij nav jāstājas eirozonā, kas gan neatbilstot patiesībai, jo 1994. gadā, pievienojoties ES, Zviedrija apņēmās ieviest eiro valūtu. Patlaban Zviedrija izpilda tikai četrus no pieciem Māstrihtas kritērijiem. Tāpat Zviedrijas galveno ārējās tirdzniecības partnervalstu vidū ir Norvēģija, Lielbritānija, ASV un Dānija –valstis, kurās nav eiro.
Noslēdzot savu rakstu, LB ekonomists norāda, ka katrai no minētajām valstīm ir bijuši savi iemesli un apstākļi, kādēļ eiro līdz šim nav ieviests. Tomēr apstākļi un situācija visās valstīs ir savādāka nekā tā ir patlaban Latvijā.