Esmu laimīgs cilvēks un humānas profesijas pārstāvis, — par sevi saka pārtikas un veterinārmedicīnas eksperts Jāzeps Rimeicāns.
Stāvējis klāt Latvijas Veterinārā dienesta izveidei un deviņus gadus bijis tā direktors, pārstāvējis Latviju veterinārmedicīnas jomā iestāšanās sarunās Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Eiropas Savienībā (ES), tagad Jāzeps Rimeicāns ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Preklīniskā institūta vadošais pētnieks un kopš 2002. gada — arī starptautisks eksperts dažādās valstīs.
Gandarīts par to, ka savas bagātīgās zināšanas un pieredzi var nodot citiem. «Mums, latviešiem, jābūt daudz lepnākiem — mēs varam ne tikai uzklausīt padomus, bet arī dot tos citiem.»
Stāsta Krievijai
Nupat viņš atgriezies no Krievijas, kur veicis speciālistu apmācību pārtikas drošības un veterinārajos jautājumos. Apmācība notiek projekta «Krievijas Federācijas un ES likumdošanas tuvināšanās» ietvaros.
«Projekta ideja ir parādīt, pēc kādiem principiem darbojas Eiropas Savienības sistēma un salīdzināt to ar Krieviju, taču mūsu mērķis nav noteikt, kas Krievijai būtu jādara. Mēs tikai stāstām par atšķirībām, lēmumus pieņem viņi paši. Šo likumdošanas normu neatbilstības dēļ arī rodas dažādi konflikti, piemēram, kā bija ar Polijas gaļas vai Latvijas šprotu ievešanas aizliegšanu,» stāsta eksperts.
«Eiropas Savienības galvenais nosacījums ir, lai produkts būtu nekaitīgs un par to atbildīgs ir pats ražotājs, taču tas, cik daudz piparu un sāls desā tiek likts, ir viņa komercnoslēpums. Krievijā ir pavisam cita pieeja, normas ir stingrākas, ir noteikti standarti katra produkta ražošanai, tomēr ne vienmēr tās tiek izpildītas.»
Pēc kara Kosovā
Starptautiskā eksperta lomu Jāzeps Rimeicāns sācis pildīt Kosovā, kad tur vēl tikko kā bija beigusies karadarbība. Bija jāizveido Valsts Veterinārais dienests, jāpalīdz izstrādāt likumdošanu, higiēnas prasības pārtikas produktu uzņēmumiem, dzīvnieku labturības prasības, jākonsultē par veterināro izglītību.
«Pēc ANO miera uzturēšanas spēkiem biju viens no pirmajiem latviešiem, kuri strādāja Kosovā. Nostrādāju tur pusotru gadu. Sāku iepazīt konsultāciju darbu nevis no saņēmēja, bet no otras puses. Ir interesanti strādāt starptautiskā vidē, kopā ar daudzu valstu ekspertiem. Tā var atbrīvoties no iesīkstējušiem stereotipiem.»
Sešu gadu laikā eksperta statusā ir strādāts sešās valstīs. «Meklējot ekspertus darbam Austrumeiropas un postpadomju valstīs, priekšroka tiek dota cilvēkiem ar valodu zināšanām, pieredzi pārejā no plānveida uz tirgus ekonomiku, likumdošanas izstrādē, publikācijām un zinātniskajiem grādiem, vismaz desmit gadu pieredzei vadošā darbā. Man tas viss ir.»
Paklausa tēvam
Tomēr izglītības un karjeras sākums Jāzepam Rimeicānam nemaz tik gluds nav bijis. «Ceļš, kā es nonācu veterinārmedicīnā, nebija klasiskais, taču es šo profesiju iemīlēju.»
Skolas gados Jāzepam visvairāk patikusi un padevusies vēsture, arī skolotājs mudinājis tai pievērsties. «Visas vēsturiskās kaujas un gadskaitļus zināju no galvas, taču tēvs iebilda tam, ka eju tālāk mācīties vidusskolā. Uzskatīja, ka man jāiet uz tehnikumu, jo tur maksā stipendiju un, galu galā, arī amatu var iegūt. Tēvs bija ļoti stingrs, un bija jāklausa. Tā ka par veterinārārstu kļuvu vecāku ietekmē.»
Jāzeps nāk no Bebrenes bijušajā Ilūkstes rajonā. «Lauku bērni jau visi prata ar lopiem apieties. Bet, kad, mācoties tehnikumā, anatomikumā tika vārīti kauli skeleta izgatavošanai, smaka bija tik briesmīga, ka man bija jāvemj. Atceros arī reizi, kad tehnikuma klīnikā govij taisīja ķeizargriezienu, — ragulops «stellēs» iekšā, man ar bomi bija jāpietur, lai govs negāžas, asinis tek straumēm, un es ņemu un nogāžos, samaņu zaudēdams. Mamma jau domāja, ka nekāds feldšeris no manis neiznāks, taču vēlāk man šis darbs iepatikās.»
Izšķirošie punkti
Vēlāk Jāzepam Rimeicānam nevienu brīdi vairs neesot licies, ka ir izvēlēta nepareiza profesija. Arī abi viņa dēli izmācījušies par veterinārārstiem. «Domāju, ka tā ir viena no labākajām profesijām pasaulē — palīdzēt dzīvai būtnei, kura nevar pateikt, kas tai kaiš. Arī stāvēt sardzē par cilvēka veselību ir liels gods un pienākums, un milzīga atbildība.»
Tiesa, ar pirmo reizi nav izdevies ne Lauksaimniecības akadēmijā iestāties, ne to pabeigt. «Viss noticis pa divi lāgi — divreiz stājos fakultātē, divreiz to beidzu, divreiz esmu aizstāvējis habilitācijas darbu,» stāsta Jāzeps Rimeicāns.
«Studiju gados aktīvi sportoju, spēlēju volejbolu Radiotehniķī. Valsts eksāmeni akadēmijā sakrita ar PSRS kausa izcīņu, un dekāns pirms diploma iegūšanas aizliedza man braukāt uz sacensībām. Bet vai tad 24 gadus jaunam puisim var iestāstīt, ka nevajag braukt uz spēli ar ACSK Maskavā? Tajā spēlē ieguvu divus izšķirošos uzvaras punktus, un gadījās tā, ka tieši šis moments tika atspoguļots laikraksta Sports pirmajā lapā, un, kad otrajā dienā atlidoju atpakaļ un ierados uz valsts eksāmenu, avīze bija komisijai priekšā. Likās, ka vismaz uz četri atbildēju, taču man ielika divnieku — tikai tāpēc, ka nepaklausīju dekānam. Pēc gada eksāmenu kārtoju vēlreiz un sekmīgi, kaut arī par spīti neko nemācījos.»
Enerģija no sporta
Tā Jāzepam pēc augstskolas gājusi secen sadales sistēma, un viņš palicis strādāt Jelgavā, dzīvnieku slimību apkarošanas stacijā. «Jelgava sākumā man nemaz nepatika. Kad pirmoreiz braucu stāties akadēmijā, lija lietus, bija auksts un slapjš, un es domāju, — kā var dzīvot tādā līdzenā vietā. Bet iznāca, ka visu mūžu esmu te nodzīvojis. Te, Ozolniekos, ir jauki.»
Radiotehniķis tika pamests, jo uz rezervistu soliņa negribējies sēdēt, bet volejbolu Jāzeps spēlē vēl joprojām, nu jau senioru līgā, trenējoties vismaz divas reizes nedēļā. Atvestas zelta medaļas no pasaules veterānu sporta spēlēm volejbolā Bermudās, ASV, Austrālijā. Šogad spēlēts veterānu volejbola atklātajā pasaules čempionātā Tamperē. «Sports disciplinē, dod enerģiju, spēku, rada mērķi, pēc kura tiekties, un palīdz cīnīties ar problēmām dzīvē,» uzskata Jāzeps Rimeicāns.
Zinātnieks organizators
Iespējams, tāpēc, ka sportošanai izvēlēts volejbols, kas ir komandas spēle, ar līdera sindromu Jāzeps Rimeicāns nesirgst. «Man nav vēlmes būt vienmēr pirmajam numuram. Kad izdevām licences veterinārmedicīnas praksei, es biju komisijas priekšsēdētājs un mani gribēja pierunāt, lai pats sev paņemu licenci Nr.1. Domāju, ka septiņi cilvēki no desmit tam piekristu, bet es biju pārskaities. Man tas nav vajadzīgs.
Es pēc rakstura esmu demokrāts. Ne augstskolā dekāna amatā, ne veterinārajā dienestā strādājot, lēmumus nepieņēmu vienpersoniski. Ja cilvēkiem tikai pasaka: tagad darīsim tā un viss, tad pretestība ir neizbēgama. Bet, ja liek priekšā plānu un aicina katru izteikties, tad vēlāk, kad tiek izdots rīkojums, visi tam piekrīt, jo jūtas uzklausīti.»
Tagad, Veterinārmedicīnas fakultātes vadošā pētnieka amatā, par zinātnieku Jāzeps Rimeicāns sevi tomēr neuzskatot. «Ir zinātnieki teorētiķi un zinātnieki praktiķi, bet ir arī trešā kategorija — zinātnieks organizators. Tas nozīmē māku salikt kopā daudzus un dažādus komponentus. Uzskatu, ka esmu tāds zinātnieks organizators.»
Es cīnos
Pašlaik viņš organizē veterinārmedicīnas zinātnisko konferenci, rediģē zinātnisko rakstu krājumu, gatavojas fakultātes 90 gadu jubilejai nākamgad un cer arī uz to, ka no ES struktūrfondiem tiks piešķirts finansējums, lai turpinātu kopā ar Grindeks veiksmīgi iesākto pētniecības projektu jaunu medikamentu izstrādei dzīvnieku ārstēšanai.
Bet jau šogad Jāzepam Rimeicānam atkal būs jādodas starptautiskā misijā — šoreiz uz Azerbaidžānu, kur kopā ar Holandes speciālistiem tiks realizēts Twinning projekts zivju produktu kvalitātes nodrošināšanas atbalstam. Kā Azerbaidžānas ekonomikas ministra padomnieks viņš kopā ar 20 ekspertiem no Holandes un Latvijas tur strādās diendienā divus gadus.
«Šobrīd situācija ir tāda, ka Krievija, Kazahstāna un Irāna drīkst eksportēt melnos ikrus no Melnās jūras uz Eiropas Savienību, bet Azerbaidžāna ir vienīgā valsts, kura to nedrīkst, lai gan stores un jūra ir tā pati. Projekta mērķis ir palīdzēt sakārtot likumdošanu un pārraudzības iestādes tā, lai Azerbaidžāna saņemtu atļauju ikru eksportam. Jāsakārto visa ķēde, sākot ar likumdošanu, uzņēmumu uzraudzību, inspekcijas sistēmu, laboratorijas metodēm. Mūsu uzdevums ir panākt, lai pēc diviem gadiem Azerbaidžāna šo atļauju saņemtu.»
Kā izdosies pagūt īstenot visu iecerēto? «Es esmu sportists, es cīnos,» saka Jāzeps Rimeicāns.
Vizītkarte
Jāzeps Rimeicāns
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Preklīniskā institūta vadošais pētnieks
Dzimis 1946. gadā Ilūkstes rajonā
Izglītība Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultāte, veterinārmedicīnas habilitētais zinātņu doktors
Darba pieredze LLA Veterinārijas fakultātes dekāns, Valsts veterinārā dienesta direktors, starptautiskais eksperts Kosovā, Serbijā, Turkmenistānā, Kazahstānā, Krievijā, Ukrainā
Autors vairāk nekā 140 zinātniskajiem darbiem un diviem izgudrojumiem
Ģimene precējies, dēli Aldis un Jānis
Hobijs volejbols