Šobrīd aptuveni 80% no Latvijā nopērkamajām rozēm ir vestas no Holandes, 10% - no Ekvadoras un 10% ir vietējās, turklāt Latvijā audzēto rožu īpatsvars samazinās, laikrakstam Dienas Bizness stāsta SIA Ezernieku zieds izpilddirektors Andris Knops.

«Ir daži vietējie ražotāji, kuri ziemā piedāvā iegādāties Latvijas rozes, bet tas nav iespējams, jo ziemā Latvijā audzētu rožu pašizmaksa būtu ļoti augsta,» spriež A. Knops.

Latvijā audzēt rozes nav rentabli

Viņš atzīst, ka par Latvijā audzētām rozēm var priecāties daudz ilgāk – līdz pat 4 nedēļām, kamēr no Holandes importētās puķu karalienes jau nokar galvas pēc nedēļas vai divām. «Holandes rozes jau nav sliktākas par Latvijā audzētajām, taču tās nonāk veikalos nebūt ne pirmā svaiguma, - nedēļa pusotra paiet, kamēr tās tiek rezervētas un iepirktas izsolēs, tad tās mēro garu ceļu līdz Latvijai,» stāsta A. Knops.

Cilvēki jau tūkstošiem gadu viens otram ir dāvinājuši ziedus, sākot ar mīlestības apliecinājumiem, līdz pat līdzjūtības izteikšanai. Dāvinot kādam ziedus, mēs varam izteikt dažādas emocijas, atkarībā no pareizas ziedu izvēles un to noformējuma, kas piemērots konkrētam notikumam. Ziedi vienkārši ir dabisks, skaists un smaržīgs veids, kā izteikt savas emocijas. Ziedu izvēli galvenokārt nosaka tradīcijas un etiķete, tāpēc ir svarīgi zināt dažas pamata lietas, kas labāk palīdzēs izvēlēties pušķi, kas būs konkrētam pasākumam atbilstošs. Mūsdienās plaši izplatīta ir ziedu piegāde, tāpēc, veicot pasūtījumu, par skādi nenāks veikala darbiniekam pateikt, kādam notikumam ziedi būs paredzēti. Ziedu veikalu darbinieki vislabāk spēs ieteikt, kādi ziedi būs piemēroti konkrētai situācijai.

Dzimšanas diena

Dzimšanas dienu svinībām noderēs jebkas, kas ir košs un krāsains. Ja jubilāram ir savi iecienītie ziedi, tad laba doma noteikti būs dāvināt veselu klēpi tikai ar tiem. Vēl viens veids ir izvēlēties tādus ziedus, kas ir raksturīgi katram gada mēnesim: janvārī neļķes, februārī vijolītes vai narcises, martā un aprīlī puķzirnīši vai narcises, maijā maijpuķītes, jūnijā un jūlijā rozes, no augusta līdz oktobrim gladiolas, asteres un klinģerītes un novembrī un decembrī – krizantēmas un krāšņās eiforbijas.

Valentīndiena

Ziedu piegāde Valentīndienā daudziem ir kļuvusi par tradīciju. Domājot par šiem svētkiem, rozes ir pirmie ziedi, kas ienāk prātā. To spilgtie sarkanās un rozā krāsas toņi ideāli raksturo romantiku un kaisli attiecībās. Rozes labi izskatās gan pa vienai, gan kuplā pušķī. Paralēli tam, gaišu un mīlošu sajūtu spēj radīt arī tādas puķes kā tulpes, hiacintes, orhidejas un neļķes.

Pašmāju audzētie ziedi, kā arī citi augu produkti tiek piedāvāti arvien mazāk, atzīst stādu audzētavas Latroze īpašniece Ilga Kumeliņa.

Viņas vērtējumā, šobrīd Latvijas puķkopībai un dārzkopībai iezīmējies norieta laiks. Puķkopība un dārzkopība – tas nav bizness, tā ir apmātība, secina I. Kumeliņa.

«Pēc diviem gadiem man paliek 70 gadu, un es domāju, ka manu darbu vairs neturpinās ne bērni, ne mazbērni, lai gan nekad jau nevar zināt. Pēc profesijas neesmu dārzniece, esmu zobu tehniķe. Dārza darbus savulaik biju apguvusi, pateicoties mammai, kurai ļoti patika strādāt dārzā. Es viņai biju teikusi, ka nekad to nedarīšu, bet, re, dzīvē notiek visādi. Padomju laikos šis bija labs bizness, produkcijai bija noiets, tāpēc izlēmu sākt ar to nodarboties,» stāsta I. Kumeliņa.

Stādu audzēšanas uzņēmumu Latvijā ir palicis salīdzinoši maz. Aktīvākā sezona, kad stādus var baudīt ar acīm, ir no maija līdz septembrim, tomēr arī pārējais laiks arī ir gana aktīvs. Visu gadu notiek, piemēram, stādu potēšana, audzēšana u.c. «Aizraujošākais darbā ir tas, ka var redzēt krāšņu tā rezultātu. Šis darbs ir smags, piņķerīgs, atbildīgs un precīzs. Es domāju, ka tas ir smagāks nekā lopkopībā. Neko nevar atlikt ne uz rītdienu, ne parītdienu,» viņa stāsta.

Tieši ekonomiskās krīzes apstākļos ar uzņēmējdarbību nodarboties sāka Anita Roze-Traviņa, Rozes bodes īpašniece. Pēc bērniņa piedzimšanas viņai bija garantēta atgriešanās iepriekšējā darbavietā, tomēr viņa nolēma riskēt. Atvēra Vecrīgā mazu veikaliņu, kurā tiek tirgotas gaumīgas tikai un vienīgi Latvijā tapušas smukumlietas – rotas, spēļmantas, dažādi aksesuāri un suvenīri.

Deviņu gadu laikā uzņēmums ir audzis. Pašlaik sadarbojas ar 120 piegādātājiem. Pērn uzņēmēja atvēra interneta veikalu, kas pamazām audzē jauno klientūru, tostarp uz peļņu vai dzīvi ārzemēs pārcēlušos latviešus.

Iepriekšējais gads Rozes bodei bijis ar apgrozījuma kritumu. 2016.gadā – 90 288 eiro, pērn – 77 168 eiro. Ir saradušies konkurenti, kuri nokopējuši veikala veiksmīgo koncepciju, mazinājusies arī pircēju interese par latviešu etnogrāfiskajām zīmēm, kas bija viena no populārākajām preču grupām. Tāpat uzņēmuma finanses ietekmēja algu pacelšana pārdevējām un sociālo iemaksu kāpums. Tā kā vairums piegādātāju ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, tā pieaugums līdz 15% ietekmēja viņu izstrādājumu cenas. Tas viss summējas un rezultātā atspoguļojas arī Rozes bodes – SIA SEVEN WAYS – bilancē.

Ar viedā dārza palīdzību vienīgais darbs zaļumu audzēšanā ir izaugušā lociņa vai zemenes noplūkšana

Pieņemoties spēkā «zaļuma vilnim», dārzeņu un garšaugu audzēšana paša dārzā atkal ir modē. Turklāt tagad, pateicoties tehnoloģiskiem risinājumiem, pie kvalitatīviem, sulīgiem zaļumiem viegli var tikt arī pilsētnieki, kuriem nav sava dārziņa un pat ne balkona.

Lociņu, diļļu un citu zaļumu audzēšana mājās parasti saistās ar puķu kasti uz saulainākās palodzes, piemērotākās augsnes iegādi un regulāru laistīšanu, gaidot, kamēr no zemes izlīdušais vārgais dīglis pārvērtīsies leknā ēdienā. Nākotne izskatās pavisam citāda. Futurulogi uzbūruši ainas, kurās dārzeņu audzētavas no laukiem pārceļas uz pilsētu ēku jumtiem, un šajos dārzos vispār nav zemes. Augi laiž saknes īpašā maisījumā un uzsūc no tā nepieciešamās barības vielas. Tā pasaulē plānots saīsināt loģistikas ķēdi, piegādājot pārtiku aizvien pieaugošajam pilsētnieku skaitam.

Latvijas kreditēšanas pakalpojumu vidē vienmēr ir bijuši divi spēlētāji - banku segments un alternatīvo kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji. Neskatoties uz to, ka abu spēlētāju piedāvātie produkti savā būtībā ir ļoti līdzīgi, tomēr vēsturiski nebanku kreditēšanas sektors un komercbankas Finanšu ministrijas pieejā vienmēr ir bijuši konsekventi nodalīti kā nesalīdzināmi nodokļu maksātāji, kam pat pie līdzvērtīgu pakalpojumu sniegšanas UIN regulējums ir piemērojams dažādi.

Privilēģijas un atvieglojumi UIN maksājumiem, ko bauda bankas, nebanku sektoram nav pieejami. Tieši tāpēc, ka Latvijas likums paredz banku un nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem piemērot atšķirīgas regulējuma normas, Fintech Latvija Asociācija noraida Finanšu ministrijas ierosinājumu “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” ietvert grozījumus, kas paredz piemērot abām minētajām tirgus spēlētāju grupām vienādus noteikumus ārpuskārtas nodokļa nomaksā.

Iniciatīva grozīt “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu” ir radusies tādēļ, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) ar mērķi mazināt inflāciju eiro zonā pacēla EURIBOR likmes, kas sastāda kopējās kredīta procentu likmes mainīgo daļu. Rezultātā banku klientiem būtiski palielinājās procentu maksājumi visos aizdevumu veidos. Komercbankas no EURIBOR likmes kāpuma 2022. gadā guvušas netipiski lielu peļņu. Ieraugot šajā situācijā gan riskus patērētājiem, gan iespējas valsts budžeta papildināšanai, Finanšu ministrija (FM) nāca klājā ar grozījumiem UIN likumā, kas paredz nodokļa piemērošanu visiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, tostarp arī nebanku sektoram.

Latvijas kreditēšanas pakalpojumu vidē vienmēr ir bijuši divi spēlētāji - banku segments un alternatīvo kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji.

Neskatoties uz to, ka abu spēlētāju piedāvātie produkti savā būtībā ir ļoti līdzīgi, tomēr vēsturiski nebanku kreditēšanas sektors un komercbankas Finanšu ministrijas pieejā vienmēr ir bijuši konsekventi nodalīti kā nesalīdzināmi nodokļu maksātāji, kam pat pie līdzvērtīgu pakalpojumu sniegšanas UIN regulējums ir piemērojams dažādi. Privilēģijas un atvieglojumi UIN maksājumiem, ko bauda bankas, nebanku sektoram nav pieejami. Tieši tāpēc, ka Latvijas likums paredz banku un nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem piemērot atšķirīgas regulējuma normas, Fintech Latvija Asociācija noraida Finanšu ministrijas ierosinājumu "Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā" ietvert grozījumus, kas paredz piemērot abām minētajām tirgus spēlētāju grupām vienādus noteikumus ārpuskārtas nodokļa nomaksā.

Valsts a/s Latvijas pasts ne bez politiskiem vējrādītājiem slēdz vai maina vairāk nekā 100 nodaļu visā Latvijā, lielākajā novadā Dienvidkurzemē tādas nepaliks vispār, jo tās nav rentablas. Slēdz skolas, jo tās nav rentablas. Pie ārsta nevar aiziet, jo kvotas beigušās. Cilvēks ir nerentabls, un pat ziņa par to, ka neesi rentabls, tiks piegādāta ar rentabilitātes aprēķinu, VAS Latvijas pasts tarifi tiek palielināti nemitīgi.

Latvijas pasts, skolas, bērnudārzi, slimnīcas ir valsts uzņēmumi vai iestādes – tā ir mūsu kopīgā valsts. Valsts sākas no ģimenes. Ģimenē ir bērni, kurus māca, neprasot, vai bērnu ir pietiekami daudz, lai to darītu. Ir veci ļaudis, un viņus aprūpē. Ģimenē ir radi, kuriem nododamas svarīgas ziņas, un tās cenšas piegādāt laikā, jo citādi radi uz bērēm vai kāzām neatbrauks. Valsts pamatprincipi ir tie paši. Rūpēties par vecīšiem, skolot bērnus, piegādāt ziņas laikā.

Turklāt likumi mums ir. VAS Latvijas pasts ir pienākums visā Latvijas teritorijā nodrošināt universālo pasta pakalpojumu. Likumā ir skaidri pateikts, ka jānodrošina noteiktas kvalitātes pasta pakalpojumu kopums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kam jābūt pieejamam visiem lietotājiem visā Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Var, protams, atrunāties, ka minimālo nodrošinās, jo, raugi, būs pastnieki ar mašīnām, kas kaut ko kaut kad atvedīs, tomēr izpratne par to, kas ir minimums, neizriet no rentabilitātes aprēķina. Tas izriet no iedzīvotāju vajadzības, proti, vai viņi ir apmierināti ar minimumu vai nav.

Valsts dotācijas VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) būs nepieciešamas arī turpmāk, taču kompānijas uzdevums ir maksimāli samazināt finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru, sacīja LDz valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Viņš pauda, ka valsts dotācijām nākotnē, visticamāk, būs jābūt jebkurā gadījumā, bet jautājums ir par tā apmēru - 5%, 25% vai 50% no infrastruktūras uzturēšanas izmaksām. "Mūsu uzdevums ir maksimāli samazināt šo finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru," sacīja Pļavnieks.

Pēc viņa teiktā, viss liecina, ka uzņēmumam ir iespējas to īstenot. "Noteikti nākamajos gados mēs varam sasniegt vēl zemāku nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta kā šogad," uzsvēra Pļavnieks.

LDz valdes priekšsēdētājs arī piebilda, ka pagājušajā gadā LDz strādāja ar aptuveni 24,5 miljonu eiro zaudējumiem pirms finanšu līdzsvara, bet šā gada budžetā zaudējumi un līdz ar to arī nepieciešamība pēc finanšu līdzsvara maksājuma tika plānota daudz lielāka gan energoresursu izmaksu palielināšanās dēļ, gan investīciju projektu dēļ. Taču uzņēmumam ir izdevies darboties daudz efektīvāk, un zaudējumi būs par aptuveni trešdaļu mazāki, nekā bija plānots.

Vairākas velosipēdu nomas Rīgā orientējas uz ārvalstu tūristu apkalpošanu, līdz ar to savus nomas punktus izvietojušas vecpilsētā

RigaBicycle darbojas kopš 2011. gada, bet pirms diviem gadiem uzņēmuma vadības grožus no iepriekšējā firmas īpašnieka pārņēma Māris Rodins. «Nopirku biznesu no iepriekšējās īpašnieces, jo saskatīju potenciālu, proti, ka ar salīdzinoši nelielu investīciju varētu gūt peļņu. Šis ir mans papildu bizness, ikdienā strādāju diezgan lielā starptautiskā uzņēmumā. Ikdienas operatīvās lietas velonomā uzrauga un organizē divas darbinieces. Klientus neuzskaitām, bet skatos, lai varam strādāt rentabli, netiecamies pēc kvantitātes,» stāsta RigaBicycle (SIA Street Rent) īpašnieks. Viņa vadītā kompānija atrodas Vecrīgā, un līdzās tai vairākus gadus darbojas vēl divas citas velo nomas. M. Rodins atzīst, ka atrašanās vieta ir viens no veiksmes formulas elementiem un Vecrīga ir vieta, kur dzīve mutuļo. Šādu biznesu uzturēt kādā no Rīgas mikrorajoniem būtu nerentabli. RigaBicycle ikdienā operē ar 25 braucamajiem, un šis skaits esot optimāls ikdienas pieprasījumam. Turklāt nākas rēķināties ar faktu, ka Vecrīgā esošajās telpās ir ierobežota platība un nav vietas, kur savietot vairāk divriteņu.

Rets sārtais dimants, kas iegūts no lielākā Krievijā atrastā šīs krāsas neslīpētā dimanta, trešdien tika pārdots "Sotheby's" izsolē Ženēvā par 26,6 miljoniem ASV dolāru (22,6 miljoniem eiro).

Par "Rozes garu" nosauktā 14,83 karātu dimanta galīgā izsoles cena, ieskaitot komisijas maksu, bija pasaules rekords purpursārtam dimantam.Ovālais dārgakmens tika nosolīts dažu minūšu laikā interneta izsolē. Tā pircējs bija anonīms.

"Sotheby's" izsoļu rīkotājs Benuā Repelēns nosauca šo dimantu par "īstu dabas brīnumu" un piebilda, ka sārto dimantu cenas pieaug, jo tie kļūst arvien retāki.

"Rozes gars" tika noslīpēts no 27,85 karātu dārgakmeņa, kuru 2017.gadā atrada dimantu ieguves kompānija "Alrosa" Sahas Republikā.

Apmēram gadu ilgā darbā dimants tika noslīpēts līdz ovālai formai, saglabājot tā sārto krāsu.

Sārtie dimanti ir visretākais dimantu paveids, un tie ir visvairāk pieprasīti globālajā dimantu tirgū.

Izstrādātos purvus var izmantot ne tikai ogu, bet arī citu kultūru audzēšanai, kuras var lietot kā izejvielu būvmateriālu, dzīvnieku barības ražošanai, kā arī enerģētikā, tā vairojot to īpašnieku ienākumus

Sākotnēji šādas idejas šķiet «paņemtas» no zinātniskās fantastikas, tomēr bioekonomikas kontekstā – uz savas zemes izaudzēt izejvielas, ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, samazinot fosilo izejvielu izmantošanu un arī siltumnīcu gāzu emisiju apmērus, dod savu nelielu artavu klimata pārmaiņu kontekstā.

Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle Ilze Ozola atzīst, ka tādās valstīs kā Vācija un Nīderlande izstrādātajos purvos tiek stādītas dažādas kultūras un pētīta gan to ietekme uz CO2 emisijām, gan rēķināti ekonomiskie labumi un arī izmaksas. «Vācijā ir izveidota speciāla federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), kuras ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Dabas fondu arī tiek veikts projekts EUKI – Paludiculture in the Baltics (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs), kura mērķis ir ne tikai zināšanu pārnese, bet arī paludikultūras audzēšanas plānu izstrāde» stāsta I. Ozola. Viņa norāda, ka paludikultūru (mitrās, kūdrainās augsnēs augošu un purvam raksturīgu augu) audzēšana Latvijā vēl tikai sper pirmos soļus. Nenoliedzami, katra jauna ideja purvu īpašniekiem, apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr šajā paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un arīdzan to potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa kūdrā – sfagnu sūnas (kūdrai), rasenes, savukārt zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus, miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, kā arī kārklus un melnalkšņus.

Uzņēmums «APGE» plāno ieguldīt četrus miljonus eiro tropisko garneļu audzētavas būvniecībā un aprīkošanā ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā». Audzētavas tehniskā projekta izstrāde ir gandrīz noslēgusies. Līdz jūnija vidum būvvaldē plānots saskaņot tehnisko projektu, un pēcāk Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniegt pieteikumu ES fondu līdzfinansējuma saņemšanai.

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas.

«Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme.

Grozījumi noteikumos par koku ciršanu ārpus meža paredz, ka turpmāk arī pilsētās, aizsargjoslās, kur ir aizliegums audzēt kokus, tos varēs cirst bez saskaņošanas ar pašvaldību, Db.lv informēja Rīgas pilsētas būvvaldes Vadītāja biroja galvenā speciāliste Kristīne Bašķere.

Rīgas pilsētas būvvalde 18.aprīlī piedalījās Zemkopības ministrijas organizētā starpministriju sanāksmē par grozījumiem MK 2012. gada 2. maija noteikumos Nr. 309 Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža. Pretēji Būvvaldes priekšlikumiem, grozījumos tiek plānots paredzēt, ka turpmāk arī pilsētās, aizsargjoslās, kur ir aizliegums audzēt kokus, tos varēs cirst bez saskaņošanas ar pašvaldību. Tas nozīmē, ka ar grozījumiem plānots noteikt, ka attiecīgā elektriskā tīkla īpašnieks vienpersoniski varēs izcirst visus kokus, kas pilsētās aug gar ielām, ja šie koki atradīsies aizsargjoslā gar elektriskajiem tīkliem.

Neskatoties uz sabiedrībā valdošo satraukumu par koku izciršanu, valstiskā līmenī tiek atvieglota kārtība koku ciršanai.

Noslēdzies SIA “Apge” izsludinātais iepirkums par tropisko garneļu audzētavas būvniecību un aprīkošanu ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina paziņojums Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Konkursā saņemti trīs pretendentu piedāvājumi, un par uzvarētāju atzīts SIA “Mesako” piedāvājums. Uzvarētāja piedāvātā līgumcena bez PVN ir 4,86 miljoni eiro.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme iepriekš pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā».

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas. «Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme. Pēc viņa sacītā, provizoriskie tropisko garneļu audzēšanas apmēri ir apmēram 80 tonnas gadā, taču ražošanas kapacitāte ļaus audzēt vēl vairāk.

Latvijas rožu audzētājs SIA Ar B Agro sācis audzēt gurķus, ko realizē kooperatīvam Baltijas dārzeņi.

Ar B Agro direktore Eva Bumbiere pastāstīja, ka šāds lēmums pieņemts vairāku iemeslu dēļ. Proti, uzņēmumā izaudzēto rožu realizāciju būtiski apgrūtinājusi ziedu loģistika.

«Manu izvēli pāriet no rozes uz dārzeni noteica augstās ziedu audzēšanas izmaksas un atbalsta trūkums šai nozarei. Biju nogurusi vest pa vienai divām rožu paciņām uz veikaliem. Faktiski ziedu loģistika ļoti sadārdzina izmaksas. Strādājam arī ar vairumtirdzniecības bāzēm, bet tur ir ļoti liels spiediens uz cenām,» atklāj Ar B Agro direktore. Pluss esot arī samazinātais PVN dārzeņiem, kas licis sarosīties vietējiem ražotājiem.

Lēmums par gurķu audzēšanu nācis strauji, izdevās piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu un rekordīsā laikā – no šā gada janvāra līdz martam rekonstruētas divas siltumnīcas astoņu tūkstošu kvadrātmetru platībā un iedēstīti īsie lauku gurķi. Ieguldītās investīcijas vēl esot jārēķina. Lai arī tempi bija lieli, Eva Bumbiere ir gandarīta, ka viss izdevies un jau 28. martā novākta pirmā gurķu raža. Gurķu loģistika uz veikaliem ir Baltijas dārzeņu pārziņā un Eva Bumbiere teic, ka tas atvieglo ražotāja dzīvi.

Nepilnā desmitgadē Vācijas nekustamo īpašumu uzņēmums Noratis no pusotra miljona liela izauga līdz 150 miljonu izmēram, nokļuva Frankfurtes biržā, turpināja augt, līdz tika veiksmīgi pārdots.

Par uzņēmuma attīstību, uzņēmējdarbības un investīciju vidi gan pašu mājās, gan Vācijā Dienas Bizness jautājumus uzdeva Noratis idejas līdzautoram, investoram un uzņēmējam Edgaram Pīgoznim.

Esat ne tikai Vācijas nekustamo īpašumu kompānijas Noratis investors, bet arī Latvijas Privātā un riska kapitāla asociācijas (LVCA) valdes loceklis. Šobrīd esat pieslēdzies sarunai no Londonas. Kā izdodas savienot visus darbus un pienākumus?

Patiesībā ir vēl dinamiskāk. Pērn tiku ievēlēts arī Latvijas Darba devēju konfederācijas padomē un izvirzīts par vienu no viceprezidentiem, un nu jau gadu arī šie pienākumi paņem ievērojamu daļu mana darba laika. Sabiedrisko darbu manā ikdienā netrūkst, un jāatzīst, ka dažkārt tur ir pat interesantāk nekā biznesā. Tas patiešām aizņem lielu daļu mana laika, tāpēc katra diena tiek rūpīgi izplānota, diezgan daudz deleģēju savai profesionāļu komandai.

Vairāku ES politiku notēmēšana vienā virzienā un saprātīga pieeja zemes izmantošanai mežsaimniecībā ļautu Latvijai ieņemt vēl nozīmīgāku vietu produktu, kurus ražo no atjaunojamajiem resursiem, pasaules tirgū, vienlaikus gūstot ekonomiskos labumus, saglabājot nodarbinātību un nozares maksājumu apmērus valsts makā, nenodarot kaitējumu dabas daudzveidībai un veicinot klimata neitralitātes mērķu izpildi.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Meža nozare pēc pieciem gadiem — iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, kā arī vienlaikus nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz kādu atsevišķu apdzīvotu vietu, bet gan visu Latviju kopumā.

Izaicinājumu kokteilis

Šogad uzsāks Kaigu purva energokompleksa — vēja stacijas + saules paneļi ar gada jaudu 300 000 MWh - īstenošanu, kam paralēli plānots izveidot zaļo industriālo parku, kurā patērētu saražoto elektroenerģiju, audzējot stādus.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš atzīst, ka iecerētais vērienīgais, vairākus simtus miljonu eiro vērtais projekts būs Eiropas Zaļā kursa koncepta materializācija, kas ļaus sasniegt Laflora klimatneitralitāti līdz 2030. gadam, ne tikai pilnībā kompensējot kūdras ieguvē un pārstrādē radītās SEG emisijas, bet arī dos iespēju radīt platformu tālākai ilgtspējīgai visa Zemgales reģiona attīstībai.

Kā kūdras ieguves un lauksaimniecībā izmantojamo kūdras substrātu ražotājs nonāca līdz vēja parkam?

Savā ziņā elementāri. Proti, 2015. gadā kūdras ieguvē Latvijā parādījās izaicinājumi, turklāt tuvākajā paredzamajā nākotnē SIA Laflora īpašumā esošajā Kaigu purvā kūdras ieguve būs pabeigta, tāpēc tika izstrādāta uzņēmuma attīstības nākotnes stratēģija. Tās mērķis — nospraust uzņēmuma nākotnes darbības virzienus, vienlaikus meklējot risinājumus, ko darīt izstrādātajā Kaigu purvā. Šajā uzņēmuma stratēģijā (kuru šodienas izpratnē var uzskatīt par ilgtspējas plānu) tika ietverti gan ārējie izaicinājumi — vēsmas, kuras jau tolaik nāca no ES struktūrām, gan arī Latvijas iekšējie sarežģījumi — politiskie, ekonomiskie, demogrāfiskie. Rezultātā radās purvkopības koncepcija, kurā tika ietverti risinājumi — ko darīt Kaigu purvā pēc tam, kad kūdras ieguve tajā būs pabeigta. Zeme bija, ir un būs vērtīgs aktīvs, un tā ir efektīvi jāizmanto, vēl jo vairāk, ja Kaigu purva platība ir 764 ha. Tā ir liela platība, kurai bija jāatrod iespējas iedod otro dzīvi.

Signet Bank jau četrus gadus intensīvi nodarbojas ar alternatīva finansējuma piesaistīšanas risinājumu attīstīšanu, izmantojot obligāciju un akciju emisijas, ko piedāvā kapitāla tirgus.

Visa 2023. gada garumā Dienas Bizness sadarbībā ar Signet Bank stāstīs Latvijas uzņēmēju veiksmes stāstus, attīstot ilgtspējīgu uzņēmējdarbību un veicinot Latvijas ekonomikas attīstību.

“Mēs gribam veicināt Latvijas uzņēmumu straujāku izaugsmi un pieeju plašākām finansējuma iespējām. Kapitāla tirgus nodrošina iespējas gan uzņēmējiem straujāk audzēt savu biznesa vērtību, gan investoriem gūt lielāku atdevi no sava kapitāla,” uzsākot sarunu ar Dienas Biznesu, saka Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Signet Bank nav ļoti pazīstama tirgū. Vai varat pastāstīt, ar ko banka atšķiras no citām Latvijā strādājošām bankām?

Droši vien galvenā atšķirība ir mūsu fokuss nevis uz tradicionālajiem bankas produktiem, bet uz individuālu risinājumu meklēšanu katram klientam. Mūsu fokuss ir uzņēmējs. Daudziem no tiem ir nepieciešams finansējums savu plānu attīstībai – un mēs spējam piedāvāt ne tikai klasiskus bankas kredītus, bet arī alternatīvus finansējuma veidus – akciju un obligāciju emisijas, privāto akcionāru piesaistīšanu, mezanīna finansējumu vai riska kapitāla piesaistīšanu. Citiem uzņēmējiem ir brīvs kapitāls, ko tie vēlas investēt, lai gūtu ienākumus, – šeit mēs piedāvājam gan investīcijas starptautiskajos kapitāla tirgos, gan arī dalību vietējo uzņēmumu finansēšanas produktos – pamatā obligāciju un akciju emisijās. Mēs savedam kopā uzņēmējus, kam ir nepieciešams finansējums, ar uzņēmējiem, kuriem ir brīvs investējamais kapitāls. Un darām to efektīvi, rūpīgi strukturējot darījumus un pārvaldot riskus.

Par to, kādēļ ir svarīgi domāt ilgtspējīgi, tostarp ieviest savā biznesa un privātajā ikdienā ESG (vides, sociālie un pārvaldības kritēriji, ko izmanto, lai novērtētu uzņēmuma ilgtspēju un sociālo ietekmi) standartus, Latvijas iespējām ar ESG palīdzību paaugstināt ekonomisko labklājību un pelnīt ar zaļo vērtību ieviešanu un uzturēšanu saruna ar Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāju Jeļenu Buraju.

Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija.

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Par Nacionālā veselības dienesta lēmuma – samazināt apmaksas tarifu laboratorijām par 25 populārākajiem analīžu veidiem – potenciālajām sekām gan cilvēku veselībai, gan viņu personīgajām finansēm Guntars Gūte sarunājas ar SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu

Saprotu, ka no 1. jūnija ir izmaiņas valsts un laboratoriju savstarpējās attiecībās. Gribu lūgt jūs iezīmēt, kādas tieši ir šīs izmaiņas. Un kā tas ietekmēs pacientus?

Šī tēma ir plašāka, jo šīs izmaiņas ietekmēs gan pacientus, gan arī pārējās Latvijā strādājošās laboratorijas. Izmaiņas ir pavisam konkrētas – no 1. jūnija valsts samazina tarifu 25 populārākajiem analīžu veidiem, proti – turpmāk valsts laboratorijām maksās mazāku summu par analīžu veikšanas pakalpojumu. Piemēram, tās ir holesterīna, glikozes, ALAT, pilnās asins ainas analīzes.

Savā gana ilgajā darbā laboratoriju jomā esmu piedzīvojusi vismaz trīs reizes šādas valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma izmaiņas, bet šoreiz finansējuma izmaiņas laboratorijām ir diezgan sāpīgas, jo šāds lēmums bija pilnībā negaidīts, kuram arī zināmā mērā pietrūka garāka ietekmes izvērtējuma, jo šobrīd problēmas ar trūkstošo finansējumu par laboratoriju pakalpojumu apmaksu tiek pārliktas uz laboratorijas pleciem. Laboratorijas gaidīja, ka jau no šā gada 1. janvāra sāks darboties elektroniska sistēma, kurā būtu redzami visi ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu veiktie pacientu nosūtījumi analīžu veikšanai, kas attiecīgi ļautu arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) precīzi izsekot katra pacienta informācijai. Taču, tā kā šis modelis netika izstrādāts un ieviests, trūkstošā finansējuma dēļ no 1. jūnija NVD samazina tarifus, tas nozīmē – tā kā, piemēram, mūsu uzņēmums ir ieguldījis diezgan ievērojamas summas laboratorijas automatizācijā un arī jaunu telpu būvniecībā, patlaban mums jādomā, kā kompensēt izdevumus, kas mums radīsies tarifu samazināšanas dēļ. Jo visus pēdējos gadus laboratorijas tarifu pieaugums bija tikai personāla atalgojuma paaugstināšanai, un mēs saprotam, ka personālam atalgojumu samazināt nevaram, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā ar attiecīgās kvalifikācijas darbinieku deficītu. Tādēļ diemžēl izskatās, ka šo izdevumu pieauguma sadaļu nāksies pārcelt uz pacientu maku, tas nozīmē, ka situācija ar pacienta līdzmaksājuma pieaugumu atkal pasliktināsies. Latvija būtībā jau šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā pēc pacientu līdzmaksājuma apjoma veselības aprūpes sistēmā, kas patlaban jau ir aptuveni 40%. Līdz ar to šis procents vēl nedaudz pieaugs, neskatoties uz to, ka gan Eiropas Komisija ir aicinājusi un arī pati Veselības ministrija (VM) definējusi, ka mums jātiecas uz pacientu līdzmaksājuma proporcijas samazināšanu.

«Sākumā par šitaki sēņu audzēšanu interesējāmies pie lielajiem Latvijas audzētājiem, bet viņi katrs dara pa savam. Ja divi, trīs gadi jāgaida laba sēņu raža, tad tas nav bizness. Sarakstījāmies ar japāņiem, un viņi mums atklāja ļoti daudzas interesantas lietas,» biznesa portālam db.lv stāsta zemnieku saimniecības Trubenieki īpašnieks Jānis Volksons.

Iepriekš saimniecībā aptuveni 15 hektāros zemes saimniekojis J.Volksona tēvs. «Laiks iet un paaudzes mainās, jādomā kaut kas cits un efektīvāks, ar ko nopelnīt. Domājām vairākus variantus, ko iestādīt. Piecpadsmit hektāros graudus audzēt nav vērts, tur vajag simtiem hektāru. Izdomājām, ka varētu pamēģināt audzēt sēnes. No sākuma domājām, ka iestādīsim sev desmit kociņus ar sēnēm pārbaudei. Meklējām micēliju, Latvijā to nekur nevarēja atrast. Vietējiem audzētājiem bija, bet cena bija pārāk augsta. Atradām micēliju ārzemēs, kas maksāja samērā maz, bet transporta izmaksas bija ievērojami augstas. Sēņu micēlijs jāatgādā noteiktos apstākļos, ja būs par siltu, tad tas iet bojā. Izdomājām - kāpēc jāņem viena kastīte, ja var pasūtīt paleti, jo cena par transportu ir tāda pati. Pasūtījām paleti ar sēņu micēliju un divas lielas kravas ar svaigu koksni. Viena daļa koksnes aizgāja malkā, otra daļa - sēnēs. Domājām vienkārši tāpat sastādīt - nometīsim kaut kur, jo man ir arī cits bizness. Pirmo gadu trīs mēnešus seši cilvēki strādāja un viņiem bija jāsamaksā algas. Tad saproti, ka nevar vienkārši nomest stūrī un jāturpina tālāk,» biznesa pirmsākumus atceras šitaki sēņu audzētājs.

Lauksaimniecības nozarē Latvijā visienesīgāk ir audzēt graudus, intensīvi ražot pienu, kā arī audzēt dārzeņus, augļus un ogas lielās saimniecībās, secināts Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) vadošā pētnieka Alekseja Nipera pētījumā.

Pētnieka, kā arī Zemkopības ministrijas (ZM) Tirgus un tiešā atbalsta departamenta detalizēts izvērtējums iezīmē lauksaimniecības nozares attīstības tendences un liek uzdot jautājumus, kādu saimniekošanu nākotnē atbalstīt ar mērķi stiprināt konkurētspēju, nodrošināt apdzīvotu lauku vidi un risināt vides aizsardzības un klimata izmaiņu problēmas. Ekonomiskā analīze liecina, ka ienesīgākā saimniekošana ir graudu audzēšana lielā saimniecībā, intensīva piena ražošana, kā arī dārzeņu, augļu un ogu ražošana lielās saimniecībās.

Pētījums liecina, ka 18 gadu laikā Latvijas lauksaimniecības produkcijas izlaide jeb vērtība augusi no nepilniem 500 miljoniem eiro 2000.gadā līdz 1,3 miljardiem eiro 2018.gadā. Būtiskākais pieaugums bijis graudkopībā, kur saražotais graudu apjoms tonnās šajā laika posmā kāpis no miljons tonnām līdz 2,7 miljoniem tonnu, pašnodrošinājumam sasniedzot 3,5 reizes. Veiksmīgi attīstījusies arī piensaimniecība, kur pārstrādei nodotā piena apjoms pieaudzis no 400 000 tonnām līdz 813 000 tonnām 2017.gadā. Saražotā piena apmērs kāpis mazāk būtiski – no 810 000 tonnu līdz miljonam tonnu 2017.gadā. Vairāk nekā pusi jeb 60% no saražotā piena Latvija eksportē, bet puse no eksporta ir svaigpiens nevis pārstrādāti produkti.