Mana pieredze: Apmātība, nevis bizness

Pašmāju audzētie ziedi, kā arī citi augu produkti tiek piedāvāti arvien mazāk, atzīst stādu audzētavas Latroze īpašniece Ilga Kumeliņa.

Viņas vērtējumā, šobrīd Latvijas puķkopībai un dārzkopībai iezīmējies norieta laiks. Puķkopība un dārzkopība – tas nav bizness, tā ir apmātība, secina I. Kumeliņa.

«Pēc diviem gadiem man paliek 70 gadu, un es domāju, ka manu darbu vairs neturpinās ne bērni, ne mazbērni, lai gan nekad jau nevar zināt. Pēc profesijas neesmu dārzniece, esmu zobu tehniķe. Dārza darbus savulaik biju apguvusi, pateicoties mammai, kurai ļoti patika strādāt dārzā. Es viņai biju teikusi, ka nekad to nedarīšu, bet, re, dzīvē notiek visādi. Padomju laikos šis bija labs bizness, produkcijai bija noiets, tāpēc izlēmu sākt ar to nodarboties,» stāsta I. Kumeliņa.

Stādu audzēšanas uzņēmumu Latvijā ir palicis salīdzinoši maz. Aktīvākā sezona, kad stādus var baudīt ar acīm, ir no maija līdz septembrim, tomēr arī pārējais laiks arī ir gana aktīvs. Visu gadu notiek, piemēram, stādu potēšana, audzēšana u.c. «Aizraujošākais darbā ir tas, ka var redzēt krāšņu tā rezultātu. Šis darbs ir smags, piņķerīgs, atbildīgs un precīzs. Es domāju, ka tas ir smagāks nekā lopkopībā. Neko nevar atlikt ne uz rītdienu, ne parītdienu,» viņa stāsta.

Šobrīd puķkopībā un dārzkopībā tirgus situācija ir diezgan mērena, drīzāk pat tiek piedzīvoti nozares norieta laiki. «Mēs, latvieši, esam tik, cik esam. Cilvēku prātos ir iestājusies stagnācija. Ja salīdzina, piemēram, kā bija 2006. gadā un kā ir tagad, toreiz varēja just, ka cilvēkiem ir tieksme pēc skaistuma, bet tagad ir iestājusies vienaldzīga noskaņa, jo lielākoties visi ir pārguruši savos darbos un nevienam nav vajadzīgi krūmi. Pēc darba cilvēki ir tik noguruši, ka viņiem nav spēka vēl strādāt dārzā,» spriež I. Kumeliņa.

Konkurē ar izvēli

Stādu audzētava Latroze savu darbību aizsāka jau 1996. gadā ar rožu audzēšanu, un šobrīd saimniecība piedāvā vairāk nekā 300 rožu šķirnes un augststumbra rozes.

1999. gadā tika paplašināts stādu audzētavas sortiments ar vasaras puķu stādiem un ziemcietēm. Savukārt no 2015. gada tiek piedāvāti arī skujkoki un lapu koki. «Viss aizsākās 30 tūkstošu kvadrātmetru lielā audzētavā, bet šobrīd tie jau ir 60 tūkstoši. Latrozē ir ļoti daudzas un dažādas rožu šķirnes, kuras pārsvarā tiek piegādātas no Lielbritānijas, Francijas un Vācijas,» stāsta I. Kumeliņa. Viņa piebilst, ka sarkanie torņi nekad nav izgājuši no modes. Dažu šķirņu pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums.

Nekonkurē ar cenām

Latvijā audzēti ziedi, pēc I. Kumeliņas teiktā, ir krietni labāki nekā, piemēram, Polijas, tomēr viņa nevar konkurēt ar poļu bāzes cenām. «Polijas rozes ir krietni lētākas. Latvijas rozi no importa rozes atšķirt pavisam vienkārši. Piemēram, bāzēs ir tikai importētie ziedi, kuri nāk no Āfrikas vai Holandes. Rozes var atšķirt pēc smaržas, jo importa rozes ir specifiski apstrādātas,» komentē uzņēmēja.

Latrozes stādus var iegādāties stādu audzētavā Siguldā, kā arī komercizstādēs Rēzeknē un Rīgā. «Savulaik bija arī eksports uz Krieviju, bet šobrīd darbojamies vienīgi Latvijā,» teic I. Kumeliņa. Kopš 2015. gada klientiem tiek piedāvāts iegādāties stādus ar interneta starpniecību sadarbībā ar kurjerfirmu Omniva.

Gurķi netiks audzēti

Latrozes bizness balstās uz sajūtām, tā akcentē uzņēmuma īpašniece. Cenu politika tiek noteikta, vadoties pēc konkurentiem, tomēr Latrozes cena ir augstāka. «Stādu audzēšanā ir milzīgas izmaksas. Šis vairāk ir sirdsdarbs, jo cenas dēļ nespējam konkurēt ar rožu importu no Āfrikas, kas mūs spiež ārā ar zemāku cenu. Vienmēr cilvēki vispirms ies uz to vietu, kur ir lētāk, tas ir skaidrs,» savās pārdomās dalās I. Kumeliņa. Taču augsto izmaksu dēļ stādu audzētava Latroze negrasās sākt audzēt, piemēram, gurķus, kā to dara Latvijas rožu audzētājs SIA Ar B Agro.

Latvijā audzētie ziedi, kā arī citi augu produkti tiek piedāvāti mazāk, jo ir dārgi uzturēt siltumnīcu. Liela daļu izdevumu ir saistīti ar siltumenerģiju. I. Kumeliņa ir novērojusi, ka pēdējos gados Latvijā samazinās šis biznesa virziens, bet citur pasaulē šobrīd ir ziedu pārprodukcija.Padomju laikos šādas problēmas nebija, latvieši nodrošina pieprasījumu ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā

«Nekad neesmu īpaši apstrādājusi savus stādus ar līdzekļiem, viss ir tikai dabīgs. Nezinu, kā tiek apstrādāti importa stādi, ziedi, jo tie jau vairs nesmaržo pēc nekā dabīga un skaista,» viņa vērtē.