No 2008.gada 12.marta līdz 10.aprīlim notika parakstu vākšana likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" ierosināšanai.
Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotajiem provizoriskajiem parakstu vākšanas rezultātiem šajā laikā par Satversmes grozījumu ierosināšanu Latvijā parakstījies 213 751 vēlētājs. Savukārt parakstīties par grozījuma likumā „Par valsts pensijām” ierosināšanu vēlētāji varēs parakstu vākšanas vietās no 2008.gada 16.aprīļa līdz 15.maijam.
Ja abu parakstu vākšanu iniciatori, kuri uzstāja uz tautas virzītiem likumprojektiem, savu vēlmi būtu izrādījuši saskaņoti, un būtu iesnieguši rezultātus tā, lai šie termiņi atļautu abām tautas nobalsošanas procedūrām pārklāties, mēs varētu rīkot abas parakstu vākšanas vienlaicīgi. Parakstu vākšana par grozījumiem likumā „Par valsts pensijām” pie notāriem sākās pagājušā gada jūlijā, savukārt otra parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē – ar „lietussargu pulcēšanos” Doma laukumā. Un, lai gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība paziņoja, ka ap Ziemassvētkiem paraksti jau ir savākti, tomēr CVK tie tika iesniegti tikai 1. februārī. Ņemot vērā, ka likumā nav paredzēta iespēja atlikt iesniegto parakstu izvērtēšanu, līdz ar parakstu iesniegšanu tika sākta parakstu pārbaude. Gala rezultātā divu nedēļu nobīde starp šiem iesniegtajiem parakstiem nozīmēja, ka tagad šīs parakstu vākšanas jārīko atsevišķi.
Tā kā jautājums par abu parakstu vākšanu apvienošanu bija aktuāls, tika sasaukta CVK sēde, lai izvērtētu iespēju agrāk uzsākto parakstu vākšanas kampaņu aizkavēt, lai tehniski būtu iespējams savietot abas tautas nobalsošanas procedūras. Neviens no komisijas locekļiem šādu ideju neatbalstīja, arī neviens no opozīcijas. Līdz ar to jautājums par iespējamo apvienošanu no dienas kārtības tika noņemts.
Katrai parakstu vākšanai mēs esam no valsts budžeta prasījuši 574 tūkstošus latu. Šī summa domāta 650 parakstu vākšanas vietu nodrošināšanai Latvijā un vēl ārzemēs. Ja abas parakstu vākšanas notiek vienlaicīgi, valsts būtu ietaupījusi 500 tūkstošus latu. Tomēr jautājums ir – vai mūsu uzdevums ir ieekonomēt līdzekļus, vai arī noskaidrot atbildes uz tautas nobalsošanā izlikto jautājumu? Viena referenduma rīkošana savukārt izmaksā 2 – 2,5 miljonus latu. Tomēr, vai šis gads CVK būs vairāk noslogots nekā citi, to rādīs laiks, jo pagaidām ir notikusi viena parakstu vākšanas procedūra: vai otrā parakstu vākšana būs arī pēdējā, to rādīs laiks, jo gads jau vēl nav beidzies.
Tautas nobalsošanas sarīkošana tehniski ir ļoti līdzīga vēlēšanām. Atšķiras vienīgi balsošanas zīmju skaits, jo referendumā šāds biļetens ir tikai viens, līdz ar to arī mazāk laika tiek atvēlēts balsu skaitīšanai, kā arī mazāk līdzekļi ir nepieciešami cilvēkresursiem. Pārējais viss ir līdzīgs gan no organizatoriskā, gan izmaksu viedokļa, - tiek veidoti vēlēšanu iecirkņi, veikta vēlēšanu iecirkņu darbinieku apmācība, un desmit dienas pirms tautas nobalsošanas dienas iecirkņi strādā dežūrrežīmā.
Lielāko daļu no visām parakstu vākšanas un referenduma organizēšanas izmaksām sastāda algas. Kopumā tautas nobalsošanā var runāt vidēji par 1000 iecirkņiem (gan Latvijā, gan ārvalstīs), no kuriem katrā ir nodarbināti vidēji 10 – 15 cilvēki: komisijas locekļi, līgumdarbinieki un tehniskais personāls. Kopumā tautas nobalsošanas dienā Latvijā tautas nobalsošanas nodrošināšanai strādā vismaz 10 tūkstoši cilvēku. Tie ir cilvēki, kuriem vēlēšanu organizēšana nav karjeras jeb „maizes” darbs, un viņu līdzdalība beidzas līdz ar balsu saskaitīšanu.
Atšķirībā no citām valsts institūcijām, kurām praktiski visām ir struktūra un ir vertikālās hierarhijas saites, no kā izriet iespēja ietekmēt lēmumus, un iespēja pieņemt darbā un atlaist no darba padotos, CVK šādas struktūras nav. Mums ir jāmeklē citi veidi, kā motivēt darbiniekus. Tomēr vienlaikus šī ir arī viena no retajām administrēšanas sistēmām valstī, kas izpilda savus uzdevumus tieši tā, kā tas ir vajadzīgs, un nekad neaizbildinās ar šķēršļiem, kas liedz iekļauties noteiktajos termiņos.
Ir bijis tikai viens gadījums pēdējo desmit gadu laikā (1998. gada referendums par grozījumiem Pilsonības likumā), kad Finanšu ministrijas viedoklis par līdzekļu piešķiršanu parakstu vākšanas un referenduma organizēšanai atšķīrās no mūsu, tomēr šie argumenti bija vairāk emocionāli, nevis pragmatiski. Vienmēr tiek veikts rūpīgs aprēķins par to, cik katra amata pozīcija izmaksā, cik izmaksā katra komisija, un šī summa tiek reizināta ar komisiju kopējo skaitu. Mums ir savi algoritmi, pēc kuriem mēs šos rādītājus rēķinām. Tajos tiek ņemts vērā gan iedzīvotāju skaits, gan teritorijas lielums. Un līdz šim mums ar Finanšu ministriju un valdību nav bijis domstarpību, kāpēc šis skaitlis ir tieši tik liels, cik tas ir. Ja izmaksās ir izmaiņas, mēs šīs izmaiņas pamatojam. Parasti, plānojot referenduma budžetu, tiek iekļauta arī zināma rezerve, kura gan pēc tam tiek atmaksāta valsts budžetā, ja netiek iztērēta.
Aprēķināšanas brīdī šie kopējie izdevumi ir diezgan nenoteikti, jo, piemēram, pirms 2004. gada vēlēšanām, veicot aprēķinus, mēs nemaz nezinājām, cik vēlēšanu iecirkņu valstī būs. Jo līdzekļi tiek pieprasīti iepriekšējā gada pavasarī, savukārt iecirkņu skaitu pašvaldības nosaka tikai pāris nedēļu pirms vēlēšanām. Arī šogad mēs aprēķinu taisījām 650 parakstu vākšanas vietām visā Latvijā, tomēr rezultātā bija tikai 620. Otrreiz organizējot parakstu vākšanu, mēs lietojām līdzīgu aprēķinu, savukārt apstiprinātas tika 622 parakstu vākšanas vietas. Tomēr atpakaļ naudu valsts budžetā uzreiz atmaksāt nevar, jo ir jāņem vērā vēl viena lieta, - ja parakstu vākšanas pirmajās dienās iecirkņos apmeklētāju skaits ir pavisam neliels, tad uz parakstīšanās termiņa beigām bieži vien ir nepieciešams algot papildu darbiniekus, jo ir vērojams milzīgs cilvēku pieplūdums.
Reklāmai parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas ietvaros līdzekļi netiek atvēlēti. Informācijai, kura atrodas CVK rīcībā, ir publiskās informācijas statuss, līdz ar to tā ir pieejama jebkuram. Savukārt, ja runa ir par reklāmu un reklamēšanu par naudu, tas ir pavisam cits jautājums. Šī ir ieinteresēto personu kompetence. Parakstu vākšana un referendums ir gadījumi, kad kāda ieinteresētā puse iniciē šo procesu un mēģina pārliecināt sabiedrību izdarīt izvēli, paust savu attieksmi. Valsts šajā gadījumā neiesaistās. Likumā ir noteikts, ka pašvaldībām ir jāizliek vides reklāma un jāpublicē paziņojums tajā avīzē, kurā viņi parasti sniedz paziņojumus saviem vēlētājiem. Mēs, saskaņā ar labas pārvaldības principu, šo informāciju publiskojam internetā, un to tālāk var izplatīt jebkurš. Tāpat no mūsu puses tiek nodrošināts informatīvais tālrunis. Tā ir iespēja saņemt informāciju, bet tā nav informācija, kas mācas virsū no visām pusēm. Katrā ziņā reklāmas kampaņas mēs neveidojam. Attiecībā uz informācijas sniegšanu mēs izplatām preses relīzes, informējot vēlētājus par savām tiesībām parakstīšanās procesā, un informējam viņus par izmaiņām procedūrās, ja tādas ir.