Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).
Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:
Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?
Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.
Mums taču ir arī apņemšanās Eiropas Savienības līmenī, kādus mērķus gribam līdz 2020. gadam šajā jomā sasniegt. Ko tad darīsim, ja nesasniegsim?
Protams, taču šajā jomā Eiropā mēs jau tāpat esam pirmrindnieki, ņemot vērā mūsu trīs lielos HES. Mēs tikai visur gribam būt pirmie, pirmie un pirmie. Es domāju, ka atjaunojamo energoresursu staciju īpašnieki šobrīd nebūt nav laimīgi, jo ik pa laikam no tribīnēm izskan- viss, slēdzam to visu ciet. Protams, tas nozīmētu šiem uzņēmējiem lielas problēmas un arī tiesvedības. Samazināt valsts atbalstu, tā maksāšanas termiņu, nosedzot investīciju izmaksas vai sarunas par valsts atpirkumu ir tas vienošanās spektrs, par ko var runāt. Taču vispirms es no minētās darbagrupas gribu redzēt aprēķinus par ietekmi uz tautsaimniecību, ražotājiem un katru iedzīvotāju. Gaidu no Ekonomikas ministrijas ļoti konkrētus rīcības virzienus. No pašreizējās OIK sistēmas mums ir jātiek vaļā, taču nevar teikt, ka, piemēram, no 1. janvāra mēs OIK atceļam kā šķiru. Tad jau varētu arī sākt ar nacionalizāciju nodarboties un pēc tam, kaut ūdens plūdi. Valdības mainās, nākamā ieslīgs tiesvedībās, valstij zaudējot daudzus miljonus, bet tas nav reāls risinājums.
Lietuvā un Igaunijā šo administratīvo vienību ir krietni mazāk nekā Latvijā, vai šo situāciju arī Latvijā nevajadzētu mainīt, pielāgojot vairāk reālajam iedzīvotāju skaitam?
Ir joprojām valstī vēl dažas 90. gados radītas kļūdas, par ko mēs maksājam. Lietuvā tolaik bija ļoti daudz izpildkomitejas un rajoni. Latvijā bija 26 rajoni un 7 pilsētas. Lietuva uzlika uzsvaru uz rajoniem, pārveidojot tos par pašvaldībām, mēs- uz mazajām ciemu padomēm, kuru funkcijas savulaik pildīja kolhozi. Savukārt, runājot par Igauniju, es nesen runāju ar vienu Igaunijas universitātes ekspertu un tieši jautāju, kā viņiem ar reformu sokas, neskaitot dzeršanas dēļ aizgājušo šīs jomas ministru, viņš teica, ka iet daudz grūtāk nekā iepriekš bija domāts. Tāpēc pagaidīsim, lai Igaunija septembrī prezentē sava samazinājuma rezultātus. Igaunijā vēl pirms gada bija vairāk administratīvo vienību kā mums, bet man šķiet, ka lielākā Latvijas problēma ir tā, ka mums šīs pašvaldības ir ļoti dažādas. Ir lieliski piemēri, kā Smiltene, kas ir iedzīvinājusi visu, par ko mēs lozungos runājam- laukus un pilsētu, bet to var izdarīt tikai tad, ja konkrētajā pašvaldībā nav antagonisma un divu veču, kas savā starpā strīdās.
Kāds ir plāns ar reemigrāciju un vai tā attiecas arī uz cilvēkiem, kas neplāno nodarboties ar biznesu, bet vienkārši strādāt?
Man šausmīgi negribas neko solīt un nākt ar uzsaucieniem. Tas ir tāpat kā mūsu jau apspriestā OIK sakarā. Bija arī viens ministrs, kurš nāca ar reemigrācijas plānu. Es teiktu, ka drīzāk ir konsekventi jāstrādā un jāmēģina koordinēt to, kas šobrīd notiek ar diasporas likumu Ārlietu ministrijā, VARAM ir sava programma ar pašvaldībām, kas vislabāk zina vietējos darba un sadzīves apstākļus. Mājokļu jautājums var šajā visā stāstā daudz ko pievienot. Valmiera un Smiltene ir tādi labi reģionāli piemēri, kur viss sakoncetrējās tur, kur ir uzņēmējdarbība. Valmieras stikla šķiedra ceļ jau trešo īres māju, jo viņiem joprojām trūkst cilvēku. Dodot šādu signālu cilvēkiem, ka ir darbs un iespēja par pieņemamu cenu izīrēt mājokli, ir izredzes, ka cilvēki atgriezīsies atpakaļ. Ir jātaisa praktiski tilti. Ne visi, protams, atgriezīsies un ir arī skumjie stāsti, kuros pamatojums, kāpēc Anglijā ir labāk, tiek minēts, ka tur algu maksā reizi nedēļā nevis mēnesī. Un krodziņš piektdienas vakarā ir vieta, kur tā nedēļā nopelnītā alga arī paliek. Mobilitāti cilvēkiem gan nevajag atņemt, lai brīvi brauc, galvenais, lai arī mēs būtu gana pievilcīgi, tāpēc mēs taisām partnerību ar sociāli atbildīgiem uzņēmējiem, lai sakoordinētu visus instrumentus ar pašvaldībām, kas visu par sevi zina. Procesam jābūt dabīgam. Var jau būt, ka vajag arī kādu publicitāti.
Noteikti vajag, jo par Latviju ārzemēs pārāk maz zin. Vai jūs dalāt un prioritizējat starp ārvalstu un nacionālajiem investoriem?
Pirmie sarunu partneri man ir nacionālie investori. Loģistikā mēs, piemēram, gribam jebkurus investorus, lai veido šeit pārkraušanas punktus, taču svarīgi ir, lai produkts ar augstu pievienoto vērtību. Svarīgi ir sociāli atbildīgi uzņēmumi. Produktivitātes celšanas prasības, gan, iespējams, nozīmē sliktas sekas mazajiem uzņēmumiem, kam spiediens uz darba algām ir pārāk liels un var būt jāižsķiras- vai nu, vai nu.
Kas Latvijā ir ar lielāku attīstības potenciālu- lauki vai pilsētas?
Japānā, esot vizītē, mēs par šo diskutējām. Viņiem galvenā problēma, līdzīgi kā mums, ir darbaspēka trūkums un mēs lēto darbaspēku arī pagaidām nelaižam iekšā. Otrā problēma viņiem ir attīstīt sieviešu nodarbinātību, jo viņiem dzīves līmenis ir gana augsts un tradīcijas neliek sievietei strādāt. Trešā problēma ir lauku iztukšošanās. Viņi arī nezin, kā to risināt. Japānā paliek tukšas skolas, pa ceļiem nebrauc mašīnas. Ja runājam par darbalgām, kas šeit bieži tiek minēts kā galvenais iemesls, kāpēc lauki paliek tukši, Japānā zem 4000 eiro neviens nestrādā. Jā, tur viss ir arī stipri dārgāks, taču lauku iztukšošanās ir tendence. Var visu ko solīt, bet cilvēks būs tur, kur ir darbs un atbilstoši dzīves apstākļi. Diskutējot ar lielajiem zemniekiem par darbaspēka trūkumu laukos, secinājām, ka grib vai negrib, bet saviem strādniekiem viņiem būs jānodrošina dzīvesvieta un jāmaksā arī tajā laikā, kad nav sezona un darbu ir mazāk. Esmu bijis tādā saimniecībā Baltinavā, kas ļoti par šo savu strādnieku sociālo aspektu domā un tādiem zemniekiem manā skatījumā ir nākotne. Lauki mainīsies. Mobilitātes jautājums ir atslēga un mājokļa atbalsts ir nepieciešams. Mums ir jāskatās, kur ies uzņēmēji, lai tad varētu pretim padomāt par šādām lietām.
Uzņēmēji jau arī iet tur, kur pretīm ir nepieciešamā infrastruktūra. Cik lielā mērā valsts ir gatava viņiem nākt pretim, lai viņi kaut kur ietu?
Man arī ir trīs hektāri zemes, kur vienā hektārā it kā varētu attīstīt brīnišķīgu biznesu, celt, piemēram, rūpnīcu. Nodokļa veidā par visiem trīs hektāriem ir jāmaksā 30 eiro gadā, taču diezvai es tāpēc tur varu uzcelt rūpnīcu. Smiltsērkšķus tur varētu audzēt.
Kā jūs teiktu, kas ir tās trīs lietas, kāpēc Latvijā ir vērts investēt?
Mums ir nesamaitāta vide, 3 km no rūpnīcas un pilsētas un jau esam pie dabas. Mēs esam ļoti elastīgi, kā maza valsts varam ātri pārorientēties, tāpēc domāju, tiksim galā arī ar finanšu sektoru, nodokļi mums ir trešie vai ceturtie zemākie ES, mums ir laba augstākā izglītība- Rīgas Tehniskā universitāte, Stradiņa universitāte. Izglītības eksports jau darbojas, mums vēl tikai jāsakārto pamatizglītības posms, lai nav tā, ka cilvēks jau septītajā klasē zina, ka nekas savā dzīvē nebūs.
Neskatoties uz to visu, ar investīciju piesaisti gan mums pēdējos gados nav sevišķi veicies.
Te jāņem vērā divas lietas- līdz tam brīdim, kad NATO pieņēma Varšavas lēmumu, investori gaidīja, jo nezināja, kas šeit būs. Tagad neatgriezeniski visiem ir dots signāls, ka šeit ir ES robeža, šeit nebūs nekādi eksperimenti. Biznesa attiecības ar ASV beidzot ir kā signāls, Baltijas – ASV forums to iezīmē. Lai kā tur kritizē bankas Citadele pārdošanu amerikāņiem, es nezinu, nebiju tur klāt, taču ar ASV kapitāla ienākšanu Citadelē arī tika dots signāls. Valmieras stikla šķiedras ieiešana ASV ir signāls, uzņēmums Printful arī ir veiksmīgs. Saites ir un drošība ir, kas ir labi. Tas, kas sarunās ar investoriem ir mazliet nepatīkami, viņi jau arī visi zina par ES struktūrfondiem, ko mēs izmantojam un viņi nenāk, kamēr konkrētas programmas neatver, jo viņi arī grib lētāk šeit ienākt. Tad atkal tiek spēlēts uz to, kādu atbalstu Lietuva sola, tā ka cīņa par investoriem ir liela.
Kā jūs vērtējat, jums ir izdevies īstenot valsts pārvaldes reformu?
Divos gados kalnus neapgāzt. Tas ir ļoti īss termiņš. Divos gados var tikai valsts pārvaldi saprast. Un es varu teikt, ka viņi tur paši rada šķēršļus, katram jautājumam uztaisa MK noteikumus, kas visu tikai sarežģī un tad dzīvo milzīgās bailēs no Valsts kontroles. Tur nav orientācija uz rezultātu, bet bezjēgā tiek pavadītas stundas procesā, kas gan ir atbilstoši visiem noteikumiem. Ja es būtu amatā uz vēl vienu termiņu, būtu svarīgi valsts pārvaldes darba stilu vairāk pielāgot uzņēmējdarbībā pastāvošajiem principiem.
Plašāka intervija lasāma 26. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness.
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
