Kad gaisā virmo pašu ceptu piparkūku un pīrāgu smarža, tiek rotāta eglīte un rūpētas Ziemassvētku dāvanas, pavisam nemanot piezogas bērnības sajūtas.
Kāds atceras Ziemassvētku vecīša gaidīšanu, citam nāk prātā Salatēti un Sniegbaltīte, kas ieradās nevis Ziemassvētkos, bet gan Vecgada vakarā. Bez pantiņa skatīšanas pie eglītes saviesīgos pasākumos nav izšmaucis neviens. Arī ticību vecītim un bailes no žagariem droši vien ir piedzīvojis ikviens bērns. Iespējams, ka kāds Ziemassvētku vecītim tic vēl šobaltdien. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, kuri stāsta par savām atmiņām, par Ziemassvētkiem un to īpašo gaisotni, kas piepildīja viņu mājas un sirdis šajā skaistajā brīnumu gaidīšanas laikā.
Kārlis Danēvičs, SEB bankas valdes loceklis, finanšu direktors
Ziemassvētkus atminos kā jauku ģimenisku pasākumu, kurā arī padomju laikos centāmies saglabāt un kopt latviešu svinēšanas tradīcijas. Man kā bērnam bija izbrīns par to, kādēļ tik jauki svētki netiek plaši atbalstīti un to atzīmēšana ir jāslēpj. Galdā katru gadu tika liktas vecāsmātes ceptās vēja kūkas. Viņa bija ārste, ķirurgs un ikdienā nemēdza gatavot ēst. Viņa nebija tipiska vecmāmiņa, bet gan dzelzs lēdija. Ziemassvētkos viņa atmaiga un nezināmu iemeslu dēļ gatavoja kūkas. Atceros, ka pirms svētkiem kopā ar vecotēvu devāmies iegādāties eglīti un pēc tam kopā ar ģimeni to rotājām. Manas mīļākās eglītes rotas bija nevis spīdīgās padomju laikā ražotās bumbiņas, bet tās, kuras bija saglabājuši vecvecāki no 20.–30. gadiem. Tās bija vecas un apsūbējušas. Pie mums nāca arī Ziemassvētku vecītis, bet ticēt šim tēlam es beidzu samērā agri, apmēram septiņu gadu vecumā, kad pavisam nejauši atklāju, ka par to pārģērbjas mūsu ģimenes draugs.
Atminos, ka bērnībā ļoti nopietni uztvēru dāvināšanas jautājumu. Jau agrā vecumā sapratu, ka man lielāku prieku rada nevis dāvanu saņemšana, bet to pasniegšana, tādēļ Ziemassvētkus gaidīju, lai varētu iepriecināt citus. Uzskatu, ka bērns kļūst par pieaugušo brīdī, kad pārkāpj šai robežai. Man vienmēr bija sajūta, ka vecākiem visa ir gana, tādēļ jāpalīdz cilvēkiem, kuriem tas ir vairāk vajadzīgs. Reiz klases audzinātāja vecākiem stāstīja, ka Kārlis ap Ziemassvētku laiku uz ielas trūcīgajiem izdala savu kabatas naudu. Pieaugot šis prieks un arī iespējas kādam palīdzēt palielinājās. Tas cieši sasaucas ar man tuvu teicienu: prieks ir ņemt, un prieks ir dot, bet dodot gūtais neatņemams! Lūzuma punkts manai pārliecībai par nepieciešamību svētku laiku veltīt labdarībai bija 90. gadi, kad Latvijā veikalu plauktos bija atrodams plašs klāsts ar precēm no Ķīnas. Reiz kādā Ziemassvētku vakarā ar ģimeni attapāmies, sēžot pie eglītes katrs ar piecām dāvanām rokās, no kurām puse bija bezjēdzīgas. Tas lika aizdomāties, ka Ziemassvētku laikā nevajadzētu tērēt laiku būtībā nevērtīgu dāvanu meklēšanai un pirkšanai, bet labāk pievērst uzmanību tam, kā varam palīdzēt citiem. Tā mēs, ģimenes locekļi, Ziemassvētku laikā cenšamies darīt labus darbus citiem, kas rada ilgstošāku prieku, jo par labdarību domājām nevis pāris dienu pirms svētkiem, bet vismaz vairākas nedēļas.