Eiropas Savienības (ES) uzstādītie enerģētikas politikas plānošanas mērķi paredz līdz 2020.gadam panākt katrā dalībvalstī vismaz 10% lielu biodegvielas patēriņu. Tas lielā mērā ieskicē ES «zaļo» redzējumu un kopējos centienus veidot energoresursu neatkarību nākotnē.
Kas šajā jomā notiek Latvijā? Šā gada 9.septembrī Ekonomikas ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka tā apsver iespēju palielināt obligātā biodegvielas piejaukuma apjomu dīzeļdegvielai, lai jau tuvākajā nākotnē tai ieviestu 7% obligāto biodegvielas piejaukumu, bet benzīnam saglabāt esošo 5% obligāto piejaukumu. Tāpat Ekonomikas ministrija apsver iespēju ļaut realizēt benzīnu ar 10% bioetanola piejaukumu. Līdzīgi arī Latvijas Biodegvielu asociācijas prezidents Daumants Znatnajs Dienas Biznesam atzīst, ka ir jāmeklē ceļi, kā 2020.gadā sasniegt 10% lielu biodegvielas īpatsvaru Latvijas transporta sektorā.
Kamēr speciālisti aktīvi meklē iespējas, kā veicināt biodegvielas piejaukumu un šādu naftas produktu patēriņu, diemžēl neizmantoti paliek esošie nodokļu instrumenti. Jānorāda, ka likums «Par akcīzes nodokli» jau no tā pieņemšanas 2003.gadā paredzēja samazinātu akcīzes nodokļa likmi tādiem naftas produktiem, kuriem ir pievienota biodegviela.
Pieņemot kārtējos likuma grozījumus, Saeima 2005.gadā pēc Finanšu ministra priekšlikuma paredzēja labojumus izveidotajā sistēmā, nosakot nodokļa atvieglojumu vienīgi tādiem naftas produktiem, kuriem biodegviela ir piejaukta akcīzes preču noliktavā Latvijas Republikā. Tas nozīmē, ka akcīzes nodokļa atvieglojumi skar vienīgi fosilo degvielu, kas jaukta ar biodegvielu Latvijas teritorijā.
Ar šo soli faktiski tika zaudēta pilnvērtīga iespēja veicināt ārvalstīs ražotās biodegvielas patēriņu Latvijā, par ko šobrīd nozares speciālisti lauza galvu. Faktiski nozare kopumā būtu ieguvēja, ja tiktu piemērota samazināta akcīzes nodokļa likme arī, piemēram, citās Eiropas Savienības dalībvalstīs ražotai fosilai degvielai, kurai ir pievienota attiecīgās kvalitātes biodegviela. Citās ES dalībvalstīs ražoto fosilo degvielu ar biodegvielas piejaukumu varētu pilnvērtīgi izmantot Latvijas klimatiskajos apstākļos.
Turklāt būtiski ir arī tas, ka šāda diferencēta akcīzes nodokļa piemērošanas sistēma ir konceptuāli pretrunā ES vienotā tirgus izpratnei, kurā atsevišķas dalībvalstis nevar veidot īpašus vietējo ražojumu aizsardzības mehānismus, tostarp piešķirot tiem īpašus nodokļu atvieglojumus vai piemērojot īpaši labvēlīgus nodokļu režīmus.
Latvijai saistošais Līgums par Eiropas Savienības darbību noteic, ka dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.
Analizējot minēto normu, Eiropas Savienības Tiesa virknē spriedumu ir konsekventi skaidrojusi, ka dalībvalstīm nav liegts savos nacionālajos likumos paredzēt nodokļu priekšrocības, kas kalpo dažādiem leģitīmiem ekonomiskiem vai sociāliem mērķiem. Tomēr šādas priekšrocības ir jāattiecina arī uz līdzīgiem produktiem, kas importēti no citām dalībvalstīm un izpilda tās pašas prasības. Šajā ziņā nav pieļaujama nekāda atšķirīga attieksme. Eiropas Savienības Tiesas ieskatā minētā norma ievieš fundamentālu kopējā tirgus principu, kura mērķis ir panākt, lai dalībvalstis neradītu diskriminējošu nodokļu sistēmu importētajiem ražojumiem attiecībā pret vietējiem ražojumiem.
Līdztekus ES vienotā tirgus principiem būtu vērts arī pieminēt Latvijas saistības pret Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO), kura pieprasa nepiemērot atšķirīgu iekšējo nodokļu apmēru nacionālajiem un citu PTO dalībvalstu ražojumiem.
Turpat desmit gadus atpakaļ, kad Latvijas pārstāvji veda sarunas par Latvijas uzņemšanu PTO dalībvalstu saimē, vairākas darba grupas dalībvalstis pieprasīja detalizētu informāciju par akcīzes nodokļa sistēmu Latvijā un tā piemērošanu importa un vietējās izcelsmes precēm. Atbildot uz šo jautājumu Latvijas pārstāvis norādīja, ka akcīzes nodokļa apjoms ir identisks importētajiem un iekšzemē saražotajiem produktiem. Turklāt Latvijas pārstāvis paziņoja, ka no iestāšanās datuma Latvija piemēros savus iekšzemes nodokļus stingrā atbilstībā PTO pamatlīgumam nediskriminējošā veidā, neraugoties uz izcelsmes valsti. Darba grupa atzīmēja šo saistību uzņemšanos.
Latvijas nodokļu politikā, acīmredzot, atklāta un skaidra saistību uzņemšanās pati par sevi vēl nenozīmē, ka tās būtu arī jāpilda. Diemžēl mūsu atbildīgās iestādes neredz iespēju, kā savādāk pārliecināties par to, vai fosilajai degvielai ir pievienots attiecīgas kvalitātes biodegviela, kas atbilstu Latvijas normatīviem. Tādējādi arguments par nodokļu administrējošo iestāžu nepieciešamību sekot piejaukuma procesam akcīzes preču noliktavā Latvijā vismaz līdz šim kalpo par lielisku aizbildinājumu.
Interesanti atzīmēt, ka Eiropas Komisija pēc viena no ārvalstu naftas pārstrādes uzņēmuma iniciatīvas jau ir uzsākusi pārbaudes lietu pret Latvijas Republiku par diskrimināciju akcīzes nodokļa jomā. Eiropas Komisija ir jau paguvusi nosūtīt formālu paziņojumu Latvijas valdībai, norādot uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 110.panta pārkāpumu.
Tiesiskās valstīs administratīvo procedūru atvieglošana parasti pati par sevi nevar kalpot par attaisnojamu iemeslu tam, lai nodokļu maksātājiem noteiktu atšķirīgus nodokļa apmērus. Ja Latvijas likumdevējs aktīvi nelabos šo situāciju, acīmredzot nāksies gaidīt Eiropas Savienības reakciju un tad jau sekojoši varam arī sagaidīt biodegvielas patēriņa pieaugumu Latvijā. Līdzšinējā atbildīgo iestāžu rīcība liecina, ka ar salīdzinoši vienkāršotu nodokļu diskriminācijas veidu tās cenšas pārliecināties par to, vai tiešām uzņemtās saistības ir jāpilda un kā galu galā funkcionē tiesiskās uzraudzības mehānismi.