Rīdzinieks Andris Runcis pirms aptuveni astoņiem gadiem pašmācības ceļā uzsāka apavu šūšanu, pirms pusotra gada Cēsīs izveidoja sev darbnīcu, bet pirms gada atvēra veikalu, kurā iespējams iegādāties zīmola June9 produkciju.
«Man tas bija kā Golgāta ceļš, emocionāli smags, jo ļoti daudz kas tika izmests ārā, bija kaudzēm jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu. Mūsu valstī nav skolu, kurās māca apavu izgatavošanu, visu apguvu pašmācības ceļā, staigājot no viena kurpnieka pie otra pēc padoma. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja aizbraukt kaut kur uz Eiropu un pamācīties, piemēram, Ungāriju, Spāniju, Itāliju vai Portugāli. Tad tas ceļš būtu bijis īsāks un efektīvāks. Latvijā šobrīd ir palikuši uz roku pirkstiem saskaitāmi meistari, kas kaut ko saprot no apavu darināšanas,» saka A.Runcis.
Apavu meistars uz dzīvi Cēsīs kopā ar sievu Kristīni pārcēlies pirms sešiem gadiem. Iepriekš apavi tapa šim darbam nepiemērotās telpās VEF kvartālā, vēlāk - ģimenes mājā Cēsīs. A.Runcis stāsta, ka 2014.gadā bijis liels individuālo pasūtījumu pieaugums. «Sapratu, ka man nepieciešama jau nopietnāka vieta. Astoņi kvadrātmetri darbam bija par maz,» viņš saka. Ar laiku parādījās arī dažādas iekārtas, kurām nepietika vietas esošajās telpās. 2015.gada vidū tika sameklētas telpas darbnīcai un veikalam. Ateljē izveidošanā investēti gan pašu līdzekļi, gan Cēsu pilsētas piešķirtais grants uzņēmējdarbības uzsākšanai, kas veido aptuveni 2000 eiro, gan aizdevums no Altum.
«Verot vaļā veikalu, biju to iedomājies vairāk kā «show room» pie mūsu darbnīcas, bet tagad, kad tas ir nodzīvojis gadu, saprotu, ka pircēji uz vietas ir, tādēļ kopš pavasara veidojam to kā koncepta veikalu, kurā piedāvājam savus produktus un citu Latvijas dizaineru darbus. Šogad pārciešam vecpilsētas ielas remontu, kurš prasa daudz laika vēsturiskā mantojuma izpētes dēļ. Taču, neraugoties uz apgrūtināto piekļūšanu, apmeklētāji un pircēji ir,» stāsta A.Runcis.
Apavu meistars uzskata, ka vēl nevar izvērtēt, vai ateljē atvēršana un ieguldījumi ir attaisnojušies. Lēmums, ka veikals jāatver Cēsīs, netika pieņemts vienā vakarā: «Izvērtējot telpu piedāvājumus Rīgā, sapratu, ka nomas izmaksas ir daudz augstākas, tās mums vēl nav pa kabatai.» Turklāt viens no iemesliem veikala atvēršanai Cēsīs bija arī laika ekonomēšana - lai katru dienu nebūtu jāpavada trīs stundas ceļā Cēsis - Rīga - Cēsis. «Pasaulē nenotiek brīnumi - ja vēlies kaut ko izdarīt, tad astoņas stundas dienā ir jānostrādā un tajās nevar būt iekļautas trīs stundas nokļūšanai uz darbu. Tadā gadījumā jārēķinās ar vienpadsmit stundu darbadienu. Zinu, ka daudziem tā ir ikdiena, bet es vēlos mērenību - darbs, ģimene, atpūta. Mūsu darbu klasificēju kā dzīvesstila uzņēmējdarbību, tādēļ to - tāpat kā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vai ģimenes restorānu - nevar atstāt tikai darbinieku pārziņā. Saimniekam blakus ir jābūt gandrīz visos procesos,» uzskata apavu meistars.
Atverot apavu ateljē, A.Runcis sapratis, ka nākamais izaicinājums būs atrast palīgus. Tas, ka kurpnieki ir uz katra stūra, vēl neko nenozīmē. «Meistarus, kas izgatavo apavus, sauc par apavniekiem, un tādu nav daudz. Reģionā, tikpat kā neviens. Turklāt šim arodam vairumā gadījumu nāk līdzi «aroda mantojums» – alkoholisms. Izvēle paliek niecīga.»
Pēdējos sešos gados ir ļoti strauji attīstījusies attālinātā pārdošana, kura diemžēl labi nedarbojas apavu tirdzniecībā. «Ja esi «Ecco» apavu cienītājs un zini, ka 43. izmērs der, tad attālināti var pirkt, pārsteigumu nebūs. Ārvalstnieki vēl nav iepazinuši mūsu produktu, līdz ar to nav droši par tā atbilstību individuālām prasībām. Pircēji vēlas apskatīt, apčamdīt, pielaikot preci, jo nav pārliecināti, ka derēs,» novērojis A.Runcis. Runājot par eksportu, viņš atzīst - darījumu skaits ir smieklīgi mazs - viens vai divi ceturksnī. Tie gan ir bijuši no eksotiskām valstīm, tomēr e-veikals nav attaisnojis cerības. Apavi bijuši pieejami arī veikalos Rīgā, piemēram, «Paviljons», «M50». Tomēr «June9Shoes» produktiem ir augsta pašizmaksa. Vairumcenai vai iepirkšanas cenai pieliekot klāt, piemēram, pieticīga veikala 50% uzcenojumu un PVN, gala cenai ir grūti konkurēt uz vispārējā piedāvājuma fona. Tādēļ A.Runcis to vērtē kā sev neveiksmīgu sadarbības modeli.
Aptuveni sešas stundas vien tiek pavadītas pie zābaku virsas šūšanas, ja piegrieztne ir sarežģīta. Tad vēl 12-16 stundas ir darbs pie sašūtās virsas cīkošanas - uzvilkšanas uz liestes, zoļu un papēžu izgatavošanas. Tajā pašā laikā ir jāapkalpo klienti uz vietas, jāveic materiālu sagāde un jākārto saimnieciskās lietas. Nedēļā iespējams izgatavot individuāli pasūtītus aptuveni četrus apavu pārus. Tad, ja ņem par piemēru 300 eiro vērta viena sieviešu zābaku pāra izgatavošanas darba stundu laiku, sanāk vidēji 20 stundas. «Šis ir tas vecais stāsts par to, ka kurpnieks pats ir bez kurpēm. Man vēl ir paveicies,» pajoko apavu meistars.
«Kad sāku šo nodarbi, skatījos uz jauno dizaineru darbiem un domāju – šausmīgi augstas cenas! Tagad saprotu, kādēļ tā sanāk. Biju iedomājies, ka, izstrādājot prototipu un tad to pavairojot, varēšu nodrošināt pieņemamu cenu, bet tagad saprotu, ka tad tas būtu sērijveida produkts, kurš, visdrīzāk, ar laiku kļūtu garlaicīgs un vēl nestu līdzi sev masu patēriņa efektu-būtu katram piektajam uz ielas sastaptajam cilvēkam. Ar trikotāžas izstrādājumiem, pieļauju, ka ir vieglāk. Pašizmaksa tiem ir zemāka, peļņa, kuru var sadalīt starp ražotāju un pārdevēju, lielāka. Tiem gan vajadzīgi lieli apgrozāmie līdzekļi, jo tirāžas mazos daudzumos sanāk dārgi.»
A.Runcis stāsta, ka šajā nozarē ir parādījusies arī konkurence. Laikā, kad tika uzsākta apavu izgatavošana, pamanāmākie bija tikai Elīnas Dobeles un uzņēmuma «Elegants» apavi.
#1/67
Apavu meistars Andris Runcis.
#2/67
«Kad uzsāku izgatavot apavus, visa uzmanība tika vērsta darbam. Nosaukumam neveltīju lielu nozīmi, tādēļ ieliku savu dzimšanas dienu,» stāsta A.Runcis.
#3/67
#4/67
Apavu izgatavošana sākas ar vīziju, kādus apavus vēlas izgatavot, un tad tā tiek uzskicēta.
#5/67
Tiek izveidota trīsdimensionāla skice.
#6/67
Pēc apavu modeļa tiek piemeklēta lieste, kas ir atbilstoša izmēram, kas būs nepieciešams.
#7/67
#8/67
Vēlāk tiek izveidota liestes kopija un no trīsdimensionāla objekta tiek izveidots šablons.
#9/67
#10/67
Ir jābūt priekšzināšanām, kur un kam ir jāatrodas. Ir jāsaprot vietas, kuras ejot lokās un ir pakļautas deformācijai.
#11/67
Pēc grunts tiek izgatavotas detaļas, kuras tiek liktas uz ādas un izgrieztas, ievērojot dažādus priekšnoteikumus, piemēram, āda stiepjas vienā virzienā.
#12/67
#13/67
#14/67
#15/67
#16/67
Detaļas tiek sašūtas.
#17/67
#18/67
#19/67
Sākumā apavu meistars strādāja ar šo šujmašīnu, kas iegādāta par 60 latiem Latgalītē. Šobrīd tā paredzēta apavu remontam. Ar to var sašūt pat apavu purngalus. Tāpat ar šo šujmašīnu tiek veikti specifiski pasūtījumi zīmolam «One Wolf».
#20/67
Apavu šujmašīnas.
#21/67
#22/67
Velkot apavu ādu virsū uz liestes, ir jāveic ādas pastiepšana, lai tā labi piegulētu.
#23/67
Āda tiek pirkta uz vietas Latvijā, jo to ir grūti nopirkt attālināti.
#24/67
«Ja ir iespēja kaut ko paņemt nelielā daudzumā, tad mēs patestējam un turpinām pasūtīt tālāk ar cerību, ka nemainīsies produkta kvalitāte. Ar itāļiem var būt visādi – vienu reizi atsūta šo, citu reizi ir dusmīgi un atsūta kaut ko citu. Vislabāk ir braukt uz vietas un partnerību veidot, iepazīstoties personīgi. «Rīgas ādu» piedāvājums mūsu apjomiem ir pietiekams. Ja mēs ražotu sērijveidā un daudz, tad varbūt rastos problēmas,» saka meistars.
#25/67
#26/67
#27/67
Apavu liestes tiek pasūtītas rūpnīcās.
#28/67
Tad, kad ir sašūta apavu virsa, pēc liestes izgatavo iekšzoli. To izgatavo pēc liestes formas, lai pēc tam var stiprināt klāt apavu virsu.
#29/67
#30/67
#31/67
#32/67
#33/67
#34/67
#35/67
Ar stangām nostiepj kurpes virsu un ar nagliņu piefiksē pie liestes, lai tā ieņemtu savu formu.
#36/67
Ar nagliņām savelk, un tā ir sākotnējā fiksācija. Tad zem tām sasmērē līmi, salīmē un nagliņas izvelk ārā.
#37/67
Papēža daļā liestei ir iestrādāts metāls, lai, sitot nagliņas, tās atliektos.
#38/67
#39/67
Lai kurpju kape un purngals būtu cieti, apavos tiek iestrādāts speciāls materiāls, kas tiek izmērcēts acetonā, nosmērēts ar līmi un ielīmēts apavos starp oderi un virsu.
#40/67
#41/67
#42/67
Visbiežāk apavi sievietēm tiek taisīti pēc 39. izmēra, vīriešiem – 43. izmēra. Vislabākais izskats kurpēm ir 38., 37. izmērā. Mainoties izmēriem, mainās arī proporcijas.
#43/67
#44/67
#45/67
Visi izgatavotie apavi, to īpašnieki un izgatavošanas datums tiek piefiksēti.
#46/67
Katram izgatavotajam apavu pārim tiek piešķirts savs identifikācijas kods.
#47/67
Apavu pazolē tiek iestrādāts mikro čips ar šasijas numuru.
#48/67
Ar viedierīci, kurai ir NFC kodu nolasītājs un interneta pieslēgums, iespējams nolasīt informāciju par konkrētajiem apaviem.
#49/67
Viedierīce jānovieto uz zīmola logo, kas iestrādāts apavu zolē.
#50/67
Ateljē izvietoti arī citu dizaineru produkti, kas atbilst kopējam konceptam.
#51/67
#52/67
#53/67
#54/67
#55/67
Pie apavu meistara ierodas arvien vairāk vīriešu ar maziem pēdu izmēriem.
#56/67
#57/67
#58/67
«Kādreiz mēs definējām, ka mūsu klients ir veiksmīgs radošo industriju pārstāvis. Es veidoju datubāzi un es redzu, ka tā nav. Patiesībā šis segments ir ļoti mazs. Mūsu klienti ir laboranti, sportisti, uzņēmēji, finanšu analītiķi, grāmatveži, mākslinieki,» secinājis A.Runcis.
#59/67
#60/67
#61/67
#62/67
«June9» apavi ir dažādu stilu apkopojums.
#63/67
«Man bija ideja, ka ir jātaisa kaut kas tāds, kas ir keda, bet kurpe. Varbūt ne sajūtās, bet vizuāli,» saka meistars.
#64/67
A.Runcis stāsta, ka zābaki ir šņorējami, jo daudziem vīriešiem ir aizspriedumi.
#65/67
Somas veido apavu meistara sieva Kristīne.
#66/67
Viņaprāt, somas ir diezgan loģisks turpinājums apaviem.
#67/67
