Enerģētikas nozare šobrīd piedzīvo pārmaiņas, kas līdzinās agrīnajai 4G tehnoloģiju attīstībai telekomunikācijās – netverams potenciāls un būtiski ieguldījumi.
Līdzīgi kā telekomunikāciju sektorā, arī enerģētikā nepieciešama pāreja no konservatīviem modeļiem uz inovatīviem risinājumiem. Ja koncentrējamies tikai uz esošo valsts energoresursu patēriņu kā iespējamo mērauklu, nav pamata cerēt uz atjaunīgo energoresursu platformas izveidi, kas veicinātu augstākas pievienotās vērtības produktu attīstību un ieviešanu.
Valsts līmenī tas ietver risku uzņemšanos un ilgtermiņa vīzijas veidošanu, lai pārvarētu ierobežota tirgus un infrastruktūras izaicinājumus. Latvijas enerģētikas potenciāls ir ievērojami lielāks nekā tikai pašmāju patēriņš. Šeit runa ir par jaunu nozari, kuras izveidošanu un potenciālu nedrīkst laist garām, pretējā gadījumā būsim importētāji nevis ražotāji.
Sekmīga nākotne būs atkarīga no spējas atbalstīt un veicināt atjaunīgās elektroenerģijas projektu radīšanu Latvijā, kas būs pamats gan stabilas bāzes jaudas pieejamībai, gan salīdzinoši zemai cenai. Tālāk organiski veidosies nākamie segmenti, kas izmanto atjaunīgo enerģiju, tā saucamie Power-to-X (PtX) segmenta projekti. Nenoliedzami, pārliecināt ārvalstu investorus, ka Latvija var kļūt par nākamo zaļās enerģijas centru, ir izaicinājums, taču neskatoties uz to, ka Latvijas energoresursu patēriņš ir ievērojami mazāks salīdzinājumā ar lielākajām Eiropas valstīm, tas nemazina Latvijas potenciālu attīstīties šajā jomā.
Uzdrīkstēšanās veicina attīstību
Balstoties uz iepriekšējo 10 gadu pieredzi telekomunikāciju nozarē, saredzu līdzības starp telekomunikāciju un enerģētikas nozarēm. Inovācijas bieži vien sākotnēji tiek uztvertas piesardzīgi, jo nav pārliecības, vai ieguldījumi attaisnos iespējamos riskus. Telekomunikāciju nozarē neierobežotu datu plānu ieviešana varēja radīt neparedzētu infrastruktūras slodzi, kuru sākotnējās biznesa prognozēs nebija iespējams pilnībā paredzēt, taču šī pieeja pavēra jaunas tirgus iespējas un ļāva attīstīt produktus, kas agrāk šķita neiedomājami, piemēram, viedtelevīziju un citus datu ietilpīgus pakalpojumus. Izrietoši, tika radīts jauns nozares standarts, un ar atvērto datu plānu produktiem nāca klajā arī citi Eiropas operatori.
Enerģētikā Latvijai varētu veidoties līdzīga situācija – šobrīd mēraukla ir salīdzināt ieguldījumus projektos ar esošo valsts patēriņu, taču patēriņa struktūra nekādā veidā neraksturo nākotnes iespējas un jaunos tirgus. Piemēram, lai nodrošinātu 1 gigavata (GW) nomināljaudu (aptuvenais Latvijas patēriņš šobrīd) vajadzīgs ap 3 GW atjaunojamās elektroenerģijas nominālresursu. Ja iztēlojamies kaut divas lielas zaļā ūdeņraža ražotnes, katru ar 500 megavatu (MW) jaudu, papildus atkal nepieciešami 3 GW. Šāda apjoma atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas parku izveidošana prasa daudzus gadus un investīcijas mērāmas miljardos.
Ieguldījumi atjaunīgajos energoresursos un ražošanas paplašināšana var stiprināt ne tikai vietējo tirgu, bet arī radīt eksporta attīstības ceļus un jaunus produktus, piemēram, zaļo ūdeņradi un amonjaku.
Lai gan Latvija tiek uzskatīta par nelielu spēlētāju enerģētikas sektorā, integrācija Eiropas Savienībā un NATO, kā arī ģeogrāfiskās priekšrocības – piekļuve jūrai un salīdzinoši lētai lauksaimniecības zemei – sniedz labas iespējas kļūt par zaļās enerģijas eksportētāju. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz vietējo patēriņu, valstij vajadzētu izmantot savas priekšrocības un orientēties uz eksportu un ražošanas piesaisti, ko varētu sekmēt lēta elektroenerģija. Zaļās elektroenerģijas pieejamība un valsts atbalsts ilgtspējīgas uzņēmējdarbības attīstībai varētu kļūt par būtisku faktoru, īpaši lielo uzņēmumu datu centru izstrādātāju vidū. Kā zināms, mākslīgais intelekts prasa ievērojamas datu apstrādes jaudas, tam patērējot daudz elektroenerģijas, tāpēc ilgtspējīgi risinājumi ir īpaši svarīgi. Šeit būtiski ir attīstīt atbilstošu infrastruktūru, lai veiksmīgi nostiprinātos globālajā tirgū un sekmētu ilgtspējīgu valsts ekonomisko izaugsmi. Vēl viens nozīmīgs izaicinājums, ar ko nozarei būs jāsaskaras, ir stabilu bāzes jaudu nodrošināšana kritiski svarīgiem pakalpojumiem. Ņemot vērā atjaunīgās enerģijas mainīgo raksturu un grūto prognozējamību, kā arī sarežģījumus tās uzglabāšanā pārprodukcijas brīžos, šis uzdevums prasīs inovācijas un efektīvus risinājumus.
Enerģijas uzglabāšana – nākotnes izaicinājums
Viens no lielākajiem izaicinājumiem enerģētikas nozarē būs stabilas un nepārtrauktas enerģijas piegādes nodrošināšana. Tā kā atjaunīgie enerģijas avoti, piemēram, vēja un saules enerģija, ir atkarīgi no mainīgiem laikapstākļiem un to ražošanas apjomi nav vienmērīgi un precīzi prognozējami, nepieciešamas ievērojamas investīcijas enerģijas uzkrāšanas risinājumos, piemēram, akumulatoros, ūdeņraža tehnoloģijās un citos inovatīvos risinājumos. Piemēram, no uzstādītās 120 MW nomināljaudas vēja parkā ziemas periodā varam sagaidīt vidēji 45-55 MW elektroenerģijas (atsevišķos brīžos sasniedz 120, atsevišķos var neģenerēt pilnībā), vasaras periodā 20-30 MW. Otrs vēl nozīmīgāks izaicinājums ir tas, ka, lai gan vēja ģeneratori kļuvuši ievērojami efektīvāki arī pie neliela vēja apjoma, joprojām ir apstākļi, kad vidēji 5-20% laika vējš nav pietiekami spēcīgs, lai turbīna darbotos. Tas nozīmē, ka jābūt ievērojamām elektroenerģijas rezervēm un spējai tās ātri piesaistīt, lai nodrošinātu kritiski svarīgu pakalpojumu nepārtrauktību.
Tāpat svarīga loma būs viedajiem elektrotīkliem, kas ļaus efektīvi pārvaldīt enerģijas plūsmu, pielāgojot pieprasījumu ražošanai un samazinot pārrāvumu risku. Lai gan elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumu izmaksas pašlaik ir augstas, to nozīme nākotnē pieaugs. Enerģijas uzglabāšanas paplašināšana arī pavērs iespējas attīstīt jaunus tirgus, piemēram, zaļā ūdeņraža ražošanu un tā eksportu, tādējādi stiprinot valsts enerģētisko drošību un ekonomiku.
Iespēja veidot zaļo ekonomiku
Lai piesaistītu liela apmēra investorus un kļūtu par vadošo spēlētāju atjaunīgās enerģijas tirgū, Latvijai ir jānodrošina paredzama un nemainīga regulatīvā vide. Skaidri noteikumi, kas ietver nodokļu politiku, subsīdiju sistēmas un vienkāršotu birokrātiju, ir būtiski, lai veicinātu investoru uzticību un veicinātu kapitāla piesaisti lieliem projektiem.
Lietuvas valsts izvēlējusies atbalstīt privāto segmentu, sniedzot iespēju saņemt līdz 30% līdzfinansējuma elektroenerģijas uzkrājošo iekārtu uzstādīšanai. Šāds atbalsts ir būtisks, pretējā gadījumā viss risks jāuzņemas īstenotājam un bankām, kas projektus finansē, ko tās visticamāk nedarīs pietiekamā apjomā. Jānodrošina, ka valsts pārvaldes sektors ir mērķtiecīgs, neliels un efektīvs, ar skaidru izpratni par privātā tirgus vajadzībām. Tajā pašā laikā privātajam sektoram jābūt pēc iespējas plašākam un dinamiskākam, jo tas vienmēr būs efektīvāks un ātrāks nekā valsts struktūras. Privātajam biznesam ir dabiska konkurētspēja, kas motivē uzņēmumus maksimāli efektīvi apmierināt patērētāju vajadzības, jo pretējā gadījumā viņi tirgū nespēs izdzīvot. Valstij būtu jāpieturas pie skaidru noteikumu izstrādes un virziena noteikšanas, nevis tiešas iesaistes projektu realizācijā. Pozitīvi ir tas, ka augsta līmeņa valsts pārvaldes pārstāvji aktīvi atbalsta investoru un uzņēmumu ienākšanu Latvijā, regulāri tiekoties ar tiem un cenšoties izprast viņu vajadzības.
Latvijai ir jāizmanto pieejamie resursi jau tagad, piemēram, vēja ģeneratoru kompleksu, kuri atrodas ārpus sauszemes (“offshore” vēja parki), izveide ir viena no iespējām. Tomēr šie projekti ir sarežģītāki no investīciju, tīklu izveides un ekspluatācijas izmaksu viedokļa, salīdzinot ar sauszemes vēja ģeneratoriem. Savukārt 50% Latvijas teritorijas klāj meži, kas piedāvā lielu potenciālu vēja parku attīstībai.
Drošības jautājumi ir neapstrīdami (Aizsardzības ministrijas noteiktās zonas, kurās ir ierobežojumi vēja parku būvniecībai), taču pilnīga šo teritoriju izslēgšana var radīt ekonomiskās aktivitātes kritumu, kas ilgtermiņā var pāraugt tādā pašā drošības riskā. Ja ir pieejami risinājumi, piemēram, kompensējošie radaru mehānismi, šīs idejas jāvirza centralizēti, lai privātais sektors varētu sākt apgūt reģionu nevis to priekšlaicīgi norakstīt kā nevērtīgu enerģētikas nozarei. Valstij apzināti jāuzņemas iniciatīva, lai nodrošinātu reģiona ilgtermiņa dzīvotspēju un veicinātu aktīvu sabiedrības līdzdalību arī paaugstinātas drošības apstākļos. Šī pieeja var tikt sasaistīta ar literāru atsauci uz Ēriha Marijas Remarka darbu "Laiks dzīvot un laiks mirt", kur atainotā stāsta līnija simbolizē nemitīgu dzīves ritējumu pat krīzes laikā. Tas skaidri ilustrē, ka ekonomikai, līdzīgi kā dzīvei, jādarbojas pilnā apjomā un bez pārtraukuma, pat sarežģītos apstākļos.
Kopumā Latvija globālajā kartē konkurē ar kaimiņvalstīm par izdevīgāko elektroenerģijas tarifu, kas pilnībā balstās uz atjaunīgiem resursiem. Ja valsts uzliek pārlieku lielu slogu privātajam sektoram, tas novedīs pie zemas projektu īstenošanas intensitātes vai arī pie augstām elektroenerģijas gala izmaksām. Tas nozīmētu, ka tādus produktus kā zaļais ūdeņradis, metanols vai amonjaks Latvijā neražos. Šādi jautājumi ir būtiski un bieži vien izšķiroši faktori ārvalstu investīciju piesaistē- vai Jums ir pietiekams zaļās enerģijas apjoms un par kādu cenu.
Enerģētikas sektora attīstība var ne tikai nodrošināt veiksmīgu iekšējo tirgu, bet arī pavērt iespējas eksportam un jaunu produktu radīšanai. Latvija var kļūt par nozīmīgu spēlētāju zaļās enerģijas tirgū, rīkojoties drosmīgi un izlēmīgi.
