Lai īstenotu uzstādītos klimata mērķus un maksimāli samazinātu siltumnīcu gāzu emisijas, vienlaikus racionāli izmantotu zemi un energoresursus bez pārvades zudumiem, tiek izstrādāts standarts zaļo industriālo zonu sertificēšanai.
Pašlaik šāda standarta, pēc kura varētu sertificēt zaļās industriālās zonas, nav. Latvijā projektu GIA, kas tiek īstenots Interreg Baltijas jūras reģiona programmas 2021-2027 ietvaros, šāda veida pilotprojektu iecerēts īstenot Zemgales plānošanas reģionā SIA Laflora teritorijā — Kaigu purvā, kura daļā kūdras izstrāde jau ir pabeigta, savukārt citā kūdras ieguve lauksaimniecībā izmantojamo substrātu ražošanai varētu tikt pārtraukta nākamo 10 - 12 gadu laikā. Apvienotās klimata, enerģētikas un vides koordinācijas darba grupas sanāksmē Zemgales plānošanas reģiona projektu vadītājs Raitis Madžulis atzina, ka ir viena situācija, ja ir gatavi kritēriji, pēc kuriem īstenot attiecīgu sertifikācijas procedūru un nodrošināt tās uzraudzību, bet pavisam cita situācija ir, ja šie sertifikācijas standarti ir jārada — jāizstrādā pašiem. Lai arī projekts jau darbojas vairāk nekā gadu, tomēr visbūtiskākais ir radīt sertifikācijas vadlīnijas, jo īpaši, ja no tām nākotnē varētu būt atkarīga industriālo parku sertifikācijas sistēma. Proti, tā nedrīkst būt smagnēja un grūti izpildāma. Nenoliedzami, ka standartu izstrādē ir daudzi un grūti atbildami jautājumi.
Parkam vai visiem tā dalībniekiem
Jāatgādina, ka kūdras substrātu ražošanas SIA Laflora iecerējusi īstenot vērienīgu Kaigu purva energokompleksu — vēja stacijas + saules paneļus ar gada jaudu 300 000 MWh, kam paralēli plānots izveidot zaļo industriālo parku, kurā patērētu saražoto elektroenerģiju, audzējot dārzeņus, stādus. Tādējādi SIA Laflora būtībā radīs kompensējošos pasākumus, kas uzlabos uzņēmuma siltumnīcu gāzu emisiju saldo, jo energokomplekss ražos atjaunīgo enerģiju, kuru varētu izmantot līdzās izveidotie patērētāji, tādējādi izvairoties no elektroenerģijas pārvades zudumiem un vienlaikus mazinot ekoloģisko pēdu. Klimata neitralitātes mērķu sasniegšanai perspektīvā varētu notikt arī industriālo parku zaļināšana, kurā būtiski jautājumi varētu būt saistīti ne tikai ar to, kāda enerģija (atjaunīgā vai fosilā) tiek izmantota, bet arī ar paša parka un tajā strādājošo kompāniju darbības rezultātā radītā ekoloģiskās pēdas nospieduma lielumu. To, ka neskaidrību ir daudz, apliecināja arī diskusija, jo bija jautājums, vai sertifikācija tiktu piešķirta tikai industriālajam parkam vai arī individuāli šī parka teritorijā strādājošiem uzņēmumiem.
“Esam piesaistījuši dažādu jomu ekspertus, lai risinātu sarežģītu uzdevumu ar ļoti daudziem nezināmajiem,” uzsvēra SIA Laflora attīstības direktore Sabīne Alta. Izaicinājumu risinājumu meklējumiem dabas segmentā piesaistīti vides speciālisti, bet enerģētikas un energoefektivitātes sfērā ir piesaistīti Rīgas Tehniskās universitātes eksperti. “Tāpat sertifikācijas procesa nianšu un darba kārtības radīšanai piesaistījām sertificēšanas kompānijas BM Certification speciālistus,” stāsta S. Alta. Viņa atzīst, ka klimata neitralitātes uzstādījumu sasniegšanai ir nepieciešama dažādu jomu speciālistu iesaiste, jo starpdisciplīnu ekspertu pašreizējā brīdī faktiski nav.
Daudz aprēķinu
“Viens uzdevums ir radīt sertifikācijas kritēriju sietus, taču vienlaikus tiem jābūt izpildāmiem, bet sasniegtajiem rezultātiem - izmērāmiem,” uzsvēra S. Alta. Kritēriju izstrādei ir nepieciešami aprēķini un iespējamās situācijas simulācijas modeļi, kas tādējādi ļautu radīt iespējami labākos risinājumus, lai ieguvēji būtu visi – gan uzņēmēji, kuriem ir saimnieciska motivācija strādāt, ražojot preces un sniedzot pakalpojumus, un līdz ar to nodarbināt cilvēkus, maksāt nodokļus, gan apkārtējā vide, klimats — būtu mazāka ekoloģiskā pēda, atjaunīgo resursu vietējā izmantošana. Tā kā zaļais industriālais parks iecerēts purvā, kurā agrāk ir veikta kūdras ieguve, tad ļoti nozīmīgs ir jautājums par Taksonomijas regulas ietekmi, proti, lai potenciālie naudas aizdevēji — bankas vai investori - neatteiktu kredītus ne pašam industriālā parka veidotājam, ne arī potenciālajiem tajā strādājošajiem - nomniekiem. Tas ir būtiski. Ne mazāk svarīgs jautājums ir par sākotnēji sertificētās industriālā parka paplašināšanas iespējām perspektīvā, proti, vai sertifikāciju veiks tikai jaunpievienojamām teritorijām, vai arī atkārtoti liks vērtēt visu parku kā kopumu. Sertifikācijas speciālisti gan norāda, ka prasības varētu būt ļoti līdzīgas tām, kas pašlaik tiek izmantotas, lai sertificētos atbilstoši ISO 14 000 un ISO 50 000 standartiem. Tas nozīmē, ka ir iespēja aizgūt prasību kopuma daļu no jau esošajām sistēmām, vienlaikus izvērtējot to atbilstību — piemērotību konkrētā zaļā industriālā parka specifikai. Sertifikācija gan būtībā ir novērtēšanas procedūra izstrādātajam standartam, tāpēc pats būtiskākais ir paša standarta (prasību un tā rādītāju) kopums. “Daudz kas būs atkarīgs tieši no ietekmes uz vidi novērtējuma un jo īpaši faktora, kā (ar kādiem instrumentiem un risinājumiem) samazināt saimniecisko ietekmi,” uzsvēra vides eksperte Ilze Ozola. Viņa atzīst, ka viena problēma ir emisiju novērtējums, bet pavisam kas cits - ietekme uz apkārtējo vidi un kā šo ietekmi mazināt.
“Viena ietekme uz apkārtējo vidi būs tā, ko radīs pats zaļais industriālais parks, bet cita ietekme būs, kad parkā sāks strādāt konkrētās sfēras uzņēmumi,” norādīja I. Ozola. Vienlaikus viņa akcentēja, ka jebkura darbība rada kaut kādu ietekmi uz vidi. “Lai strādājot kaut ko iegūtu, būs arī kaut kāda ietekme, tāpēc jautājums ir, cik šai ietekmei jābūt lielai un vai, izmantojot vislabākās pieejamās tehnoloģijas un atbildīgu saimniekošanu, iespējams samazināt ietekmes līmeni,” uzsvēra I. Ozola.
S.Alta atgādināja, ka ikvienam šādam kompleksam ir nepieciešams energoaudits, kuram ir arī sadaļa par to, kā rīkosies uzņēmums, lai samazinātu savu energoresursu patēriņu. Bet zaļā industriālā parka situācijā varētu būt pretēji, jo tajā saražotās un patērētās zaļās enerģijas apjoms laika gaitā tikai pieaugs.
“Tā kā zaļā industriālā parka sertifikācijas kritērijiem jābūt izpildāmiem gan Latvijā, gan citās zemēs, piemēram, saulainajā Spānijā, tad var gadīties, ka tie pasākumi un instrumenti, kuri piemēroti un efektīvi strādās Latvijā, nebūs izmantojami un piemērojami Spānijā vai otrādi,” uz sertifikācijas kritēriju universāluma nozīmību norāda I. Ozola. Viņa šo visas Eiropas ielikšanu vienā standartā redz kā problēmu, tāpēc ir jāparedz izņēmuma gadījumi, kuros var notikt atkāpšanās no kādiem kritērijiem vai parametriem. “Lai izmantotu kādu no atkāpšanās atrunām, ir nepieciešams pamatojums,” lūgta minēt atkāpšanās prasību piemērošanu, atbild I. Ozola. Kā pirmo piemēru viņa min faktu, ka Spānijā atšķirībā no Latvijas, Igaunijas vai Somijas vienkārši nav purvu, bet pirmais sertificētais zaļais industriālais parks Eiropā varētu būt Kaigu purvā iecerētais.
Var sekot arī citi
ES Zaļā kursa mērķu sasniegšana, kā arī ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpilde (mazajiem uzņēmumiem no 2028. gada, bet lielajiem jau no 2025. gada) varētu kļūt par būtiskiem sertificēta zaļā industriālā parka vilcējspēkiem. Proti, zaļā industriālā parka nomniekiem pieejamā saules un vēja elektrostacijās saražotā elektroenerģija būs nozīmīgs faktors ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildei. Uzņēmumam būs jāspēj atbildēt uz klimata pārmaiņu izaicinājumiem, izstrādājot zaļās ekonomikas pārejas plānus. Klimata pārejas plānā jānosaka, kā uzņēmums pielāgosies, pasaulei pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Tiek cerēts, ka pēc Kaigu purva zaļās industriālās zonas piemēra izstrādātais sertifikācijas modelis pēcāk varētu tikt izmantots arī citviet.
Pats grūtākais - sākums
S. Alta atzina, ka pats grūtākais ir sākums, jo no sākotnējiem lēmumiem un darbiem ir ļoti daudz kas atkarīgs nākotnē. “Ir jābūt skaidrībai gan par energoauditu veikšanu pirmsprojekta stadijā vai arī, kad iecere ir īstenota, vai varbūt tas jāveic abos gadījumos, kā arī parka darbības laikā,” piemēru, kurā nianses var izšķirt ļoti būtisku lēmumu pieņemšanu, min S. Alta. Viņa atzīst, ka līdzīgi jautājumi ir par bioloģisko daudzveidību, ietekmi uz vidi, par to, ar kādiem instrumentiem to samazināt. Skanēja arī jautājumi, vai vispār pastāv kompensējošie pasākumi, piemēram, ja esošais biotops vienkārši izzūd. “Ne vienmēr kaut kas izzūd cilvēka darbības rezultātā, jo dabas procesi bieži vien paši nosaka, kas un kā notiek,” norādīja I. Ozola. Viņa atzina, ka ir pietiekami daudz piemēru, kur no cilvēkiem stingri aizsargātajās vietās bioloģiskās daudzveidības elementi izzuduši dabisku procesu rezultātā.
#1/2
