Paļauties tikai uz vienu sašķidrinātās dabasgāzes termināli ir tehniski riskanti, tāpēc mums steidzami jādomā par otra reģionālā termināļa būvniecību, atzīmē Joahims Hokerts, AS Gaso valdes loceklis.
(LNG) termināļa un Inčukalna pazemes gāzes krātuves jaudas ir pietiekamas, lai pilnībā apgādātu visas trīs Baltijas valstis, taču nedrīkst aizmirst, ka mums pieejama tikai daļa no tām, tāpēc vēl viens terminālis reģionam ir vitāli nepieciešams, uzsver J. Hokerts. Viņš norāda, ka ilgtermiņā liela loma Baltijas valstu enerģētiskās drošības stiprināšanā būs arī atjaunojamajiem energoresursiem, taču tie, visticamāk, mums nepalīdzēs izdzīvot nākamo apkures sezonu. Jaunu ražošanas jaudu uzstādīšanai vajadzīgs ilgāks laiks, tāpēc šajā ziemā būs jāmeklē citi risinājumi, spriež J. Hokerts.
Visa pasaule šobrīd saskaras ar būtisku energoresursu cenu kāpumu. Kādas ir jūsu prognozes – vai arī ilgtermiņā cenu līmenis saglabāsies tik augsts?
Energoresursu cenas šobrīd ir ļoti augstas un, visticamāk, tādas saglabāsies arī turpmāk. Ja runājam par dabasgāzi, tad jāatzīmē, ka cenu pīķi šogad piedzīvojām aprīlī, kad TTF front month indekss sasniedza 130 eiro par megavatstundu (EUR/MWh). Domāju, ka dabasgāze, visticamāk, nekad vairs nemaksās 20 EUR/ MWh, arī šā brīža tirgus prognozes rāda, ka līdz nākamajam pavasarim dabasgāzes cena būs ap 80–100 EUR/MWh. Lai gan šobrīd kaut ko paredzēt ir praktiski neiespējami, es uzskatu, ka enerģijas cenas nākotnē būs ievērojami augstākas nekā pēdējos 20 gados, un ar to mums ir jārēķinās. Ilgtermiņā to īpaši ietekmēs Eiropas Savienības zaļā politika cīņā pret klimata pārmaiņām.
Pašlaik daudz tiek runāts par enerģētiskās neatkarības stiprināšanu un atteikšanos no Krievijas gāzes. Kāds ir jūsu viedoklis?
Jāsaprot, ka Gaso nodarbojas ar gāzes piegādi sadales sistēmas lietotājiem. Mums nav pieejama un arī vajadzīga informācija par to, no kādiem avotiem tirgotāji ir iegādājušies savu gāzi. Dienas Biznesa organizētajā enerģētikas konferencē AS Latvijas Gāze Vairumtirdzniecības departamenta vadītājs Jānis Kalējs lieliski izskaidroja pašreizējo situāciju un potenciālos riskus, uzsverot, ka pašlaik dabasgāzes iesūknēšana nākamajai ziemai ir problemātiska. Jebkurā gadījumā es ieteiktu ļoti nopietni uztvert Latvijas Gāzes un citu tirgotāju teikto, kā arī maksimāli sagatavoties nākamajai ziemai.
Kas ir tās lietas, ko pašlaik dara Gaso, lai kopumā uzlabotu reģiona enerģētisko drošību?
Mūsu galvenais uzdevums ir efektīvi un uzticami nogādāt tirgotāju gāzi galapatērētājiem, kā arī nodrošināt pārvades sistēmas operatoru un tirgus dalībniekus ar informāciju, kas nepieciešama, lai pareizi darbinātu balansēšanas sistēmu. Šobrīd sabiedrībā plaši tiek apspriests, kā pēc iespējas ātrāk fosilos resursus varētu aizstāt ar atjaunojamajiem. Lai gan šis jautājums ir ļoti svarīgs, to nevar atrisināt uzreiz – tas prasa vairākus gadus. Jāņem arī vērā, ka atjaunojamo energoresursu cenas ir augstākas par tām cenām, kuras esam pieraduši redzēt pēdējos 20 gadus, tātad jārēķinās, ka lētāks nekas nekļūs. Ja runājam par atjaunojamajiem energoresursiem, tad jāatzīmē, ka Gaso šobrīd koncentrējas uz gāzēm, kuras varētu ievadīt mūsu sistēmā, piemēram, biometānu un sintētisko metānu, jo šo gāzu saderībai ar sistēmu būtu vairākas priekšrocības. Pirmkārt, savienota Eiropas Savienības gāzes transportēšanas sistēma, kurā ietilpst arī Gaso, var nodrošināt elastīgu atjaunojamās enerģijas uzglabāšanu un izmantošanu tajos brīžos, kad tas nepieciešams, pirmkārt, piemēram, tad, kad trūkst saules, vēja un ūdens ražotās enerģijas. Otrkārt, izmantojot savstarpēji savienotu gāzes sistēmu, pavērtos plašas tirdzniecības iespējas. Jau šobrīd mēs sazināmies ar ieinteresētajām pusēm, lai vienkāršotu biometāna ražotāju pieslēgšanu sadales sistēmai, kas nodrošinātu piekļuvi virtuālajiem tirdzniecības punktiem un vienkāršotu balansēšanas režīmu. Pašlaik vienkāršākais un efektīvākais risinājums biometāna integrācijai būtu to balstīt uz esošajiem vairumtirgus principiem un kopējās balansēšanas zonas noteikumiem. Lai to izdarītu, nepieciešamas vēl dažas izmaiņas Enerģētikas likumā un citos tiesību aktos, taču domāju, ka mēs esam uz pareizā ceļa.
Kāds kopumā ir jūsu viedoklis par atjaunojamo energoresursu, sevišķi metāna, potenciālu Latvijā?
Atjaunojamajiem energoresursiem ilgtermiņā ir liels potenciāls, taču jāsaprot, ka, visticamāk, tie mums nepalīdzēs izdzīvot nākamo apkures sezonu, jo jaunu ražošanas jaudu uzstādīšanai vienkārši vajadzīgs ilgāks laiks. Šajā gadījumā lielāko potenciālu ilgtermiņā mēs redzam tieši biometāna attīstīšanā. Mazāk apspriests Latvijā ir sintētiskais metāns, kas, tāpat kā biometāns, ir pilnībā savietojams ar esošajiem cauruļvadu tīkliem, patēriņa iekārtām, mērierīcēm un uzglabāšanas infrastruktūru. Sintētiskā metāna ražošanā nepieciešama elektrība un CO2 , savukārt biometāna ražošanā CO2 kopā ar citām sastāvdaļām tiek ekstrahēts tīrīšanas iekārtā, lai iegūtu ar metānu bagātinātu gāzi. CO2 kā biometāna ražošanas blakusprodukts varētu būt piemērots CO2 avots, lai ražotu sintētisko metānu. Tas jo īpaši attiecas uz biogāzes iekārtu kopām, kurām ir viena gāzes attīrīšanas iekārta, jo tādā veidā biometāna ražošanu varētu efektīvāk apvienot ar sintētiskā metāna ražošanu. Šādas gāzes varētu daļēji vai pilnībā aizstāt dabasgāzi atsevišķās esošās gāzes sistēmas sadaļās un ievērojami palielināt gāzes sistēmā ievadāmās enerģijas daudzumu.
Kāpēc metāna ražošana Latvijā līdz šim vēl nav attīstījusies?
Galvenais virzītājspēks vienmēr ir enerģijas cenu līmenis. Iepriekš biometāns maksāja ievērojami dārgāk nekā dabasgāze, tāpēc tas vienkārši nebija izdevīgi. Šobrīd situācija ir mainījusies, tāpēc interese par biometānu aug. Protams, pastāvīgi augsts enerģijas cenu līmenis nav labvēlīgs faktors patērētājiem, taču tajā pašā laikā augstas cenas palīdz attīstīties alternatīvajiem enerģijas avotiem. Otrs iemesls, kāpēc biometāna izmantošana Latvijā vēl nav tik populāra, ir normatīvo aktu trūkums. Pie šī jautājuma pašlaik tiek strādāts, un arī tas noteikti varētu dot savus stimulus.
Kuras valstis šajā gadījumā mums varētu kalpot kā labs piemērs – kur metāna ražošana jau ir veiksmīgi attīstījusies?
Līdz šim biometāns galvenokārt izmantots transporta sektorā. Piemēram, Igaunija pašlaik saražo vairāk nekā 70 gigavatstundas biometāna gadā, un tas viss tiek izmantots autotransportā. Arī Lietuvā dažās pilsētās autobusi un kravas automašīnas kā vienu no degvielām izmanto metāna maisījumu ar ūdeņradi, savukārt Zviedrijā biometāna īpatsvars saspiestās dabasgāzes (CNG) autotransporta sektorā ir gandrīz 90%. Labo piemēru netrūkst.
Pēdējo gadu notikumi ir parādījuši, ka kaut ko prognozēt ir ļoti sarežģīti, taču, ņemot vērā jūsu pieredzi enerģētikā, – kādu jūs redzat Latvijas energosistēmu pēc pieciem, desmit gadiem?
Mēs noteikti būsim kļuvuši neatkarīgāki, bet tam būs sava cena – energoresursi maksās dārgāk, taču to klāsts noteikti būs gana plašs. Domāju, ka tiks izmantota ne tikai saule, ūdens un vējš, bet arī metāns, tajā skaitā dabasgāze, biometāns un sintētiskais metāns, kā arī ūdeņradis un ūdeņraža un metāna sajaukums. Iespējams, būs izveidoti arī atsevišķi ūdeņraža un metāna tīkli. Jāpiebilst, ka atjaunojamo elektroenerģiju var pārvērst gan zaļajā ūdeņradī, gan zaļajā sintētiskajā metānā. Šajā ziņā ūdeņradis un metāns ir konkurējoši enerģijas nesēji, taču nākotnē, atkarībā no apstākļiem, tiks izmantoti abi šie resursi. Lielāku popularitāti Eiropas tirgū varētu gūt alternatīvās šķidrās degvielas, piemēram, biometanols, kas jau daudzus gadus ir populārs Brazīlijā. Jebkurā gadījumā kaut ko prognozēt šobrīd tiešām ir ļoti sarežģīti, jo apkārtējie apstākļi nemitīgi mainās, taču tas, ka enerģētikas nozare tuvāko gadu laikā transformēsies, ir pilnīgi skaidrs.
