Ņemot vērā, ka Latvija ir unikālā situācijā ar zemu CO2 intensitāti un neproporcionāli lielu Inčukalna pazemes gāzes krātuvi un ja vēsturiski esam investējuši dabasgāzes TEC jaudās aptuveni miljards eiro, tad šobrīd neizveidot savu sašķidrinātās dabasgāzes (LNG — liquefied natural gas) termināli būtu neloģiski, jo paļauties tikai uz tirgu nav iespējams.
Šādus infrastruktūras ieguldījumus tikai uz tirgus principiem neviens neveic. Tas nav OIK2, bet gan drošības garantija, ka energosistēmā ir jēga no Inčukalna pazemes gāzes krātuves un TECiem. Ir nepiedodami, ja valsts un/vai "Latvenergo" šīs dabiskās priekšrocības nespēj izmantot, lai amortizētu dabasgāzes cenu kāpumu Latvijas patērētājiem.
Krievijas iebrukums Ukrainā vēl skaudrāk parādījis nepieciešamību ieguldīt Latvijas enerģētiskajā neatkarībā. Ieguldījumi jādiversificē, bet viens no nozīmīgākajiem ir investīcija LNG importa ekosistēmas izveidei. Latvijas dārgums — Inčukalna pazemes gāzes krātuve — kopā ar LNG importa infrastruktūru atrisinātu lauvas tiesu enerģētiskās neatkarības jautājumu un vēl arī sniegtu iespēju Latvijai piedalīties tirgū kā patstāvīgam spēlētājam.
Jāatzīmē, ka Eiropas Savienība ir klasificējusi gāzi kā pārejas perioda energoresursu ceļā uz klimatneitrālu enerģētiku. Paļaujoties uz gāzi tuvākajos gados, protams, vienlaicīgi jāaudzē atjaunojamo energoresursu kapacitāte.
Neskatoties uz dabiskajām priekšrocībām, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvija līdz šim izvēlējusies pasīvu pozīciju enerģētisko interešu nodrošināšanā. Var jau teikt, ka kaimiņvalstīm jārīkojas ātrāk, jo tām apstākļi ir grūtāki (Ignalinas AES slēgšana Lietuvā un atteikšanās no vidi piesārņojošā degslānekļa Igaunijā), bet arī Latvijā mūsu enerģētikas noteikta daļa (TEC 1; TEC 2) un siltumapgāde ir atkarīga no Krievijas gāzes, kuras dienas Latvijā ir skaitītas. Mūsu pasivitātei iemeslu ir maz, jārīkojas jau te un tagad. Tāpēc apsveicami, ka Latvijas Republikas Ministru kabinets domā par risinājumiem LNG apgādē un jau tagad izskata, kuru no termināļa variantiem atbalstīs.
Latvijā vēl nesen bija izplatījies neproduktīvs naratīvs — nepamanīt savas priekšrocības un paļauties, ka kāds cits atrisinās un uzbūvēs LNG infrastruktūru agrāk nekā mēs, un tad jau redzēs, vai un kas mums vispār būs jādara. Ticība, ka igauņi un somi spēj ļoti ātri uzbūvēt LNG termināli Paldiskos, neizskaidrojamā kārtā visspēcīgākā bija tieši Latvijā. Palika nepamanīts, ka Igaunijā dažādu spēlētāju vidū ir nozīmīgas domstarpības, kas projektu būtiski aizkavē. Igauņi vēl maija beigās nav vienojušies, kur tieši un ar kādu finansējumu terminālis, no kura rudenī gāzei būtu jānonāk Inčukalnā, jābūvē. Nevēlot nevienam problēmas, tomēr jāatzīmē, ka Igaunijā LNG ceļš nav rozēm kaisīts un nekur nav akmenī iecirsts, ka Latvija savu termināli neuzbūvēs agrāk.
Ja arī Paldisku termināli tomēr nodos ekspluatācijā agrāk, tikai sākotnēji tā bāze būs Paldisku ostā. Pēc atbilstošas infrastruktūras izveides, termināli plānots pārvietot uz Inko Somijā. Te gan jāpiebilst — pie noteikuma, ja izpildīsies Igaunijas un Somijas valdību vienošanās. Latvijai šis variants nav risinājums, jo projekts primāri paredzēts Somijas un Igaunijas patēriņam. Termināļa darbības jauda un Somiju, Igauniju un Latviju savienojošo cauruļvadu caurlaidība neļauj vienlaicīgi nodrošināt pietiekamu dabasgāzes piegādi visām trim Baltijas valstīm. Kopīgajā projektā vadošā loma ir Somijai, tādēļ terminālis pastāvīgi atradīsies tās teritorijā, jo tikai tādā veidā tas var pilnībā nodrošināt Somijas patēriņu. Somijas un Igaunijas savienojums ir pietiekams, lai nodrošinātu Igaunijas dabasgāzes patēriņu, kas ir salīdzinoši neliels. Tomēr nedz Somijas–Igaunijas, nedz arī Igaunijas–Latvijas savienojumu jauda nav pietiekama, lai nodrošinātu Latvijas dabasgāzes patēriņu ziemā vai arī iespējotu pietiekamu dabasgāzes iesūknēšanu Inčukalna pazemes krātuvē vasarā.
Atkarības ziņā situācija ir precīzi identiska ar jau funkcionējošo Klaipēdas termināli — tā atkal ir iespēja turpināt būt jaunākajam brālim un paļauties uz to, ko tev atstāj. Lai arī cauruļvadu caurlaidību ierobežojumi no Somijas un Igaunijas automātiski nenozīmē dabasgāzes deficītu Latvijai, jo paliek iespējas piegādāt dabasgāzi arī no Klaipēdas termināļa, atcerēsimies būtisku apstākli. Lietuvai kaimiņos atrodas 40 miljonus iedzīvotāju lielā un ar ražošanas uzņēmumiem bagātā Polija — tas vienmēr būs, ja ne prioritārs, tad ļoti spēcīgs arguments. Jau tagad Polija ir augošs Klaipēdas termināļa klients.
Latvija nacionālo enerģētikas politiku nevar veidot pēc pārpalikuma principa — mums, līdzīgi kā igauņiem un lietuviešiem, savas intereses ir jāaizstāv pašiem. Latvijas valdībai ir jābeidz paļauties uz kaimiņu energoapgādes pārpalikumiem un ambiciozi jāizmanto Latvijas priekšrocības Baltijas tirgū. Pārpalikuma principa doktrīna, kas Latvijā līdz šim valdījusi, mūs ir novedusi pie ražošanas jaudu deficīta elektroenerģijai, un nu arī draud ar pastāvīgu nedrošību par gāzes piegādēm. Ja reiz mūsu rīcībā ir neapstrīdama priekšrocība — Inčukalna dabiskā pazemes gāzes krātuve un centrālā pozīcija Baltijas valstīs, kā arī ne tik tāls ceļš līdz Somijai, — to neizmantot ir vismaz tuvredzīgi. Tiešā Inčukalna tuvumā plānotā Skultes LNG termināļa un Inčukalna gāzes glabātuves jaudas, kuras tirgotāji un patērētāji rezervēs pirmreizējā tirgū, būs brīvi izmantojamas otrreizējiem darījumiem un nodošanai citiem klientiem piegāžu regazifikācijai un transportam Baltijas, Somijas un Polijas tirgos. Latvija var kļūt par reģionālu spēlētāju gāzes tirgū. Jautājums, vai šis ieguldījums ir riskants?
Lūk, arguments, kas apliecina pretējo, — šobrīd Latvijas patērētāji daļēji lieto gāzi, kas importēta no Klaipēdas LNG termināļa. Esošajos jaudas deficīta apstākļos Klaipēdas LNG jaudas tiek izsolītas, un tā ietekmē regazifikācijas tarifs ir palielinājies trīs reizes, salīdzinot ar gada sākumu. Tā vietā, lai jau tagad izmantotu savas ģeogrāfiskās priekšrocības un ar ievērojami lētāku termināli nodrošinātu savu gāzes patēriņu, un eksportētu pakalpojumu arī uz kaimiņvalstīm, Latvijas patērētāji rada papildu ienākumus Klaipēdai. Atšķirībā no Klaipēdas Latvijas termināļa un Inčukalna gadījumā nav jāsaldē rezervuārs, kurā gāzi pastāvīgi uzglabāt mīnus simt sešdesmit piecos grādos — tas nozīmē ievērojami lētākas izmaksas.
Latvijai ir nozīmīgas priekšrocības enerģētiskās neatkarības veicināšanai ne tikai valsts mērogā, bet arī reģionāli, un šis ir brīdis, kad tas ir jāizmanto! Arī Lietuva un Igaunija iegūs no ievērojami labākiem tarifiem, kurus varētu piedāvāt Latvija.
