Valdība ir precizējusi atsevišķus jautājumus noteikumos par patērētāja kreditēšanas līgumiem. Piemēram, līdz šim tika paredzēts, ka par kreditēšanas līgumiem varēja nosaukt līgumus par ilgstošu pakalpojumu piegādi, piemēram mobilo sakaru pardosanas līgumus, šobrīd tas skaidri noteikts kā izņēmums. Tāpat precizēts, kāda informācija noteikti ir jāsniedz patērētāju kreditēšanas līgumos — tieši šajā jomā ir bijušas lielākās neskaidrības komercbankām.

Precizēts ir arī tas, ka, aizņemto summu atmaksājot ātrāk, nekā līgumā ar kredītiestādi ir paredzēts, patērētājam tai nav jāmaksā nekāda veida kompensācija. Jāatzīst gan, ka to nevarēja darīt arī iepriekš, taču šobrīd tas ir skaidri noteikts, ka minētajā gadījumā var prasīt saprātīgu samaksu par refinansēšanas pakalpojumu. Tādējādi, patiesību sakot, atšķirība starp abiem minētajiem terminiem ir stipri vien nosacīta. Vienīgā atšķirība starp kompensāciju un saprātīgu samaksu ir tā, ka pēdējā gadījumā tās apmēru klients var apstrīdēt tiesā. Taču jebkurā gadījumā bankas maksu par šādu pakalpojumu prasīt var.

2007. - 2009. gada pasaules finanšu krīzes dziļums galvenokārt bija saistīts ar leverage (finanšu sviru) jeb aizņēmuma līdzekļu hipertrofētu izmantošanu mūsu finanšu sistēmā (sk. šeit). Pacentīsimies tikt skaidrībā par to, kurš ir parādā, kam parādā un kādas ir šo parādu atgriešanas iespējas.

Viena no mūsdienu kapitālisma (bieži saukts par finanšu kapitālismu) raksturīgām iezīmēm ir spēcīgs aizņēmuma līdzekļu apjoma pieaugums, kas tiek tajā izmantots. Šodien, izmantojot leverage (balstoties uz finanšu sviras), savas problēmas risina gan bizness, gan mājsaimniecības, gan dažādu valstu kases. Ja subjektam pietrūkst finanšu resursu, tad tos viņam labprāt piedāvā aizdot finanšu tirgus. Resursus var aizņemties bankā kredīta veidā vai arī iegūt, izvietojot obligācijas pasaules parādu tirgū.

Te arī meklējama atbilde uz jautājumu - kurš tad aizdod šos milzu līdzekļus? Tie nepavisam nav citplanētieši, bet tā iedzīvotāju daļa, kurai ir uzkrāti brīvi finanšu līdzekļi. Turklāt, tie pat nav miljardu īpašnieki. Lielākā daļa no viņiem bieži ir neto aizņēmēji, nevis kreditori. Tā ir parādu tirgus daudzmiljonu investoru sabiedrība, sākot ar 100 latu depozītu īpašniekiem un beidzot ar finanšu tirgus magnātiem, tādiem, kā Soross un Bafets.

Attiecībā uz starptautiskā aizdevuma atdošanu svarīgs ir jautājums, kā mēs šo aizdevumu spēsim pārfinansēt, jo parāda atdot var tikai tādā gadījumā, ja budžetā ir pārpalikums.

Tā intervijā Latvijas Radio norāda premjerministrs Valdis Dombrovskis, piebilstot, ka runa ir par 2014., 2015. gadu, kad ir jāatdod lielākās aizdevuma summas, bet pirmās summas būs jāsāk atdot jau nākošgad.

«Parādu atdot var tikai tādā situācijā, ja budžetā ir pārpalikums. Tikai tad, ja budžetā ieņēmumi ir lielāki nekā izdevumi, mēs varam sākt parādus atdot. Pretējā gadījumā – ja mums budžetā saglabājas deficīts [..] – mēs nevaram runāt par to, ka mēs parādus atdodam. Mēs parādus tādā situācijā varam tikai pārfinansēt,» skaidro premjers, uzsverot, ka tāpēc ir ļoti svarīgi ievērot fiskālo disciplīnu, lai arī starptautiskajos tirgos būtu pārliecība par to, ka Latvija arī turpmāk fiskālo disciplīnu ievēros.

Ekonomikas ministrija (EM) rosina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) izvērtēt iespēju sabiedrisko pakalpojumu tarifos iekļaut neatgūstamos parādus.

Valdībā iesniegtajos dokumentos iekļauts priekšlikums tarifos paredzēt «izmaksu posteni neatgūstamo parādu kompensēšanai», par ko SPRK savs viedoklis būtu jāpauž līdz šī gada 15. aprīlim.

Regulators gan nav kavējusies ar savas nostājas izteikšanu, vēl pirms valdības sēdes medijiem izplatot paziņojumu, kurā EM ierosinājumu dēvē par absurdu.

Šāds priekšlikums kārtējo reizi apliecinot EM nekompetenci, turklāt «tādējādi ministrija kārtējo reizi iejaucas SPRK darbā, mēģinot to ietekmēt un pēc savas izpratnes uzspiest risinājumu SPRK kompetences jautājumos», regulatora viedokli pauž komisijas sabiedrisko attiecību pārstāve Daiga Reihmane.

Interneta tirdzniecības platformas Narvar veiktais pētījums rāda, ka pēdējo trīs gadu laikā pasaules mērogā 89 % pircēju internetā vismaz vienu reizi ir nosūtījuši preci atpakaļ pārdevējam. Speciālisti saka, ka visbiežāk atpakaļ tiek sūtīts apģērbs (75 % gadījumu) un elektronikas produkti (23 % gadījumu).

Shopify.com veiktais pētījums parāda, ka visbiežāk apģērbs tiek nosūtīts atpakaļ neatbilstoša izmēra dēļ – tas veido 52 % no iemesliem. 12 % aptaujāto apgalvo, ka viņi preces ir nosūtījuši atpakaļ, jo tad, kad preces tika piegādātās, viņi jau vairs nevēlējās tās valkāt vai lietot, bet 5 % lietotāju bija neapmierināti ar produktiem, jo tie bija citādāki, nekā to fotogrāfijās vai aprakstos.

Ātro sūtījumu dienesta Venipak vadītājs Justs Šablinsks saka, ka šādas tendences ir parādījušās tāpēc, ka manījušies cilvēku iepirkšanās paradumi un pašu pārdevēju politika: “Preču atpakaļatdošanas mērogi pēdējo piecu gadu laikā ir izauguši vairākas reizes. Tas saistīts ar to, ka cilvēki jau pirms pirkšanas domā par preču atpakaļatdošanu. Amerikas Savienotajās Valstīs veiktais pētījums rāda, ka 41 % pircēju pirms preču iegādes jau zina, ka daļu no tām atdos atpakaļ.”

Vārdiem globālā krīze un recesija nepazūdot no pasaules preses slejām, ASV finanšu informācijas kompānija Dow Jones savā servisā Newswires publicējis vienkāršu, brīvā valodā veidotu skaidrojumu par krīzes iemesliem.

Hedi pieder bārs Berlīnē, lai palielinātu apgrozījumu, viņa nolemj saviem pastāvīgajiem klientiem, kuri lielākoties ir bez darba palikuši alkoholiķi, ļaut dzert uz krīta.

Kundze ļoti rūpīgi seko līdz un uzskaita klientu izdzertā alkohola daudzumu un turpina dzērienu izsniegšanu ar pēcapmaksu. Šādas ziņas, protams, sabiedrībā izplatās momentā un Heidi bārs plīst no jaunu klientu pārpilnības.

Izmantojot, faktu, ka klienti par izdzerto nemaksā uzreiz, Heidi visvairāk pasūtītajiem dzērieniem – vīnam un alum paceļ cenas. Rezultātā Heidi bāra pārdošanas apjomi aug līdz šim nepieredzētos tempos.

Aptuveni 172 miljardi eiro - tik lielu summu kreditori ir piekrituši piedot Grieķijai, proti, šo naudu vairs neprasīt atdot. Protams, tā ir laba ziņa grieķiem, taču būsim reāli - sperot šādu soli, aizdevēji neko daudz nezaudē, jo diez vai, arī neatlaižot parādus, viņiem būtu cerības atgūt savu naudu.

It īpaši jau ņemot vērā gan dažādu ekspertu, gan arī augstu Eiropas amatpersonu prognozes, ka tuvāko gadu laikā Grieķiju nāksies glābt vēl ne reizi vien, pumpējot šajā ekonomiski bezcerīgajā valstī miljardiem eiro un acīmredzot pēc tam apelējot pie aizdevēju sirdsapziņas, lai viņi parādus atlaiž. Redzot šo finanšu ziepju operu, kuras galvenajā lomā ir Grieķija, bet lielākais sponsors - Vācija, ne reizi vien dzirdēta atziņa, ka Latvija esot pārsteigusies, savelkot jostas, kā arī meklējot naudu, ko atmaksāt starptautiskajiem aizdevējiem.

Loģika šeit tiek atrasta primitīvi vienkārša - ja jau parādus noraksta grieķiem, tad norakstītu arī mums. Iespējams, tikai tādā gadījumā mēs pat savā leksikā varētu aizmirst tādus jēdzienus kā «investoru piesaiste», «jaunas darbavietas» un tamlīdzīgi, jo kurš saprātīgs investors gan vēlēsies ielaisties ar valsti, kas nepilda savas saistības. Tomēr zināmi secinājumi eirozonai un galvenokārt tās svarīgākajām vilcējvalstīm tomēr būtu jāizdara. Piemēram, jebkurai ekonomiskai savienībai ar laiku var kļūt pārāk smaga viena dalībvalsts, kura tikai patērē, pat īpaši necenšoties kaut ko mainīt savā uzvedībā.

Faktiski visu savu darba mūžu nostrādājis Latvijas drošībsargājošo ieVistu zagļi un cilvēki hūtēsstāžu vadošos amatos, bijušais kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis ir uzkrājis pamatīgu informācijas bagāžu par bēdīgi slavenajiem reketa laikiem, par savulaik vareno uzņēmumu skumjo likteni, kā arī mūsu politisko un ekonomisko eliti.

Arvien biežāk izskan, ka līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos attiecībā uz noziedzības pieaugumu Latvijā varētu atgriezties deviņdesmito gadu līmenis. Cik lielā mērā varat tam piekrist?

Domāju, ka deviņdesmitie gadi vairs neatgriezīsies – tas viss bija citādāk.

Kādas ir galvenās atšķirības?

Pašreiz Latvija ir neatkarīga valsts Eiropas Savienībā, bet deviņdesmitajos mēs vēl labu laiciņu bijām daļa no Padomju Savienības pat vēl pēc neatkarības atgūšanas.

Lai saņemtu kredītu principā jebkādā apmērā, pirmām kārtām vajadzētu izvērtēt kredītņēmēja finansiālās iespējas to atdot - pat tad, ja viņš vēlas aizņemties līdz 100 latiem.

Pie šādas atziņas nonākusi Ekonomikas ministrija, un ļoti cerams, ka tā spēs attiecīgo ieceri novest līdz galam.

Ir skaidrs, ka šādas normas ieviešana būtu vienaldzīga komercbankām, taču būtu vērtējama kā pamatīgs trieciens nebanku kreditoriem. Jāatzīst, ka veids, kā darbojas daļa šādu naudas aizdevēju, ir visai primitīvs. Nelieli kredīti tiek izsniegti burtiski pēc pirmā pieprasījuma, pat nenojaušot, kā aizņēmējs izskatās, nemaz jau nerunājot par viņa finansiālo situāciju, un par to tiek prasīti astronomiski lieli procenti, un loģika ir vienkārša - skaidrs, ka daļa aizņēmēju naudu neatdos, toties tie, kuri savu parādu jūgu tomēr vilks, samaksās arī par tiem, kas nav atdevuši. Būtiski ir arī saprast, kas tad ir personas, kuras šādus pakalpojumus izmanto. Ja cilvēks dodas uz banku, lai lūgtu daudzu tūkstošu latu aizdevumu dzīvojamās platības iegādei, runa tomēr ir par ilgtermiņa plānošanu un apziņu, ka paņemtā nauda noteiktā laika posmā būs jāatdod. It īpaši jau tagad - pēc pārdzīvotajiem krīzes gadiem, kuru laikā daudzi neapdomīgie vai vienkārši neveiksmīgie kredītņēmēji bija pamatīgi «apdedzinājušies». Savukārt summu, kura knapi sasniedz 100 latu robežu, turklāt izmantojot mobilo telefonu vai internetu, pārsvarā gadījumu aizņemas vai nu totālā izmisumā nonākušas personas, vai arī cilvēki, kuru gadījumā vispareizāk būtu lietot jēdzienu «muļķība». Nereti tie ir studenti vai arī pilngadību sasnieguši vidusskolu audzēkņi, kuriem ir tiesības ne vien iegūt autovadītāja apliecību un ieejas biļetu pieaugušu cilvēku pasākumos, bet arī ņemt kredītus, taču katastrofāli trūkst spēju izvērtēt savas rīcības sekas.

Tiešā tirdzniecība ir kļuvusi par izplatītu pārdošanas metodi, un ar interneta un sociālo mediju sniegtajām priekšrocībām mēs piedzīvojam tās popularitātes stabilu pieaugumu, un mūsdienu patērētājiem ir svarīgi spēt orientēties šis strauji augošās nozares noteikumos.

15. martā tiek atzīmēta Eiropas Patērētāju diena, un tā ir lieliska iespēja atsaukt atmiņā patērētāju tiesības, veicot pirkumus ārpus veikaliem, proti, iepērkoties attālināti (tiešsaistē, telefoniski, ar pasta pasūtījumu) vai iegādājoties preces tiešās tirdzniecības ceļā – mājās, darbavietās, tirgotāja organizētās ekskursijās vai produktu demonstrācijās. Ir vērts pieminēt, ka šīs patērētāju tiesības ir vienādas visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

1. Tiesības atteikties no pirkuma 14 dienu laikā vai 12 mēnešu laikā

Svarīgi zināt, ka iepērkoties attālināti un ārpus veikala telpām, patērētāji ir tiesīgi 14 kalendāro dienu laikā no preču piegādes dienas atteikties no pirkuma un saņemt naudas atmaksu pilnā apjomā. Ja patērētājs ir iegādājies vairākas preces vienā pasūtījumā, bet preces tiek piegādātas atsevišķi, atteikuma termiņš beidzas 14 dienas pēc datuma, kurā patērētājs ir fiziski saņēmis pēdējo pasūtīto preci. Turklāt tirgotājiem jānodrošina patērētājiem pirkuma atteikuma veidlapa, ko patērētājs var (bet tam nav pienākums) izmantot, ja pārdomā un vēlas atteikties no darījuma, kas ir noslēgts attālināti vai sliekšņa tirdzniecības ceļā. Ne visi zina, ka sākotnējs maksimālais 14 dienu termiņš automātiski tiek pagarināts līdz 12 mēnešiem gadījumā, ja tirgotājs nav pienācīgi informējis patērētājus par tiesībām atkāpties no līguma. Tāpat ir vērts atcerēties, ka Ministru kabineta noteikumi Nr. 254 un Nr.255 ietver sarakstu ar precēm, uz kurām atteikuma tiesības neattiecas, piemēram, preces, kas ir izgatavotas atbilstoši patērētāja sniegtai specifikācijai vai ir nepārprotami personalizētas, preces, kas ātri bojājas vai kurām ir īss derīguma termiņš, aizzīmogotās (un pēc piegādes atvērtas) preces, kuras nav paredzētas atdot atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ u.c..

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Lai palīdzētu grūtībās nonākušiem kredītņēmējiem, kas aizdevumus vienlaicīgi saņēmuši pie vairākiem nebanku kredītdevējiem, bet nespēj pildīt uzņemtās saistības, Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācija ir izstrādājusi kārtību, kādā kredītņēmējs un asociācijas biedri turpmāk varēs vienoties par pakāpenisku parāda atmaksu, ievērojot kredītņēmēja iespējas tos atdot.

Sīkāk par šo iespēju asociācija informēs piektdien, 22. martā.

Tāpat pasākuma laikā plānots informēt par panākto vienošanos starp asociācijas biedriem par savstarpēju informācijas apmaiņu par klientu saistībām, tādējādi radot mehānismu efektīvākai klientu maksātspējas pārbaudei pirms aizdevuma piešķiršanas.

«Nozares galvenā problēma šobrīd ir tie kredītņēmēji, kas, vieglprātīgi izturoties pret savām finansēm, vēlas saņemt kredītus pie vairākiem aizdevējiem vienlaicīgi, neizvērtējot savas iespējas tos atdot. Esam izstrādājuši gan risinājumus cīņai ar sekām, gan tam, lai nākotnē mazinātu riskus šādu finanšu piramīdu veidošanai,» norāda Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja Baiba Fromane.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) paziņojumi par komunālo parādu pārlikšanu uz godprātīgo maksātāju pleciem ir dezinformējoši un padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Ivars Zariņš, sniedzot paziņojumu pirms Ministru kabineta šīsdienas lēmuma, esot sagrozījis faktus.

«Ministru kabinets, izskatot grozījumus Civilprocesa likumā, šodien vienojās par vairākiem papildu veicamiem uzdevumiem, to vidū uzlabot komunālo maksājumu parādu piedziņas procesu un veidot parādnieku reģistru. Savukārt SPRK savas kompetences ietvaros ir aicināts izvērtēt iespējas mainīt sabiedrisko pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodiku. Es aicinu SPRK padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju Ivaru Zariņu darīt savu darbu, nevis izplatīt dezinformējošus paziņojumus,» norāda ekonomikas ministrs Artis Kampars.

Ministrs kategoriski noraida SPRK vadītāja publiskos pārmetumus par iejaukšanos regulatora darbā un uzsver, ka valdības sēdē, kurā izskatīti grozījumi Civilprocesa likumā, SPRK padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Ivars Zariņš atbalstījis likuma izmaiņu būtību un nav argumentējis pret valdības lēmumu par papildu veicamajiem darbiem, lai risinātu problēmu ar komunālo pakalpojumu parādiem.

ASV prezidenta vēlēšanas gaidāmas vien nākamā gada novembrī. Tas gan nav traucējis šī amata kandidātiem jau kādu laiku piekopt aktīvu "vairākumsolīšanu". Var spriest par Trampa ēras populismu, lai gan izskatās, ka arī citi ASV vadītāja krēsla kārotāji, lai gūtu popularitāti, gatavi apsolīt ļoti, ļoti daudz.

Pēdējā laikā finanšu tirgus dalībnieki lielu uzmanību pievērsuši augušajai iespējamībai, ka sacensībai ar Trampu tiks izvirzīta ASV senatore Elizabete Vorena. Tas paspējis pamatīgi sašķobīt, piemēram, ASV naftas un veselības aprūpes industrijas vērtspapīru cenu. Viņa izteikusies, ka noteiks būtiskus aizliegumus ASV naftas ieguves tehnoloģijām (iespējams, pat aizliegs). Tāpat kreisā spārna ASV Demokrāti vēl runā par radikālām ASV veselības apdrošināšanas sistēmas pārmaiņām (stopkrāna noraušanu privātajai veselības apdrošināšanas industrijai). Vorena tāpat iecerējusi palielināt banku regulēšanu, mazināt ASV tēriņus aizsardzībai un īstenot dažādas «vienlīdzības» programmas.

Lielākās bankas gatavas diskutēt par Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka ierosinājumu norakstīt pirmskrīzes parādus, taču norāda, ka nepieciešama arī kredītņemēju gatavība dialogam un vismaz daļēja parādsaistību segšana, norādīja vairāku aptaujāto banku pārstāvji.

"SEB bankas" vadītāja Ieva Tetere skaidroja, ka kopumā Latvijas Bankas vadītāja piedāvājums par privātpersonu parādu aktīvāku norakstīšanu ir racionāls. Tetere informēja, ka "SEB banka" jau vairākus gadus strādā ar kredītņēmējiem, kas ekonomikas lejupslīdes laikā nav varējuši pildīt savas saistības un savus īpašumus ir pārdevuši, lai segtu uzņemtās saistības, bet nekustamā īpašumu cenu krituma dēļ ir palikusi neapmaksāta kredīta daļa, kuru bankai teorētiski ir iespēja pieprasīt neierobežotu laiku.

"Pēdējo desmit gadu laikā esam norakstījuši jau aptuveni 15 miljonus eiro, bet visas šīs situācijas ir bijušas iespējamas tāpēc, ka kredītņēmējs ir bijis gatavs dialogam un, protams, arī sasniedzams. Klients ir bijis racionāls par sava tā brīža finansiālo situāciju, bankai dodot skaidru atbildi, kādu līdzdalību un no kādiem līdzekļiem atlikušā parāda kopējā dzēšanā tas ir gatavs uzņemties. Mūsu pieredze rāda, ka brīdī, kad klientam ir dota iespēja racionāli novērtēt, ka no kopējā parāda tam ir iespēja samaksāt, piemēram, 10% vai 20%, kredītņēmēji ir gatavi dialogam un arī banka ir nākusi pretī, dzēšot atlikušo," skaidroja Tetere.

Straujš aizņēmumu līdzekļu pieaugums finanšu ekonomiskajā sistēmā ir viena no raksturīgākajām mūsdienu kapitālisma īpašībām. Šodien ar aizņēmuma līdzekļiem tiek iegādāti vairums finanšu aktīvi. Vienkārši matemātiski aprēķini rāda, ka dzēst parādus tikai ar ieņēmumiem, kuri ir tikai daļa no iekšzemes kopprodukta, praktiski nav iespējams, stāsta ABLV grupas galvenais analītiķis, matemātikas doktors Leonīds Aļšanskis, minot arī četurs iespējamos scenārijus, lai nepieļautu pasaules valstu ieslīgšanu «pilna mēroga parādu krīzē».

Praktiski šodien ar aizņēmuma līdzekļiem tiek iegādāti vairums finanšu aktīvi. Aktīvas aizņēmējas kļuvušas arī valstis, kuras ar kreditoru naudu sedz savu budžetu deficītus. Tieši attīstīto valstu valsts parādu straujais pieaugums ir izveidojis parādu problēmu par pašu bīstamāko pasaules finanšu-ekonomiskajai sistēmai.

Precīzi uzskaitīt parādus, kurus uzkrājuši visi Zemes iedzīvotāji, ir ārkārtīgi sarežģīti. Pēc dažiem aprēķiniem, to kopējā summa mērāma simtos triljonu dolāru un vairākkārtīgi pārsniedz pasaules IKP apmēru Skaidrs, ka nodzēst šādus parādus ar ieņēmumiem, kuri ir tikai daļa no jauna izveidojamā IKP, ir ārkārtīgi sarežģīti, skaidro matemātikas doktors.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija šodien piekrita 2009. gada valsts budžeta deficīta palielināšanai par 21 milj. Ls jeb aptuveni 0.16 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), attiecīgi palielinot līdzekļu piešķīrumu programmai «Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem».

Saskaņā ar pagājušajā un šajā nedēļā pieņemtajiem lēmumiem, līdzekļu piešķīrums šai programmai jāpalielina, lai piešķirtu papildu finansējumu vairākām ministrijām, kam nauda nepieciešama, lai segtu dažādus parādus.

Veselības ministrijai tiks piešķirti 5.2 milj. Ls, lai segtu parādus par kompensējamiem medikamentiem, bet Iekšlietu ministrija kopumā saņems nepilnus 4 milj. Ls lielu papildu finansējumu, lai segtu telpu nomas maksas parādus Valsts nekustamajiem īpašumiem un nenomaksātos maksājumus par automašīnu nomu Valsts policijas vajadzībām.

Pie papildu finansējuma tiks arī Satiksmes un Zemkopības ministrijas.

Visās Baltijas valstīs ir vērojama augsta iedzīvotāju interese uzsākt savu biznesu, liecina SEB bankas un mediju aģentūru Mindshare pētījums.

Vislielāko gatavību izteikuši Lietuvas un Latvijas iedzīvotāji – attiecīgi 54% un 49% no aptaujātajiem iedzīvotājiem. Igaunijā šis rādītājs ir zemāks – 31%.

Pēc aptaujas datiem, visās Baltijas valstīs ir kopīgi divi galvenie iemesli, kas attur iedzīvotājus no uzņēmējdarbības sākšanas – finansējuma nepieciešamība un likumdošanas prasības. Taču katrā valstī ir vairāki atšķirīgi iemesli, kas attur iedzīvotājus no uzņēmējdarbības sākšanas. Piemēram, Igaunijā 40% iedzīvotāju norādījuši, ka viņiem trūkst radošas idejas, Lietuvā 41% nespēj atteikties no pašreizējiem regulārajiem ienākumiem, savukārt Latvijā 41% no respondentiem atzīst, ka baidās no riska piedzīvot neveiksmi, līdz ar to vienlaicīgi apliecinot, ka esam vispiesardzīgākie no Baltijas valstīm.

"Swedbank" sākusi dzēst klientiem 2008.gada krīzes hipotekāro kredītu parādus, kopumā paredzot dzēst saistības apmēram 3100 klientiem vismaz 110 miljonu eiro apmērā, pavēstīja bankā.

"Swedbank" pārstāvji atzīmēja, ka, pateicoties šovasar veiktajām izmaiņām Kredītiestāžu likumā, banka ir sākusi 2008.gada krīzes neatrisināto parādu dzēšanu. Šis solis ļaus atbrīvoties no parāda tiem kredītņēmējiem, kuru īpašumi jau sen kā ir pārdoti, taču saistības ir palikušas.

"Šīs likuma izmaiņas ir nozīmīgs solis, lai palīdzētu ekonomiskajā apritē atgriezt tos, kuri savulaik nonāca ēnu ekonomikas varā. Bankas 2008.gada krīzes parādus jau sen ir norakstījušas zaudējumos, tomēr tikai ar izmaiņām likumdošanā mums ir dota iespēja parādsaistības dzēst arī klientiem - lai saistības vairs nekarātos kā Damokla zobens virs tās sabiedrības daļas, kura objektīvu iemeslu dēļ nespēja tikt ar tām galā," pauda "Swedbank" valdes priekšsēdētājs Reinis Rubenis.

Nesen Latvija iesniedza Eiropas Komisijā (EK) Atveseļošanas fonda plānu, kura izmaksas ir 1,82 miljardi eiro un kuru finansēs Eiropas Savienība (ES) no finansējuma, ko EK tās vārdā aizņemsies finanšu tirgos.

Kopumā dalībvalstu plānu finansēšanai EK plāno aizņemties 672,5 miljardus eiro (2018. gada cenās).

Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību būtiskākajiem šī finansējuma piesaistes un atmaksas aspektiem un šo plānu relatīvajiem apmēriem.

Vispirms jāatzīmē, ka minētā summa ir jāsadala divās daļās. 360 miljardi eiro no EK aizņēmuma tiks tālāk aizdoti dalībvalstīm. Tās būs tās valstis, kuras būs izvēlējušās savus Atveseļošanas fonda plānus izveidot maksimāli lielus, tos finansējot ne tikai no ES piešķirtā neatmaksājamā finansējuma (granta), bet arī no ES šīm dalībvalstīm piešķirtā aizdevuma. Šajā gadījumā valstis saņemto aizdevumu atmaksās pakāpeniski un sāks to darīt tikai pēc noteikta laika (provizoriski pašlaik tiek diskutēts, ka pēc desmit gadiem). Šo aizdevuma atmaksu, savukārt, EK izmantos, lai atmaksātu tās aizņēmumu no finanšu tirgiem. Kaut arī aizdevums valstij ir uzskatāms par drošu, pastāv iespēja, ka valsts savas saistības noteiktā laikā nespēj segt. Tādā gadījumā EK savas saistības pret finanšu tirgiem sedz uz ES budžeta rēķina un pēc tam atgūst finansējumu no attiecīgās dalībvalsts. Šāda finansēšanas shēma nav jauna un ir līdzīga tai, kādu ES ir izmantojusi arī līdz šim, piemēram, aizdodot naudu Latvijai iepriekšējās krīzes laikā.

Kopš pēdējās globālās finanšu krīzes daudz ticis runāts par taupību un stingrāku finanšu tirgu regulējumu, tomēr realitātē ir noticis tieši pretējais

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas rudens sanāksmē Vašingtonā pārrunājamā tematika nav no vieglajām – valstu parādu nasta turpina palielināties. Ja 2007. gadā valstu un privāto parādu apjoms pasaulē bija sasniedzis 107 triljonus ASV dolāru, divreiz pārsniedzot globālās ekonomikas jaudu, bet 2013. gada beigās pēc Starptautiskās Maksājumu izlīdzināšanas bankas datiem parādu apjoms bija pieaudzis jau līdz 150 triljoniem dolāru, 2,5 reizes pārsniedzot globālo IKP, aplēsis Spiegel.de. Un tas neskatoties uz visām taupības, konsolidācijas un stingrāka banku regulējuma runām. Var jau būt, ka 2007., 2008. gada krīze norakstāma uz globālās «gāzi grīdā» eiforijas rēķina, taču, ja no pieļautajām kļūdām netiek izdarīti nekādi vērā ņemami secinājumi, tad nākamā mācība jau ir sāpīgāka.

Šobrīd arvien skaidrāks kļūst tas, ka, pienākot jaunai krīzei, tās epicentrs būs tieši straujās attīstības valstīs. Viens no riska faktoriem ir pēdējos gados būtiski uzaudzētās parādsaistības

Pēdējā laikā saņemti vairāki visai bīstami signāli par pieaugošiem izaicinājumiem attīstības valstu uzņēmumiem. Dati liecina, ka daudzās šajās valstīs pēdējo gadu laikā tie strauji audzējuši savas parādsaistības, un lielā daļā gadījumu parāda piesaistīšana notikusi ārvalstu valūtās, kur to darīt vilinājušas rekordzemās procentlikmes.

Savukārt tagad, šo valstu vietējo valūtu vērtībai samērā pārliecinoši ceļojot zemāk, iepriekš ņemtos parādus, piemēram, dārgajos ASV dolāros atdot kļūst arvien grūtāk. Tāpat notiekošais izejvielu tirgū nozīmē, ka sarūk šo valstu ieņēmumi un pasliktās iedzīvotāju dzīves līmenis. Tāpat šķiet, pasaulē vairs īsti nav tāda reģiona, kas spētu absorbēt kādu īpašu rūpnieciskā piedāvājuma izaugsmi.

Meksikāņu un brazīliešu televīzijas seriālu veidotāji jau tagad droši var doties vasaras brīvdienās, jo tāpat ir zaudējuši konkurences cīņā Latvijas politbiznesa scenāriju veidotājiem.

Nu, vismaz tāds priekšstats rodas, redzot situāciju saistībā ar notiekošo ap lielās finanšu grūtībās nonākušo kompāniju Liepājas metalurgs (LM). Ir visai daudz sižeta līniju, ko varētu apspriest saistībā ar pēdējo mēnešu un pat tikai dienu laikā notiekošo, tomēr vadmotīvs droši vien ir fakts, ka pirms dažām dienām Finanšu ministrijas piesaistītais konsultants Prudentia deva konkrētu laiku LM akcionāriem, lai viņi atbild – ir vai nav gatavi atdot savas LM akcijas kreditoriem kopumā par trīs latiem. Kirovs Lipmans uzreiz skaidri norādīja, ka neko nevienam negatavojas atdot, bet pārējie divi akcionāri – Sergejs Zaharjins un Iļja Segals, atbilstoši Prudentia paustajam, konceptuāli esot gatavi katrs saņemt pa latam. Un šeit rodas jautājums – ko īsti nozīmē «konceptuāli»?!

Nomo.lv piedāvā Latvijā pagaidām maz zināmu pakalpojumu – preču nomu ar izpirkuma tiesībām, kas nozīmē, ka cilvēks var dažus mēnešus nomāt kādu preci un pēc tam nopirkt vai atdot atpakaļ

«Mēs piedāvājam preču nomu ar izpirkuma iespējām. Tā var būt jebkura prece – no viedtālruņa līdz pat mēbelei –, par to maksājot fiksētu ikmēneša maksājumu. Atšķirībā no līzinga galvenais bonuss ir pircēja brīvība jebkurā brīdī preci atdot atpakaļ, cilvēks nav tai «piesiets»,» stāsta Reinis Vaivars, a/s Nomo.lv īpašnieks. Viņa biznesa partneris un uzņēmuma valdes loceklis Māris Strods piebilst, ka laikā, kad hipotekāro kredītu nozarē politiķi joprojām strīdas par nolikto atslēgu principu, viņi šajā preču nomas modelī ir ieviesuši nosacītu nolikto atslēgu principu – cilvēks jebkurā brīdī var pārstāt nomāt preci un atdot to uzņēmumam bez soda sankcijām. «Mēs neesam nekas unikāls pasaules mērogā, ārzemēs šis modelis jau darbojas, bet mēs Latvijas tirgū to esam adaptējuši nedaudz citādā griezumā. Ārzemēs ir reāli fiziski veikali, kuros tiek piedāvāta iespēja nomāt preces ar izpirkuma tiesībām, bet mēs to piedāvājam internetā,» skaidro Reinis.