Augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam aprēķināts 177,63 latu vērtībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētā informācija.

Salīdzinājumā ar jūlija iztikas minimuma rādītājs samazinājies 1,22 latiem. Jūlijā aprēķinātais iztikas minimuma rādītājs bija 178,85 lati.

Šogad augustā iztikas minimuma patēriņa grozs vienam cilvēkam bija par 3,35 latiem lielāks nekā pērn augustā.

Iztikas minimuma rādītājs šogad kāpa vairākus mēnešus kopš februāra. Janvārī iztikas minimums bija 175,46 lati, februārī - 174,14 lati, martā - 176,81 lats, aprīlī - 177,44 lati, maijā - 177,9 lati, bet jūnijā rādītājs sasniedza rekordaugstos 180,43 latus. Jūlijā rādītājs samazinājās līdz 178,85 latiem, un arī augustā tas turpināja samazināties.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes vairāk nekā 20 gadus senu - 1991.gada aprīļa - lēmumu.

Šā gada janvārī iztikas minimuma rādītājs ir 175,46 lati, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija.

Mēneša laikā rādītājs samazinājies - decembrī iztikas minimums bija 177,01 lats. Savukārt salīdzinājumā ar 2012.gada pirmo mēnesi šogad janvārī iztikas minimums paaugstinājies. Pērn janvārī iztikas minimuma rādītājs bija 173,47 lati.

Kā ziņots, rekordaugsts iztikas minimuma rādītājs tika sasniegts pagājušā gada jūnijā - 177,26 lati.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība 2012. gadā bija 176 lati, 2011. gadā - 173 lati, 2010. gadā - 166 lati, 2009. gadā - 168 lati, 2008. gadā - 160 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs apstiprināts ar Ministru padomes 1991.gada aprīļa lēmumu. Iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksusa preces.

Novembrī nedaudz samazinājies iztikas minimums, sasniedzot 179,08 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums mēneša laikā sarucis par 0,25 latiem, jo oktobrī tas bija 179,33 lati. Gada laikā iztikas minimums pieaudzis par nepilniem diviem latiem, jo pērnā gada novembrī tas bija 177,19 lati.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

No 1990. gada šī struktūra nav atjaunota un papildināta ar jaunām, patēriņam būtiskām pozīcijām, piemēram, maksas medicīnas, izglītības pakalpojumiem, kā arī mobilā tālruņa, interneta rēķiniem un citiem produktiem.

Piemērotas atskaites sistēmas trūkums neļauj saprast, kas sociālajā sistēmā īsti notiek, atzīst labklājības ministre Ilze Viņķele.

Pasaules Bankas pētījums un iztikas minimums – kad tas būs? Un kāda ir tā nozīme kā atskaites punktam, lai Latvijas sociālajā sfērā vispār kaut ko plānotu?

Neesmu vēl redzējusi starprezultātus, kas pamazām jau sāk ienākt, bet visam pētījumam jābūt gatavam maijā. Runājot par iztikas minimumu, ir skaidrs, ka šis rādītājs ir novecojis, un tajā ietvertais preču grozs neatbilst mūsdienām. Mazs piemērs – tajā nav interneta. Tāpēc Pasaules Banka pēc citu Eiropas valstu labākās prakses pieredzes Latvijai rēķina sabiedrības ienākumu mediānu – vidējo ieņēmumu līmeni, izslēdzot ekstrēmos rādītājus. Un tad ir jāvienojas par saprātīgu procentu no šīs mediānas, kas tiek uzstādīts kā jaunais iztikas minimums.

Latvijas iecerei jau no 2016. gada ieviest progresīvo neapliekamo minimumu maz salīdzināmu piemēru Eiropas Savienības dalībvalstu vidū , piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par to liecina BDO Tax veiktais pētījums. «Lielākajā daļā ES valstu nav noteikts progresīvais neapliekamais minimums, proti, tā apmērs atkarībā no cilvēka ienākumu līmeņa – jo lielāks ienākums, jo mazāks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums,» pētījuma rezultātu izskaidro SIA BDO Tax nodokļu eksperts Edgars Vilnis. Viņš uzsver, ka tikai dažās ES dalībvalstīs – Lietuvā, Slovākijā, Slovēnijā un Spānijā – ir noteikts progresīvais neapliekamais minimums. «Tās visas, izņemot Spāniju, ir jaunās ES dalībvalstis. Daļēji tāds ir noteikts arī Dānijā, tomēr šajā valstī tiek izmantota atšķirīga pieeja neapliekamā minimuma diferenciācijai,» skaidro E. Vilnis.

Aprīlī iztikas minimums sasniedzis 177,44 latus, liecina Centrālā statistikas biroja dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,63 latiem, savukārt gada laikā tas audzis par 1,66 latiem.

Pagājušajā mēnesī iztikas minimums sasniedzis rekordaugstu līmeni, jo iepriekš augstākais rādītājs bija pērn jūnijā – 177,26 lati.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Maijā, salīdzinot ar aprīli, iztikas minimums nedaudz pieaudzis, sasniedzot jaunu rekordu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Iztikas minimums maijā bijis 177,9 lati, mēneša laikā pieaugot par 0,46 latiem, jo aprīlī tas bija 177,44 lati. Savukārt gada laikā iztikas minimums audzis par 1,64 latiem.

Pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība tiek aprēķināta vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam. Dzimuma, vecuma vai teritoriālajā dalījumā pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtība netiek rēķināta, skaidro CSP. Tāpēc grozā ielikti gan bērnam, gan sievietei, gan vīrietim paredzēti apavi, apģērbi un citi individuālā patēriņa priekšmeti, lieko priekšmetu un pakalpojumu patēriņa vērtību eventuālā gadījumā katrs iedzīvotājs varētu izmantot atbilstoši savām personiskajām vajadzībām un ieskatiem.

Septembrī iztikas minimums sasniedzis 178,13 latus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, iztikas minimums palielinājies par 0,5 latiem, jo augustā tas bija 177,63 lati, savukārt gada laikā tas audzis par 2,25 latiem.

Septembrī pārtikas preču minimums veidoja 54,02 latus, nepārtikas preces – 61,93 latus, pakalpojumi – 55,33 latus, bet pārējie maksājumi 6,85 latus.

Jāatzīmē, ka jūnijā iztikas minimums sasniedza rekordaugstu līmeni - 180,43 latus.

Laikraksts Dienas Bizness jau rakstīja, ka eksperti norāda, ka iztikas minimuma aprēķināšanā patlaban tiek izmantots situācijai neatbilstošs produktu grozs un jau sen bija jāmaina tā aprēķināšanas metode. Jāpiebilst, ka CSP jau 2010. gadā rosināja pārtraukt rēķināt iztikas minimumu, tomēr ideja netika īstenota un joprojām katru mēnesi tas tiek rēķināts, ņemot vērā, pēc ekspertu domām, novecojušus datus.

Tiesībsarga Jura Jansona uzstādījums, saskaņā ar kuru minimālā mēnešalga Latvijā, jau tuvākajā laikā būtu jāpalielina līdz 300 Ls, nav reālistisks.

To otrdien pēc valdības sēdes, kurā tika apstiprināta valdības atbildes vēstule tiesībsargam, uzsvēra Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība).

Viņš atgādināja, ka Finanšu ministrija jau nākusi klajā ar ierosinājumu no nākamā gada minimālo mēnešalgu paaugstināt no 200 Ls līdz 225 Ls mēnesī.

Tomēr arī pret šo iniciatīvu nopietni iebildumi ir Latvijas Darba devēju konfederācijai, sacīja valdības vadītājs, norādot, ka minimālās algas celšana Latvijā ir jāveic, raugoties arī uz tendencēm tuvākajās kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā.

Atbildot uz tiesībsarga Jura Jansona aicinājumu valdībai nekavējoties lemt par grozījumiem normatīvajos aktos, kas iespējami ātrākā periodā nodrošinātu strādājošajiem, kas saņem valsts noteikto minimālo algu, tās pieaugumu līdz iztikas minimuma līmenim, valdība norādījusi, ka Latvijā minimālo mēneša darba algu nosaka, ņemot vērā ekonomisko stāvokli valstī, darba tirgus attīstību, bezdarba līmeni un valsts budžeta iespējas.

Krievijā 2015.gada pirmajā ceturksnī zem nabadzības robežas dzīvojuši 22,9 miljoni cilvēku jeb 15,9% no visas sabiedrības. Salīdzinājumā ar attiecīgo laika posmu pērn viņu skaits pieaudzis par 3,1 miljonu, ceturtdien paziņojis Krievijas Federālais Statistikas dienests.

Šāda nabadzības līmeņa celšanās skaidrojama galvenokārt ar būtisku iztikas minimuma pieaugumu, kas savukārt saistīts ar augsto inflāciju. Proti, salīdzinājumā ar 2014.gada pirmā ceturksni iztikas minimums palielinājies no 7688 līdz 9662 rubļiem.

Pagājušā gada pirmajā ceturksnī Krievijā zem nabadzības robežas dzīvoja 19,8 miljoni cilvēku.

Šā gada pirmajos trijos mēnešos Krievijā vidējie ienākumi, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija 25 200 rubļi mēnesī jeb 261% iztikas minimuma. Attiecīgajā laika posmā pērn tie bija 22 700 rubļi jeb 295% iztikas minimuma.

Nabadzības līmenim ir izteikti sezonāls raksturs - pēdējā ceturksnī tas ir viszemākais, jo gada nogalē tiek izmaksātas prēmijas. Tā, pagājušā gada pirmajā ceturksnī to cilvēku īpatsvars, kuri ienākumi bija zemāki par iztikas minimumu, Krievijā bija 13,8%, otrajā - 12,1%, trešajā - 11,5%, ceturtajā - 9,1%, bet kopumā visā pagājušajā gadā - 11,2%, kamēr 2013.gadā - 10,8%.

«Lielā problēma ir tā, ka minimālā alga kā instruments patiesībā neko nerisina,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

«Tirgus ekonomikas apstākļos vajadzētu būt tā, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu - cilvēkam pašam ir jāzina sava kvalifikācija, jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš ir gatavs, kādu atbildību viņš ir gatavs uzņemties. Padomāsim kaut par to vienas profesijas ietvaros: grāmatvedim var būt veicamo operāciju atbildība un attiecīgi atalgojums x un var būt nesalīdzināmi lielāks, par kādu minimālo algu kā atskaites punktu mēs varam runāt?» turpinājis LDDK eksperts.

Jautāts - varbūt amatpersonas minimālās algas jēdzienu kaut kā psiholoģiski saista ar iztikas minimumu, P. Leiškalns atbildējis: «Saprotu, bet tā nedrīkst spriest. Apskatīsim konkrētu grupu ar ļoti lielu nabadzības risku - sieviete ar diviem apgādājamiem bērniem. Mazliet vulgarizējot, tas nozīmē, ka vajadzīgi trīs iztikas minimumi. Tad ko darām - nosakām, ka šādai grupai minimālā alga ir trīs iztikas minimumi? Tā nevar. Cits variants - pensionārs, kura pensija nodrošina iztikas minimumu, bet viņš grib piestrādāt. Tad ko darām - tā kā iztikas minimums viņam ir, tad nekādu minimālo algu uz viņu vispār neattiecinām? Tā nevar. Atkārtoju - minimālā alga nav instruments. Galu galā ir daudzas valstis, kurās tādas minimālās algas vispār nav, tomēr vidējā ir krietni augstāka nekā mums.

Paaugstināta korupcijas riska amatā strādājošas personas mēnešalgai pirms nodokļu nomaksas ar vienu apgādājamo jābūt lielākai par 351 latu, secinājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).

KNAB sagatavojis grozījumus valdības noteikumos par iekšējās kontroles sistēmu tiešās pārvaldes iestādēs. Kā viens no preventīviem pasākumiem noteikumos paredzēta ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšana personām, kas strādā paaugstināta korupcijas riska amatos. Grozījumus šodien skata valsts sekretāru sanāksmē.

Ievērojot minēto noteikumu, projekts nosaka kārtību ienākumu un parādsaistību proporcijas noteikšanai, proti, proporcijas aprēķināšanas formula noteikta līdzīgi tai, kā kredītiestādes veic aprēķinus par personu kredītspēju pirms kredītu izsniegšanas.

Projektā paredzēts, ka ienākumu un parādsaistību proporcija uzskatāma par adekvātu, ja izdevumu apmērs, kādu novirza kredītsaistību segšanai, nepārsniedz 30% no personas ienākumiem.

Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Uzņēmēji un politikas veidotāji ir vienisprātis, ka, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, ir nepieciešams palielināt neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošām personām, taču par minimālās algas kāpumu vēl tiks diskutēts, jo Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzskata, ka minimālās algas palielināšana nedos gaidīto efektu, un vēlas, lai neapliekamais minimums tiktu paaugstināts līdz iztikas minimumam, bet Finanšu ministrija norāda, ka tas nav reāli.

Nolūkā mazināt sociālo nevienlīdzību Finanšu un Labklājības ministrija piedāvā nākamajā gadā minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 200 uz 225 latiem (320 eiro). Savukārt neapliekamo minimumu varētu diferencēt - lielākajām algām saglabāt pašreizējo 45 latu apmērā, bet mazākajām algām palielināt līdz 84 latiem jeb 120 eiro. Tiek piedāvāts arī palielināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām 2014.gadā līdz 98 latiem (140 eiro).

«Šī ir ļoti svarīga izšķiršanās nākamajam gadam, tai ir jābūt galvenajai prioritātei, veidojot 2014.gada budžetu. Laikā, kad makroekonomika uzrāda labus rezultātus un krīze tiešām ir pārvarēta, straujā tempā mazinot budžeta deficītu, mums ir bijušas mazas iespējas palīdzēt iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem un mazināt sociālo nevienlīdzību,» Nozare.lv rīkotā diskusijā savu uzskata pauda finanšu ministrs Andris Vilks (V).

Vairākas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās startējošas partijas savās priekšvēlēšanu programmās klaji maldina vēlētājus, iekļaujot tajos solījumus EP cīnīties par lietām, kas ir tikai un vienīgi nacionālo valstu kompetencē. Visizplatītāki meli - solījumi panākt finansējuma pieaugumu kādai sabiedrības grupai, piemēram, pensionāriem vai nozarei (tipiski - izglītība un veselība), otrdien vēsta laikraksts Diena.

Diena, izpētot partiju EP priekšvēlēšanu programmu, secina, ka šajā ziņā visvairāk grēko Saeimā nepārstāvētās partijas, izņēmums ir Einara Repšes dibinātā partija Latvijas attīstībai, kurā minētais tiešām attiecas tikai uz EP.

Savukārt no Saeimā pārstāvētajām partijām, solot neizpildāmo, blefo Saskaņa un ZZS. Saskaņa sola panākt «ES sociālās dimensijas stiprināšanu un stingrāku ES normatīvo aktu izstrādi sociālajā jomā, ieskaitot minimālās algas, pensiju un pabalstu apmēru, piesaistot tos reālajam iztikas minimumam, kā arī veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, mājokļa politikas standartus». Laikraksts uzsver, ka ES līmenī netiek noteikts iztikas minimums, minimālā alga vai pensija. Tāpat EP nelemj par to, kā dalībvalstis nodrošina veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību. Tas atgādina, ka darba algu, pensiju un dažādu pabalstu apmērs ir tikai un vienīgi katras valsts kompetencē. Līdz ar to EP kandidātu solījumi cīnīties par lielākām algām vai pensijām ir vai nu nezināšana labākajā gadījumā, vai vēlētāju muļķošana ļaunākajā.

Saeima ir ratificējusi gana pretrunīgi vērtēto Eiropas Sociālo hartu, turklāt diezgan interesantā veidā – ar parlamenta lēmumu tika pateikts, ka Latvija akceptē šo hartu, izņemot punktu, kas paredz nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un atalgojumu strādājošajiem. Lai cik tas varbūt šķistu divkosīgi, šāds solis ir visnotaļ prātīgs.

Protams, ir jāatzīst, ka Latvijā iedzīvotāju maksātspēja nav tuvu optimālai pakāpei un mūsu valsts labklājības līmenis joprojām atpaliek no Eiropas vidējā, kas lielā mērā pasaka, var vai nevar strādājošo dzīves apstākļus nosaukt par cilvēka dzīves cienīgiem. Tomēr ir pareizi no valsts puses neuzņemties saistības, ko tā jebkurā gadījumā nespēj izpildīt. It īpaši jau ņemot vērā, ka lielu daļu no Latvijas valsts apņemšanās attiecībā uz noteikta dzīves līmeņa un atalgojuma nodrošināšanu nāktos realizēt uzņēmējiem, piemēram, maksājot saviem darbiniekiem ekonomiski nepamatotas algas. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka Eiropas Sociālajā hartā ir arī daudz citu punktu, kurus Latvijas valsts nu jau ir apņēmusies realizēt. Un, ja reiz šāda apņemšanās ir, tā arī jāpilda. Turklāt tas jādara, pamazām virzoties arī uz to, lai varētu nodrošināt pienācīgus apstākļus iedzīvotājiem.

29% iedzīvotāju uzskata, ka minimālajai algai pēc nodokļu nomaksas jābūt 251 – 300 latu apmērā un 25% iedzīvotāju domā, ka minimālajai algai jābūt no 301 – 350 latiem, liecina aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT raidījuma 900 sekundes februārī veiktais pētījums.

Salīdzinoši bieži kā minimālās algas limits pēc nodokļu nomaksas tiek minēti 201-250 lati (13%), 351-400 lati (17%) un vairāk nekā 400 lati (11%).

Savukārt 3% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka minimālajai algai (pēc nodokļu nomaksas) ir jābūt līdz 200 latiem.

2% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Kopš 2012. gada novembra, kad TNS veica līdzīgu aptauju, iedzīvotāju viedoklis par minimālās algas apmēru Latvijā būtiski nav mainījies.

Aptauja tika veikta no 5. līdz 7. februārim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 750 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Pašlaik minimālā alga Latvijā ir 200 latu pirms nodokļu nomaksas un minimālā stundas tarifa likme ir 1,189 lati pirms nodokļu nomaksas.

Pogu spaidīšana skaitļojamajai mašīnītei vai kalkulatoram un reāla izpratne par nodokļu politiku – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Pie šādas atziņas nenovēršami jānonāk, redzot Finanšu ministrijas piedāvājumu diferencēt neapliekamo minimumu tā vietā, lai to vienkārši palielinātu, kā tas, starp citu, savulaik tika solīts jau attiecībā uz šo gadu.

Vispirms jau jāuzsver, ka ar jēdzienu «neapliekamais minimums» tiek pateikts, ka principā tā ir summa, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu nodzīvot vienu mēnesi, neatstiepjot kājas. Pilnīgi paradoksāli, protams, ir tas, ka Latvijā neapliekamais minimums nekādi neatbilst iztikas minimumam, bet tas ir nedaudz cits stāsts.

Attiecībā uz minēto Finanšu ministrijas priekšlikumu interesants ir fakts – tā uzskata, ka salīdzinoši turīgam cilvēkam iztikai vajag mazāku summu nekā mazturīgam. Turklāt interesanti vēl būs redzēt, cik liela alga mūsu valstī tiks uzskatīta par pietiekami lielu, lai neapliekamo minimumu atstātu pašreizējā līmenī. Cik noprotams, viens lats virs minimālās algas līmeņa jau būs pietiekams arguments, lai attiecīgajai personai vairs nepienāktos neapliekamā minimuma griestu summa. Vienkāršāk sakot, valsts līmenī tiks nodrošināts, ka arvien vairāk iedzīvotāju būs ieinteresēti oficiāli saņemt minimālo algu, bet neoficiāli – vēl dažus simtus latu... Faktiski šeit runa ir par nevienlīdzīgu attieksmi pret iedzīvotājiem ar dažādiem ienākumiem. Kā jau minēts, neapliekamā minimuma palielināšana nodokļu maksātājiem tika solīta sen, bet tad netika teikts, ka neapliekamo minimumu palielinās vien daļai iedzīvotāju, bet otra daļa būs tie, kas par to samaksās. Realizējot šādu politiku, daļa iedzīvotāju tiks sodīta par to, ka spēj nopelnīt un tādējādi arī nodokļos samaksāt vairāk.

Neņemot vērā skaļus strīdus un demisijas pieprasījumus, veselības un labklājības ministres turpina strādāt, bet tieslietu ministrs pamanījies nevienu nenokaitināt – DB izvērtējis, ko gada laikā paveikusi Ingrīda Circene, Ilze Viņķele un Jānis Bordāns.

Savukārt turpmākajos DB numuros varēsiet lasīt par pārējo ministru darbiem, kā arī paust savu viedokli, cik ražīgi ir strādājušas amatpersonas. Šonedēļ vērtējam izglītības, kultūras un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru paveikto – novērtēt ministrus varat šeit.

DB secina, ka padarīto darbu saraksts ministriem ir krietni pieaudzis un, tuvojoties vēlēšanām, var pieļaut, ka runas par paveikto izskanēs arvien skaļāk. Nepaveikto darbu ministriju skatījumā tikpat kā nav, jo visi esot iesākti vai atrodas izstrādes procesā. Tomēr tas, ka kaut kas tiek iesākts, nenozīmē, ka tas tiks pabeigts. Turklāt beigās rezultāts var būtiski atšķirties no sākotnēji paredzētā, tāpēc šos pasākumus iekļaujam nepadarīto darbu sarakstā.

Jaunas ģimenes izveidošana, triju bērnu radīšana, samērīgi ienākumi un apdomīgi tēriņi, tālredzīga parūpēšanās par gaidāmajām vecumdienām: tas viss izmaksā aptuveni miljonu eiro 20 gados.

Pie šāda slēdziena nonācis uzņēmējs Armands Sakne, četru gadu garumā liekot čeku pie čeka un ik dienu skrupulozi analizējot savas ģimenes budžetu. Šis nav utopisks birokrātiskā minimālismā veikts aprēķins. Runa ir par sabiedrības vidusslāni, kura attīstīšana ir katras labklājības valsts pamatā.

Valdības iestādes veic dažādus aprēķinus, nosakot sabiedrības minimālo vajadzību daudzumu un tā apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus. Minimālā pensija, minimālā alga. Finansiālā pazemojuma dziļākā bedre ir valsts garantētais iztikas minimums, kas šogad paaugstināts līdz 53 eiro mēnesī, taču tas tāpat ir sešas reizes mazāks nekā summa, kas tiek uzskatīta par nabadzības riska slieksni – 330 eiro. Bet neviens cilvēks no laba prāta jau negrib iztikt ar kaut kādu abstraktu minimumu, dzīvot minimāli. Ikviens sapņo par relatīvu pārticību, un arī politiķi, gudri ekonomisti stāsta, ka Latvijas nākotne ir pārtikušās un bērniem bagātās ģimenēs jeb sabiedrības vidusslānī. Centrālās statistikas pārvaldes izpratnē runa ir par trešo un ceturto kvintiļu grupu.

"Huawei" vidējās klases "P Smart" sērijas ceturtais modelis "Pro" piedāvā ekrānu bez traucēkļiem un interesantu kameras risinājumu

Jau trešo gadu pēc kārtas Ķīnas tehnoloģiju kompānija "Huawei" iesākusi, laižot klajā gados vai sirdī jaunajiem lietotājiem paredzētu "P Smart" sērijas viedtālruni. 2018.gada celmlauzim gadu vēlāk sekoja "P Smart 2019", vasarā pa vidu iespraucās "P Smart Z" ar inovatīvu izbīdāmu priekšējo fotokameru un tagad saimei pievienojas "P Smart Pro". Kādēļ gan šī vidējās klases ierīce izpelnījusies tik drīzu atjauninājumu un vai tā vispār ir pircēju uzmanības vērta?

Vidējā klase viedtālruņu tirgū ir izplūdusi visos virzienos. Tajā ražotāji pamanās iemānīt gan pablāvas ierīces, kuru galvenais trumpis ir zema cena, gan visnotaļ respektējamus produktus, kas dažās sfērās pat izaicina flagmaņus. Par spīti ambiciozajam vārdam "Pro" nosaukumā, jaunais "P Smart" ir kaut kur pa vidu.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.