Saeima ir ratificējusi gana pretrunīgi vērtēto Eiropas Sociālo hartu, turklāt diezgan interesantā veidā – ar parlamenta lēmumu tika pateikts, ka Latvija akceptē šo hartu, izņemot punktu, kas paredz nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un atalgojumu strādājošajiem. Lai cik tas varbūt šķistu divkosīgi, šāds solis ir visnotaļ prātīgs.
Protams, ir jāatzīst, ka Latvijā iedzīvotāju maksātspēja nav tuvu optimālai pakāpei un mūsu valsts labklājības līmenis joprojām atpaliek no Eiropas vidējā, kas lielā mērā pasaka, var vai nevar strādājošo dzīves apstākļus nosaukt par cilvēka dzīves cienīgiem. Tomēr ir pareizi no valsts puses neuzņemties saistības, ko tā jebkurā gadījumā nespēj izpildīt. It īpaši jau ņemot vērā, ka lielu daļu no Latvijas valsts apņemšanās attiecībā uz noteikta dzīves līmeņa un atalgojuma nodrošināšanu nāktos realizēt uzņēmējiem, piemēram, maksājot saviem darbiniekiem ekonomiski nepamatotas algas. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka Eiropas Sociālajā hartā ir arī daudz citu punktu, kurus Latvijas valsts nu jau ir apņēmusies realizēt. Un, ja reiz šāda apņemšanās ir, tā arī jāpilda. Turklāt tas jādara, pamazām virzoties arī uz to, lai varētu nodrošināt pienācīgus apstākļus iedzīvotājiem.
Darbi, kas šajā kontekstā ir veicami, neprasa lielus resursus no valsts vai kāda cita budžeta. Vispirms jau jāteic – lai gan tiesībsargs uzstāj, ka minimālajai algai Latvijā esot jābūt vismaz 303 latu apmērā, valstī joprojām nav pat kritēriju iztikas minimuma noteikšanai, kas ļauj uzskatīt, ka arī minētā summa ir izzīsta no pirksta. Toties mums paradoksālā kārtā ir neapliekamais minimums, kas nekādi neatbilst minimālajai algai. Tātad vispirms ir jāizstrādā metodoloģija objektīvai iztikas minimuma aprēķināšanai un tad atbilstoši tam arī jātiek skaidrībā gan ar minimālo algu, gan neapliekamo minimumu. Pretējā gadījumā dažādi tā dēvētie aprēķini par iedzīvotāju labklājības līmeni ir tikai pastāstu vērtībā, kas varbūt raksturo aptuveno situāciju, bet nekādā gadījumā nav uzskatāmi par objektīvu rādītāju.
Ne mazāk svarīgi valstī būtu beidzot noskaidrot nevis katras konkrētas personas, bet gan mājsaimniecības turīguma līmeni, kā tas notiek vairākās ekonomiski attīstītākās Eiropas valstīs. Proti, Latvijā ir pierasts personas turīgumu rēķināt atbilstoši tās ikmēneša ienākumiem jeb algai, neņemot vērā, ka varbūt šim pašam cilvēkam mājās ir nestrādājoša sieva, kura audzina divus vai trīs mazus bērnus. Bet, izdalot viņa lielos ikmēneša ienākumus ar četri vai pat pieci, var iznākt, ka katra ģimenes locekļa dzīves līmenis nemaz nav tik augsts, kā varētu šķist atbildīgajām valsts iestādēm. Citiem vārdiem sakot, darāmā šajā jomā vēl ir ļoti daudz. Un jāsāk ir ar objektīvās situācijas noskaidrošanu par labklājības līmeni valstī, lai varētu saprast, kas ir darāms tālāk un kādi resursi tam ir nepieciešami. Un šis darbs ir jāizdara pašiem, nevis jāgaida, kad to paveiks, piemēram, Eiropas Komisija vai kāds cits «no malas».
