Oļģerts Kroders intervijā žurnālam Impulss ir nežēlīgi atklāts un skarbs, tomēr skarbie vārdi izteikti caur smiekliem – uz faktu, ka jefiņi vada valsti un tauta ļaujas, ka to iznīcina, var skatīties arī no komiskās puses.
Tas ir tāds izmisuma grābiens pēc glābšanas riņķa, vēlme aizmirsties kaut uz laiku. Darba nav, nākotnes nav. Bet tā naudiņa jau beigsies, un tad arī tas vilnis noplaks...
Varbūt tā ir vēlme atgriezties no mantu kulta pie īstām vērtībām?
Man liekas, ka Latvija ir diezgan deģenerējusies. Kas tad no Latvijas vēl palicis pāri? Materiāli Latvija visa ir pārdota, un latvieši tā kā tādi sūdabrāļi sēž un gaida – nu, gan jau kaut kā izdzīvos... Francijā šitādi politiķi jau sen būtu pakārti pie pirmā staba. Kaut kādi nespējīgi blēži un idioti jau cik gadus sēž! Tagad arī – baigie glābēji! Viņiem vajag iedot vienu desu, lai paskatās – kas notiek, ja to desu pa gabaliņam vien griež. Beigās nepaliek nekas.
Ķiršu dārza iestudējums laikam velk diezgan spēcīgas paralēles ar Latvijā notiekošo?
Godīgi sakot, kad izvēlas lugu, tā ideja varbūt kaut kur vēderā sēž. Bet nav jau tā, ka tagad nolemju – taisīšu Ķiršu dārzu tāpēc, ka tagad tā notiek! Ar Hamletu jau bija tāpat. Kad sāc to izrādi taisīt, tad jau nāk tā aktualitāte ārā. Ķiršu dārzs pašlaik ir absolūti mērķī – ar Čehova tekstiem, ar personāžiem, ar situāciju. Tur ir pat burtiski pateikts - kad Gajevs sēž un prāto – būtu labi, ja varētu no tantes aizņemties, varbūt varētu kaut ko citu izdomāt... Nu, tieši tāpat kā mūsu valdība! Un vecais sulainis Firss ar brīvības lamāšanu – tas arī ir ļoti simboliski: visi priecājās, visi dziedāja – nu, un kas no tās brīvības sanāca?
Situācija liek domāt, ka pati brīvības ideja ir aplama?
Zināmā mērā Latvijā tā arī ir. Jo latvieši nav spējīgi savu brīvību izmantot.
Tāda nolemtība? Tā no laika gala ir bijis?
Nē, no laika gala nē. Bet jāskatās faktiski 800 gadu atpakaļ, pirms verdzības. Ja 800 gadu pieraduši pie tā, ka vagars visu nosaka! Tas iznīcina patstāvību – rodas pārliecība, ka mēs neko paši nevaram. Krievu laikos gaidīja rīkojumus no Maskavas un partijas sekretāra...
Vai piekrītat tēzei, ka krīzē kultūra ir greznība, bez kuras var kādu laiku iztikt?
Tas ir idiotisms - šī kultūras ignorēšana. Tā ir elementāra lieta – viss sākas no kultūras. Viens teikums apgāž visas šīs politiķu muļķības. Nevar iedomāties, ka nekulturāls cilvēks varētu kulturāli strādāt. Pat grāvi var rakt kulturāli un nekulturāli. Ja pamatā nav cilvēciskās kultūras, ko var radīt tikai caur literatūru un mākslu, tad tur nekas nevar sanākt. Tāpēc jau laukos visi nodzeras, ka kultūras trūkst.
Tomēr valsts spītīgi griež nost kultūrai, izglītībai.
Tas, kas notiek pašreiz, ir pašnāvība. Lauku skolu slēgšanas rezultāti jau tagad ir zināmi – augs analfabētu skaits. Un ko analfabēts var strādāt? Zagt un laupīt! Augs noziedzība... Kuram kaut kas galvā būs, aizbrauks uz ārzemēm. Tas jau notiek. Dabiskā izlase. Kas var un grib kaut ko darīt, tiek aizraidīti trimdā. Kas tad te paliek? Otrā zorte, analfabēti, noziedznieki un Saeimas deputāti. No pirmās dienas Latvijā viss iet šķērsām. Rūpniecību iznīcināja tikai tāpēc, ka padomju laikā tā bija. Aiz bailēm no padomju iekārtas iznīcināja kolhozus. Bijušie kolhoza priekšsēdētāji piesavinājās kolhozu mantu, uztaisīja lielsaimniecību un – viss kārtībā. Dažiem. Slovakijā to izdarīja jēdzīgāk, un krīze tur nav tik smaga. Pat Igaunijā un leišos vēl kaut kā turas kopā. Tik s... kā Latvijā neiet nekur. Eiropa prasa tos nelaimīgos budžeta procentus, bet Latvija nezina, kā pie tā nonākt. Tā, kā tagad rīkojas, budžetu nevar sakārtot.
