Entuziasms pēc Aukstā kara, ka Krievija kļūs par Rietumu standartiem pielīdzināmu tirgus ekonomiku, ir piedzīvojis krahu, un starplaikā nav arī tikusi izskolota pētnieku paaudze, ekonomistus ieskaitot, kas pilnvērtīgi saprastu Krievijā notiekošo, saka Lapēnrantas Tehnoloģiju universitātes profesors, Krievijas eksperts Peka Sutela.
Kāpēc Somijas centrālajai bankai ir tāda specifiska interese par pārejas ekonomikām? Jūs ilgus gadus bijāt šo pētījumu vadītājs.
Es nekad neesmu bijis īsts baņķieris, bet Pārejas ekonomiku institūtu tiešām vadīju 11 gadu. Šai interesei pamatā bija mūsu sapratne, gatavojoties eiro ieviešanai, ka mums Frankfurtē vajag savu kompetenci, savu balsi ECB, un vēlams, lai tā būtu lielāka, autoritatīvāka par mums formāli pienākošos teikšanu, kas, kā jau mazai ekonomikai, mums nav liela. Šādu ceļu gāja arī citu mazāku eirozonas valstu centrālās bankas – ka jāliek uzsvars uz pētniecību, lai tām pie tā galda vispār būtu kaut kas sakarīgs sakāms.
Tas acīmredzot paskaidro arī faktu, ka šis jūsu kādreiz vadītais institūts aizvien ir ļoti darbīgs.
Nudien. Tagad tas varbūt ir pat labākā stāvoklī nekā manā laikā. Jo itin ilgu laiku prasīja tā izveide, un nu tas ir tiešām iestrādājies, ļoti spējīgs un piesaka sevi ekonomistu starptautiskajā arēnā. To nu mēs esam paveikuši. Pirms trijiem četriem gadiem es Eiropā biju pirmais un vienīgais prezidents tādai organizācijai kā Salīdzinošo ekonomikas pētījumu asociācija, kas principā ir starptautiska, bet praktiski – ļoti centrēta uz Ameriku.
Es saprotu salīdzinošo studiju šarmu, bet kāpēc tieši pārejas ekonomikas?
Mēs nespējām izdomāt labāku nosaukumu. (Smiekli.) Kad to dibināja, cilvēkiem bija visai skaidra bilde, kas tas ir.
Nu ja, jo cilvēkiem bija vīzija, uz kurieni tā pāreja ved – viņi cerēja kaut kur reāli nokļūt.
Tā bija. (Pauze.) Bet daudzu iemeslu dēļ par pāreju runāt vairs nav lielas jēgas. Institūta nosaukums tagad ir vienkārši preču zīme.
Un tomēr – vai tās pārejas ekonomikas, Latviju ieskaitot, kaut kur nonāk?
Iemesls tam nosaukumam bija Baltijas valstis, kas taisījās iestāties ES, bet šeit nu jūs esat. Tad mēs veicām sava veida tirgus pētījumu un atklājām, ka Eiropā ir apbrīnojami maz pētījumu par Ķīnas ekonomiku. Nudien – pārsteidzoši maz, un mēs nolēmām ar to nodarboties. Tā nu institūta kompetence ir trīs mazas nācijas un viena ļoti liela.
Jūsu pēdējā grāmata ir par Somijas tirdzniecību ar PSRS. Ir jau 2014. gads. Kāpēc tas ir aktuāli?
Jo patiesais stāsts par to nav ticis pastāstīts. Nevienā valodā nebija šāda pētījuma un apraksta par tirdzniecību ar PSRS – kāda tā bija? Un vai patiešām Somijas tirdzniecība ar PSRS bija ienesīgāka par citiem eksporta tirgiem, kā daudzi argumentē? Krievu pusei bija nelāgs niķis šķiesties ar naudu. Kad naftas cena bija augšā, viņi iztērēja visu, kas viņiem bija, un pirka visu, ko varēja nopirkt. Somija ir specializējusies kapitālieguldījumu preču, ražošanas līdzekļu ražošanā, un mēs cita starpā krieviem pārdevām ap 1500 kuģu. Nedomāju, ka bez Krievijas tirgus Somijai būtu palikusi kāda kuģu būvētava.
Kad šis tirgus sabruka kopā ar PSRS, industrija pārkārtojās uz luksusa kuģiem Karību jūras vajadzībām. Eiropas kuģubūvei tagad gan neklājas labi, un vienu no būvētavām Helsinkos ir pārpirkuši krievi. Es domāju, ka tas ir ļoti labi, jo tā būvētava ražoja apmēram pusi no pasaules ledlaužu flotes, un, globālajai sasilšanai turpinoties, radīsies jauni ceļi, un šiem kuģiem būs pieprasījums. Saprotams, tas sevišķi liels būs Krievijā, un krievu kapitāla klātbūtne kompānijai dod priekšrocības.
Somijā kuģus būvēja jau pirms Otrā pasaules kara, un mums pēc kara reparācijās bija jāatdod PSRS 508 kuģi. Tas notika uz somu nodokļu maksātāju rēķina, bet reizē tas bija arī liels dzenulis industrijai, un pēc reparācijām kuģubūve turpinājās jau uz komerciāliem tirgus pamatiem. Šādu interesantu stāstu ir daudz, tie nav tikuši publicēti, un būtu žēl, ja tos vienkārši aizmirstu. Ilgu laiku arī ne viss, piemēram, par lēmumu pieņemšanu darījumos ar PSRS, varēja tikt publicēts, bet nu to var. Tiesa, mēs gan vēl aizvien netiekam klāt Krievijas arhīviem, un tas acīmredzot paliks Krievijas pētnieku ziņā.
Pilnu interviju lasiet piektdienas, 10. jūlija, laikrakstā Dienas Bizness (9.-11.lpp.)!
