Nu ko – vasaras atvaļinājums laiks jau sen aiz muguras, visi draudzīgi esam arī «nokomplektējuši» jauno Saeimas sastāvu, un šie, savukārt, ir sastiķējuši jauno Ministru Kabinetu. Politisko tirgu ministru portfeļu dalīšanā šoreiz nekomentēšu – par to smalkāk var izteikties citi ļaudis, kā viņi jau arī ir izdarījuši.
Savukārt no mana skatupunkta ir beidzot pienācis ilgi gaidītais patiesības brīdis, kad plašāka tauta tiek iepazīstināta ar jaunā budžeta aprisēm un, attiecīgi, ar plānotajām izmaiņām valsts fiskālajā politikā nākamgad. Un par to nu gan pēc ilgāka laika klusēšanas kādu komentāru vēlos uzrakstīt.
No tām plānotajām izmaiņām, ar ko līdz šim esam oficiāli iepazīstināti, sakarīgākās šķiet pašas pirmās – NĪN un PVN palielinājumi (ar izņēmumu – PVN elektrībai mājsaimniecībās). Nav jau, protams, nekas patīkams, bet vismaz kaut kādu loģiku tur var saskatīt.
NĪN dzīvojamām platībām, jāatzīst, ka pirmajā solī tiešām tika ieviests ar zemām likmēm, un šī nodokļa palielinājumam varētu pat piekrist. Fiskālais efekts gan tāpat nav plānots liels, bet ilgtermiņā šis nodoklis ir saprotams un pamatots. PVN palielinājums, protams, būs nepatīkams mums visiem, taču visdrīzāk dos jūtamu pozitīvu fiskālu efektu budžetā – likmes palielinājums par vienu procentpunktu cenas nesadārdzinās būtiski, savukārt, tie, kuri PVN palielināšanas dēļ apvainojas uz valsti un vairs nepārpūlas ar čeku sišanu, visdrīzāk savus paradumus jau ir pamainījuši pāris gadu atpakaļ, kad piedzīvojām PVN bāzes likmes pieaugumu no 18% uz 21%. Papildus PVN pieaugums diez vai radikāli palielinās negodīgo tirgotāju rindas. Man vienīgi negribas piekrist PVN palielinājumam elektrībai privātajiem patērētājiem no samazinātās 10% likmes uz pilno – nu jau 22%. Elektrība mūsdienās ir ikdienas patēriņa resurss un veido lielu daļu no kopējām izmaksām arī mazturīgajām mājsaimniecībām, kam pāris latu lielāks rēķins būs nepatīkams pārsteigums.
Un tagad pie dīvaināka rēbusa – rokādes starp IIN un sociālajām iemaksām. Protams, publiski jau skan labi, ka kāds nodoklis tiek arī samazināts, taču rezultātā nodokļu slogs pat palielinās.
Vienīgo progresivitātes faktoru ievieš neapliekamā minimuma palielināšana, kā rezultātā darba ņēmējiem ar zemākajām algām tiešām maciņā ieripo nedaudz vairāk.
Ja nedaudz pamodelē – cilvēkam bez apgādājamajiem ar bruto algu LVL 200 mēnesī neto alga mēnesī būs par 97 santīmiem lielāka (kaut gan šķietamo ieguvumu tāpat nāksies atdot par palielināto PVN elektrībai).
Ja runājam par nepieciešamību pārdalīt nodokļus starp IIN un sociālajām iemaksām, man, protams, nav pieejamas visas nepieciešamās tehniskās detaļas par valsts budžeta plānošanas un vadības mehānismiem, taču intuitīvi šķiet, ka vienkāršāk būtu bijis IIN ieņēmumus attiecīgajā apjomā novirzīt sociālajā budžetā vai no sociālā budžeta izcelt kādu izmaksu pozīciju (par ko, starp citu, jau ir runāts). Taču tā vietā mēs ģenerējam lieku darbu grāmatvežiem, lai pārslēgtos uz jauno nodokļu režīmu. Priecīgi par šo situāciju noteikti būs grāmatvedības sistēmu uzturētāji un nodokļu konsultanti, kuri tagad varēs ieviest izmaiņas, par tām konsultēt un, galu galā, protams, izrakstīt rēķinu. Nemaz nerunājot par VID IT sistēmu uzturētājiem, kuriem tagad atkal būs kārtējais pasūtījums x simtu tūkstošu latu apjomā. Starp citu, vai FM kaut kur ir publiskojusi aprēķinus par izmaksām visu nepieciešamo izmaiņu veikšanai? Es neesmu manījis.
Un vēl viena lieta atalgojuma blokā – minimālās algas paaugstinājums. Šis, manā skatījumā, ir vislielākais absurds piedāvātajā izmaiņu paketē. Šobrīd Latvijā aizvien ir liels skaits bez darba esošu cilvēku, kuri būtu gatavi strādāt arī par to pašu LVL 180 bruto (vai pat mazāk) algu, līdz ar to darba tirgus noteikti nespiež uz augšu minimālās algas slieksni. Drīzāk pat otrādi – to samazinot, būtu iespēja nodarbināt (vismaz ciktāl tas attiecas uz oficiālo statistiku) vairāk cilvēku un mazināt bezdarbnieku rindas. Turklāt, no otras puses skatoties, tās amatu kategorijas, kuru atalgojums ir minimālās algas līmenī, maz ticams, ka ir kļuvušas par ~10% produktīvākas, kas būtu racionālākais izskaidrojums atalgojuma palielināšanai.
Varam pieņemt, ka zināma daļa it kā par minimālo algu strādājošo reāli saņem vairāk, un tagad darba devēji būs spiesti legāli deklarēt vairāk atalgojuma. Taču manā skatījumā daudz efektīvāks nodokļu maksāšanas motivarots būtu valsts iestāžu priekšzīmes parādīšana izmaksu optimizācijā, kas dotu vairāk pārliecības par to, ka nodokļos samaksātā nauda tiek izmantota lietderīgi. Tie, kuri gribēs atrast veidu, kā samaksāt mazākus nodokļus, tādu arī atradīs. Kurš tad man, piemēram, liedz darbinieku nodarbināt uz 0,9 slodzēm un maksāt viņam 0,9 x 200 = LVL180, kas ir tikpat, cik iepriekš. Domājiet, darbinieki nepiekritīs šādam gājienam?
Nu un pēdējā lieta, ko gribējās pieminēt visu šo konsolidējošo darbību kontekstā, ir fiskālās konsolidācijas apjoma sadalījums starp valsts izmaksu pusi un plānoto ieņēmumu pusi. Ja sākotnēji runājām par lielākiem kopējās konsolidācijas apjomiem, turklāt figurēja versijas, ka 2/3 no tā varētu būt izmaksu samazinājums, tad galu galā esam nonākuši uz vismaz divreiz mazāku konsolidācijas kopapjomu, no kā izmaksu samazinājums, izskatās, labi ja sasniegs 1/3. Tīri matemātiski rezultātā tas dod vismaz 4 reizes mazāku izmaksu samazinājumu absolūtos skaitļos. Turklāt, gana regulāri strādājot ar budžeta plānošanu un izpildes kontroli, no pieredzes varu teikt – daudz drošākas ir plānotās izmaiņas izmaksu pusē, nevis ieņēmumos, jo izmaksu pusi ir iespējams saplānot un pie plāna turēties. Taču ieņēmumu pusi var tikai mēģināt prognozēt, un tur nobīdes no sākotnējiem datiem ir iespējamas daudz lielākas. Atliek vien piesardzīgi paskatīties apkārt mūsu šobrīd lielākajā eksporta tirgū Eiropas Savienībā. Dalībvalstis cita pēc citas nāk klajā ar sliktām ziņām par savu ekonomikas veselību, nepieciešamiem budžeta samazinājumiem utt. Šobrīd Latvijas ekonomika sāk pamazām atgūties tieši uz eksporta rēķina, savukārt, ja mūsu galvenajos eksporta tirgos būs vērojama situācijas pasliktināšanās, mūsu plāni par IKP dinamiku un ieņēmumiem valsts budžetā var strauji sašķobīties. Rezultātā uz ieņēmumu palielinājumu plānotais budžets var būt diezgan ātri jāpārskata.
Secinājumi? Manuprāt, no visas šīs paketes atbalstāms ir NĪN palielinājums un bāzes PVN palielinājums, samazinātās likmes neaiztiekot, jo samazināto likmju sarakstā tomēr ir sociāli jūtīgākās lietas. Nu tā vismaz vajadzētu būt... Savukārt, kā jau centos īsi pamatot, atalgojuma nodokļu un atvieglojumu sadaļā es būtiskus ieguvumus nesaskatu, vien kārtējo haosu valstī, cenšoties šāda apjoma izmaiņas ieviest nepilna mēneša laikā. Un galvenais darbs – valsts izmaksu samazināšana – aizvien nav vērtējams ar sekmīgu atzīmi. Uz to arī vajadzētu likt uzsvaru tuvākā mēneša laikā.
