Vispārējās neuzticības pieaugums pasaulē novedis pie strauja naudas tirgu instrumentu ienesīguma krituma, turklāt vājie ekonomikas apgriezieni centrālās bankas mudina turēt zemas procentu likmes, kā rezultātā reālā atdeve no banku termiņnoguldījumiem, kad atrēķina inflācijas nodarīto skādi, ir visai pieticīga vai tās vispār nav. Kā risinājums varētu būt ieguldījumi dārgmetālos vai tiem piesaistītajos finanšu instrumentos.
Šobrīd esam piedzīvojuši laikmetu, kad bankas no noguldītāja naudu gatavas aizņemties teiksim uz diviem procentiem, kamēr patēriņa cenu pieaugums pērn bijis ap četriem procentiem. Tādējādi depozīta uzkrājums vairs nespēj izpildīt savu pamatmērķi, proti, aizsargāt ieguldītāju līdzekļus no inflācijas izraisīta pirktspējas zuduma.
Pasaulē ir iegājies, ka strauji augošu patēriņa cenu laikmetos par ieguldītāju glābšanas rinķi kļūst zelts. Lai arī inflācijas rādītājs pašreiz ievērojami atpaliek no treknajos gados piedzīvotā, dārgmetāli turpina savu uzvaras gājienu pieaugušās investoru riska apetītes apstākļos, kā rezultātā kopš pagājušā gada beigām zelta cena pieaugusi par 12,9%, vakar pēcpusdienā sasniedzot 1764 ASV dolārus par Trojas unci. Runājot par dārgmetāliem, īpašas pieminēšanas vērts ir sudrabs, kam līdzīgā periodā cena ir augusi par 26,8%, pārsniedzot 35 dolāru atzīmi par Trojas unci.
Komentējot tendences ilgtermiņā, AS Goldinvest Asset Management (GAM) padomes priekšsēdētājs Pēteris Avotiņš vērš uzmanību uz to, ka 2011. gadā zelta cenas turpināja pieaugt jau vienpadsmito gadu pēc kārtas – pērn zelta cenas palielinājās vidēji par 12% – 16%, savukārt pēdējo 11 gadu periodā vidējais cenu pieaugums pērnā gada griezumā bijis 17,7%.
P. Avotiņš zina teikt, ka investīciju pieprasījums kopējā zelta iegādes struktūrā pēdējā desmitgadē sasniedzis 40%. Centrālās bankas (CB) summāri savā īpašumā tur 20%, taču ir acīmredzams, ka finanšu ministrijas visā pasaulē un CB, kas kontrolē globālo valūtu izmaiņas, turpina turēt īpašumā zeltu un kļūst par tā īpašniekiem un neto pircējiem.
Pēc tirgus eksperta teiktā, daudzas valstis, piemēram, Ķīna, Krievija, Turcija un citas attīstības valstis ir bijušas aktīvas investīciju zelta pircējas. Arī turpmāk šīs valstis deklarējušas oficiālu savu zelta krājumu palielināšanas politiku.
P. Avotiņš norāda, ka bez centrālo banku iepirkumiem būtiska loma dārgmetālu un zelta cenu veidošanā bija fundamentālajiem faktoriem, kas saglabāja aktualitāti visu 2011. gadu – zemās procentu likmes, Eiropas valstu parādu krīze, nestabilās ekonomikas attīstības perspektīvas.
«Šajā laikā pasauli pāršalca arī nebijis notikums – ASV kredītreitinga samazināšana līdz AA+. Tas bija psiholoģisks trieciens investoriem, kas noteikti lika pārskatīt un izvērtēt investīciju prioritātes un stratēģijas,» tirgus noskaņu ieskicē GAM pārstāvis.
Ņemot vērā, ka pasaules finanšu problēmas ne tuvu nav galā, interese par dārgmetāliem ne tuvu nav izsmelta. Jāpiebilst, ka šobrīd, līdzīgi kā treknajos gados, zelta cena aug vienlaikus ar akciju cenām. Tomēr būtu pāragri uzskatīt, ka tiklīdz interese par akcijām atslābs kritīsies arī zelta cena. Tādējādi dzeltenais metāls, kura cena pēdējo četrdesmit gadu laikā ir pieaugusi vairāk nekā 35 reizes, var kļūt par labu alternatīvu nākotnes uzkrājumu veidošanai.
No P. Avotiņa sacītā izriet, ka daudzos iesakņojies priekšstats par to, ka ieguldījumi zeltā ir tikai bagāto privilēģija ir mīts. Pēc GAM speciālistu domām, tie var sākties no vienas unces lietņa vai monētas iegādes, kas pēc pašreizējām cenām maksā ap 1040 latiem. Šāda uzkrājumu summa var šķist liela, taču banku depozītu vidējā summa uz vienu mājsaimniecību ir aptuveni 3500 lati, kas nozīmē, ka (rēķinot vidēji) katra no vairāk nekā 820 000 mājsaimniecībām var iegādāties vismaz trīs unces zelta.
«Un tomēr, pagaidām lielākoties mājsaimniecības izvēlas naudu noguldī zaudējumus nesošajos banku depozītos. Iespējams, ka pieejamāks ieguldījuma veids cenas ziņā būtu ieguldījumi sudrabā. Taču nelabvēlīgās nodokļu politikas dēļ (visi darījumi tiek aplikti ar PVN) šie ieguldījumi nav populāri. Kopumā dārgmetālu tirgus attīstības tendences vērtējamas pozitīvi un tās seko pasaules tendencēm,» rezumē P. Avotiņš.