Depozīti un kredīti ir banku sektora fundamentālie pakalpojumi – tie faktiski ir banku sektora izveides pamatos, proti, vēsturiski cilvēki bankām uzticēja brīvos līdzekļus, un bankas tos aizdeva kredītos tirgotājiem vai ražotājiem.
Pārsteidzoši, ka pēdējo desmit gadu laikā depozīti faktiski vispār nav bijuši finanšu pārvaldības dienaskārtībā. Tas tādēļ, ka pēc pasaules 2008. gada finanšu krīzes pasaules vadošās centrālās bankas īstenoja monetāro politiku, veicinot līdzekļu pieejamību tirgū un bāzes procentu likmes ilgu laiku bija nulles līmenī vai pat zem tā. Piemēram, Eiropas centrālā bankas (ECB) bāzes depozītu likme bija 0.00% jau no 2012. gada un tad 2014. gadā tā palika negatīva. Īsumā, nauda bija brīvi pieejama un depozīti – bezjēdzīgi.
Šobrīd vairs tā nav un depozīti ir atgriezušies ar vērā ņemamām ienesīguma likmēm, turklāt, ir īpaši zema riska finanšu instruments. Un ienesīgi finanšu instrumenti ar īpaši zemu risku pasaules tirgū ierastos apstākļos parasti nepastāv – tātad šī ir patiesi unikāla situācija un iespēja. Taču tāpat kā jebkurš finanšu produkts, arī depozīti rada jautājumus par stratēģiju – ko man darīt? Vai ieguldīt tagad vai varbūt gaidīt, kad likmes pieaugs vēl? Vai es nokavēšu, ja gaidīšu?
Šie nav vienkārši jautājumi un privātpersonām un uzņēmējiem jāizvēlas sev labākā pieeja, dalot savus uzkrājumus atbilstoši tam, kad un cik lielā mērā tie ir nepieciešami. Taču zināmu ieskatu par depozītu likmju attīstību varam gūt un tas var palīdzēt izdarīt secinājumus, vai depozītu likmes vēl augs, vai drīzumā kritīsies. Te jāskatās uz diviem būtiskiem aspektiem – naudas pieejamības cenai pasaules tirgū, ko faktiski nosaka centrālās bankas ar monetāro politiku un banku peļņas maržai, ko tās gūst no starpības starp kredītu un depozītu likmēm.
Naudas cena pasaulē visdrīzāk būtiski vairs neaugs
Tātad, pirmkārt, par naudas pieejamības cenu pasaulē. Centrālo banku procentu likmes ir monetārās politikas instruments, kas primāri ir mērķēts inflācijas ierobežošanai vai ekonomiskās aktivitātes veicināšanai. Šobrīd ECB ir skaidri izlēmusi cīnīties ar inflāciju un savā maija sanāksmē bāzes likmi pacēla līdz 3.75%. Šis ir kritiski svarīgi - šādā līmenī bāzes likme nav bijusi jau 15 gadus (kopš 2008. gada) un finanšu eksperti sagaida, ka ECB likmes varētu celt vēl līdz 4%, taču tālāk droši vien nē. Neviens precīzi šo nezina – pat ECB iespējams nē, jo šo lēmumu pieņems atbilstoši inflācijas datiem. Jāatzīmē, ka vēsturiski augstākā ECB likme bija 4.25% 2000. gadā. ECB mērķis ir inflācija ap 2% un šobrīd tā būtiski pārsniedz šo mērķa līmeni. Taču jāņem vērā, ka inflācija sāk mazināties un ECB bāzes likmes visdrīzāk būtiski vairs neaugs un arī ilgtermiņā līmenī ap vai virs 4% nepaliks – jo augstas bāzes likmes ierobežo ekonomisko aktivitāti un negatīvi ietekmē kredītņēmējus. ECB negrib ne vienu, ne otru.
Ko no tā varam secināt attiecībā uz depozītu likmēm? To, ka šis ir labs laiks depozītiem, jo visdrīzāk likmes vairs būtiski neaugs. Te gan jāuzsver, ka šis ir personīgs viedoklis un precīzi šo prognozēt nevar neviens – ne Frankfurtē, ne Ņujorkā, ne Rīgā.
Bankās kredītu ienesīguma un depozītu izmaksu starpība jūtami nemazināsies
Otrkārt, tātad jāskatās, cik bankas pelna no kredītu un depozīt starpības. Pasaules bankas dati, kas šobrīd ir pieejami līdz 2021. gadam, parāda, ka Baltijas valstīs banku sektora tīrā procentu marža, jeb starpība starp to, cik procentus bankas gūst ienākumos no kredītiem un cik procentus maksā par depozītiem, ir salīdzinoši augstāka kā vadošajās Rietumu ekonomikās, taču šī starpība nav neordināri liela.
Piemēram, Latvijā nozarē kopumā 2021. gadā šī procentu marža bija 1.8%, bet Lietuvā 1.5% un Igaunijā 2.4%, kamēr Vācijā tā bija tieši 1%, Nīderlandē 1.1%, Somijā 0.8% un Francijā 0.5%. Rietumu attīstītajās ekonomikās šī marža stabili pēdējo divdesmit gadu laikā ir zem vai ap 1%, bet Latvijā un Lietuvā tā ir samazinājusies no pāri par 4% 2000. gadā līdz šī brīža līmenim. Jāatzīmē, ka Baltijas valstu banku tīrā procentu marža nav unikāla – tā ir aptuveni tādā pat līmenī vai zemāka kā citās Centrāleiropas valstīs.
Ko no tā varam secināt? To, ka Baltijas valstīs vēl varētu būt telpa depozītu likmju palielinājumam vai kredītu likmju samazinājumam, lai sasniegtu attīstīto Rietumu valstu līmeni, taču šī starpība vairs nav liela un jāņem vērā, ka Baltijas valstīs bankām ir augstākas izmaksas, piemēram, atbilstības prasību ievērošanai un riska vadībai. Ņemot to vērā, domāju, ka bankas Baltijā nav situācijā, kurā ir iespējams vēl būtiski paaugstināt depozītu likmes.
Mans secinājums ir, ka depozīti bankās šobrīd ir neierasti labs risinājums brīvo līdzekļu pārvaldībai, it īpaši īsākam termiņam. Un “neierasti labs” nav apzīmējums, ko banku sektorā lieto vieglprātīgi – es to atļaujos teikt tādēļ, ka 3 līdz 3.5% paredzamu ienesīgumu, ko šobrīd var sniegt parastais ar valsts garantiju nodrošināts depozīts, finanšu tirgū savādāk iegūt bieži nevar. Tiek uzskatīts, ka bez riska ieguldīt var Vācijas valsts parādzīmēs un šiem instrumentiem šobrīd ienesīgums ir ap 2.5% (desmit gadu obligācijām). Tas ir ienesīgums, ko Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji tagad var saņemt par vienkāršiem noguldījumiem arī Latvijas bankās un daudziem klientiem to izdarīt ir daudz ērtāk un vieglāk nekā pirkt Vācijas parādzīmes.
