Pēc Eiropas Parlamenta (EP) palīgā saucieniem radīt kompetentu pretsvaru masīvajam finanšu institūciju lobijam Briselē 2011. gada jūnijā tika nodibināts sabiedrisks «pretbanku lobijs» Finance Watch. Tās vadītājs Tjerī Filiponā pats ilgus gadus ir bijis baņķieris, bet, aizvien vairāk pārliecinājies par banku sociālo bezatbildību, pārgājis nosacīti pretējā nometnē. Nosacīti pretējā kaut vai tāpēc, ka tīra savtīguma motivētās bankas līdz ar to zāģē arī zaru, uz kura pašas sēž.
Der Spiegel jūs nodēvējis par «labo baņķieri». Vai tā ir?
Tas ir interesants nosaukums. Labs uzmanības piesaistei. Es tiešām esmu bijis baņķieris, bet vairs ne. Vai tādēļ esmu labais baņķieris? Banku darbība un finanses mani interesē aizvien, tomēr tagad es uz to skatos no cita leņķa – no sabiedriskajām nevis privātajām interesēm.
Vai situācija ir tik traka un šie divi skatu leņķi ir tik lielā pretstatā, ka «slikto baņķieru» līdzsvarošanai jāmeklē kādu labo?
Viņi nav slikti, bet nepietiekami. Privātas intereses ir leģitīmas un normālas, tā ir daļa no dzīves, un tās mums dzīvīgai ekonomikai ir pat nepieciešamas. Bet tās nav pietiekamas. Tāpēc politikas veidotājiem – vēlētām amatpersonām, regulatoriem – ir jādzird arī šā stāsta otru pusi – sabiedrisko interešu pusi un kādu iespaidu privātās intereses uz to atstāj, lai tad jau pieņemtu savus lēmumus.
Esmu novērojis, ka politikas veidotāji Briselē ir apķērīgi ļaudis.
Pilnīgi noteikti. Par to nav šaubu.
Tad kas ir noticis, ka 2011. gadā viņiem pēkšņi ir savajadzējies Finance Watch ar visiem jūsu padomiem? Kas tāds ir mainījies, ka iepriekš viņi bez tā labi iztika?
Liels solis šādas nepieciešamības virzienā notika pēc 2007., 2008. gada krīzes. EP tika apspriests vesels jaunu regulējumu saraksts, un tiklīdz ir runa par regulējumiem, sākas lobēšana no ieinteresētās puses. EP locekļiem ir liela vara pār regulējumiem, un saprotams, ka viņi saņēma ļoti daudzus finanšu industrijas lobiju aicinājumus uzklausīt viņu argumentus. Apmēram ap to laiku viņi saprata, ka nespēj pieņemt lēmumus, uzklausot tikai finanšu industrijas argumentus. Ne tāpēc, ka viņi negribētu tajos klausīties – viņi to grib, tomēr vēlas uzklausīt arī kaut ko citu. Tā secība bija apmēram tāda: finanšu krīze–likumdošana ar ļoti daudz darba–lobiji–apziņa, ka viņi nespēj paši tikt galā.
Piemērs ir Alternatīvo investīciju fondu regulatora vadītāja, konservatīvā francūža Žana Pola Guzesa ziņojums EP. AIFM sfēra ir hedžfondi un privātā kapitāla grupas, un viņam bija 198 tikšanās ar hedžfondiem un investīciju bankām. Tās skaidroja savas intereses, ko varētu apkopot vārdos: lūdzu, neregulējiet! Vai – regulējiet pēc iespējas mazāk.
Un viņiem noteikti bija labi argumenti.
Jā. Un viņam nebija nevienas pašas tikšanās ar kādu, kas teiktu ko citu. Viņš ir gudrs cilvēks, lieliski izglītots, pats bijušais baņķieris, kas saprot kā finanses, tā banku darbību, tomēr viņš teica: es nevaru savu darbu pildīt pienācīgi, ja nedzirdu pretargumentus. Kad būs šie abi, es varēšu pieņemt izsvērtus lēmumus, un galu galā demokrātija ir tieši tas. Viņš ir viens, bet man šādu piemēru ir kādi desmit.
Tomēr šis ir jau galējais stāvoklis, kurā esam nonākuši. Kas ir tā saknes, dziļākie iemesli? Kā tas viss varēja kļūt tik sarežģīts?
Es finanšu industrijā sāku strādāt 1985. gadā. Šī pakāpeniskā finanšu instrumentu izsmalcinātība un sarežģītība sākās apmēram ap to laiku. Izsmalcinātība pat nav īstais vārds, tā drīzāk ir sarežģīšana, un agrīnajos un vidējos 80. gados tas jau notika.
Vai tas sākās ASV ar agrāko regulējumu atcelšanu un aizvietošanu?
Tas pilnīgi noteikti notika kombinācijā ar Amerikas politiku. Vispārējā loģika bija tāda, ka regulēšana nav nepieciešama, jo neredzamā roka visu sakārto.
Proti, tirgus?
Jā. Tirgum vienmēr ir taisnība – tā bija lielā patiesība treideru aprindās. Neredzamā roka rūpējas par vispārības labumu. Teorija, kurā tas balstījās, bija tāda, ka privātās intereses rūpējas arī par sabiedriskajām. Esmu pārliecināts, ka tas ir pilnībā aplami. (Pasmejas.) Tomēr finanšu tirgu deregulācija balstījās tajā.
ASV tā visa vadībā bija Federālo Rezervju direktors Alans Grīnspens. Protams, ka Eiropā tam daudzi pretojās, tomēr vispārējais ieskats bija, ka, ja jau amerikāņi to dara, tad mums arī to vajag.
Jo viņi taču ir gudri.
Jā, un viņi taisa labu biznesu. Ja Eiropas bankas to nedarīs, tad lielo peļņu atstāsim viņiem un tiksim nostumti perifērijā, un mūsu bankas būs maziņas. Tāpēc mums to ir jādara. Iznākumā Eiropas bankas lielos vilcienos izdarīja vairāk vai mazāk to pašu, ko amerikāņi.
Vai piekrītat ieskatam, ka mums ir veca banku sistēma un jauna naudas plūsma – tik liela, ka vecā sistēma ar to netiek galā?
Protams, bet tā ir tikai daļa no vienādojuma. Cita daudz lielāka daļa, ir tāda, ka visa pašreizējā banku sistēma darbojas ar atbalsta plecu, turklāt ar tādas naudas atbalstu, kas viņiem nemaz nepieder. Ja viss iet labi – tu esi karalis! Bet ja jel kas kādu brīdi neiet gluži tik labi, kas patiesībā ir pilnīgi normāli un neizbēgami, sākas posts. Ja viņu darbības būtu kapitāla finansētas, šāds scenārijs būtu nepatīkams, bet ja tās ir finansētas ar parādu, tās ir šausmas, katastrofa.
Vai MF Global ir tam jaunākais piemērs? Viņi taču arī lietoja ne savu naudu?
Es neizsekoju visām detaļām, bet tas, kas man likās satriecoši, ir visa likšana uz vienas kārts – 6,5 miljardi dolāru uz valstu parādzīmēm, kas kļuva nelikvīdas. Pēdējos 25 gados esmu pārliecinājies, ka normāla finanšu un banku prakse ir kapitāla produktīva lietošana.
Reālajā ekonomikā?
Jā, investēšana. Atvainojiet, ka saku acīmredzamo, bet investēšana nozīmē, ka es dodu kapitālu projektam, uzņēmumam, asociācijai, cilvēkam, kas ar to kaut ko dara. Un ja tas kaut kas sekmējas, tad es kā investors nopelnu naudu, ja ne – zaudēju. Šī ir nepieciešamā prakse, no kuras mēs esam novirzījušies uz derībām, kam nav sakara ar produktivitāti.
Bet ar kazino?
Ar kazino! Un tas ir nepareizi. Diemžēl mēs kā sabiedrība un es kā baņķieris esmu to pieredzējis. Tāpēc MF Global gadījumā mani satriec tieši tas, ka viņi paņem miljardiem dolāru un uzliek tos derībās. Vai tas ir bankas darbs? Nē, tas ir kazino darbs.
Tāpēc bankām un finansēm ir jāatgriežas pie reālās ekonomikas. Tas aizvien nozīmēs arī krīzes, jo ne visi ieguldījumi atmaksāsies, tomēr tam vismaz būs jēga. Turklāt kārtīgi baņķieri jau analizē un izsver ieguldījumus, tā kā lielos vilcienos tas darbosies gan par labu bankām, gan sabiedrībai. Derības ir kas cits – tās atrauj finanses no sabiedrības, lai gan finanšu patiesais uzdevums ir kalpot sabiedrībai un reālajai ekonomikai. Nevis kā tagad.
Finanšu tirgū tu vari likt arī uz reālās ekonomikas defoltu.
Protams. Un tas novērš finansistu uzmanību no viņu darba – no īstiem reālās ekonomikas projektiem. Derību likme ir mēģinājums sērfot uz pareizā viļņa pareizajā laikā un virzienā. Tas ir iespējams, bet tas nav viegli, un tas atrauj finanses no reālās ekonomikas. Šis ir mūsu pašreizējo problēmu pats kodols.
