No nākamā gada sākuma saules enerģijas ražotājus gaida izmaiņas kārtībā, kādā apsaimniekojamas virs pašpatēriņa saražotās kilovatstundas (kWh).

Vēl tikai līdz šī gada beigām ir iespējams pievienoties “vecajai” neto uzskaites sistēmai, atvieglojot sev dzīvi uz nākamajiem pieciem gadiem. Materiāli šobrīd ir salīdzinoši lēti, var maksimāli izmantot valsts atbalstu un vēl ielēkt pēdējā ērtajā aizejošās sistēmas vagonā. Kā mēdz teikt – taisi ragavas vasarā.

Kas mūs sagaida?

Ministru kabinets (MK) apstiprinājis Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) izstrādātos grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kas nosaka neto uzskaites sistēmas darbības izmantošanas beigu termiņu. Mājsaimniecības, kuras ražo zaļo enerģiju ar nelielām saules paneļu vai vēja ģeneratoru sistēmām un šobrīd izmanto vai līdz gada beigām pievienosies neto uzskaites sistēmai, varēs to lietot līdz 2029. gada 28. februārim. Bet no 2024. gada 1. janvāra visi jaunie lietotāji automātiski kļūs par neto norēķinu sistēmas lietotājiem.

Eiropā un arī Baltijā arvien biežāk redzam, ka līdz ar daudziem uzstādītajiem saules parkiem dienas vidū elektrības cenas ir būtiski zemākas. T.s. Pīles līkne* (Solar Power Duck Curve) Latvijā liecina, ka kopš aprīļa jau 20 dienās elektrības cena dienas vidū bija būtiski mazāka nekā pārējā dienas laikā.

Agrāk šādus efektus novērojām tikai tādās valstīs kā Austrālija vai Kalifornija ASV, bet dati liecina, ka arī Baltijā ir pietiekami liela saules intensitāte, lai sekmīgi ražotu elektroenerģiju.

Vēl aizvadītajā ziemā, raugoties uz Kalifornijai un Austrālijai raksturīgo elektroenerģijas patēriņa Pīles līkni, bija grūti noticēt, ka pēc pāris mēnešiem tāda būs arī Latvijā. Kalifornijas saules enerģijas apkopotajos datos redzam, ka elektroenerģija no tīkla aktīvi tiek izmantota no rīta, tad dienas vidū no tīkla elektroenerģija tiek izmantota būtiski mazāk, jo nepieciešamo saražo saules paneļi, bet vakarā cilvēki pievieno tīklam savus elektroauto, un atkal rodas nepieciešamība pēc enerģijas, kas ir sadales tīklā, jo tad saule jau riet, un nākas elektrības patēriņam pieslēgt citus ģenerācijas avotus.

Pašlaik nevienam īsti nav skaidrs, cik daudz Latvijā tuvākajā laikā taps jaunas elektrības ražošanas jaudas, jo, samazinoties elektrības cenām un augot kredītu procentlikmēm, visdrīzāk virkne pieteikto projektu netiks uzbūvēti, intervijā prognozēja enerģētikas uzņēmumu grupas "AJ Power" vadītājs Roberts Samtiņš.

"Latvijā pagājušajā gadā daudzi domāja, ka būs iespēja nopelnīt vieglu naudu. Es teikšu, ka tas burbulis vēl nav pārplīsis. Ja mēs paskatāmies uz "Augstsprieguma tīklā" rezervētajām jaudām, tad tās ir sasniegušas absolūto Latvijas limitu - 6500 megavatus (MW). Tas nozīmē, ka ir rezervētas vēl trīs vai pat četru Daugavas HES jaudas. Daudz rezervētu jaudu ir arī "Sadales tīklā"," teica Samtiņš.

Viņš pašlaik pieteiktos projektus iedala divās grupās. Viena daļa projektu ir tādi, kurus jaudas rezervējušie uzņēmumi paši grasās arī būvēt, attīstīt un apkalpot. Otra daļa ir tādi, kas mēģina tos pārdot un nopelnīt uz to, ka ir rezervēta pieslēguma jauda elektrības sadales vai pārvades tīklos. Tie projekti, kuru īstenotāji visu dara paši, virzās uz priekšu. Tiem, kas bija plānojuši nodarboties ar "papīru" pārdošanu, šobrīd ir jāpārdomā, kādā veidā tālāk ar šiem projektiem rīkoties.

Nākamā gada februārī plānotā Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizācija ar Rietumeiropas tīkliem nedaudz sadārdzinās elektrību patērētājiem, tomēr elektrības ražošanas pieaugums palīdzēs kontrolēt cenas, paziņojis Lietuvas enerģētikas ministrs Daiņus Kreivis.

Lietuvas valsts pārvades sistēmas operators "Litgrid" "ir veicis aprēķinus. Sinhronizācijas ietekme uz cenām ir minimāla - daži procenti", žurnālistiem Alītā, Lietuvas dienvidos, teica Kreivis, atkārtoti norādot, ka cenu pamatā nosaka infrastruktūras pieejamība un sezonalitāte.

Viņš sacīja, ka elektrības cena var pieaugt, jo būs jābalansē jaudas. "Lietuvai balansēšanas jaudas būs mazāk nepieciešamas, jo mums tās ir iekšienē, bet Latvijai un Lietuvai tas būs dārgāk".

Pērn "Litgrid" aprēķināja, ka sinhronizācija ar Rietumeiropas tīkliem Lietuvas patērētājiem vidēji izmaksās 50 centus mēnesī, ja vidējais patēriņš ir 140 kilovatstundas mēnesī. Igaunijai cenas pieaugums varētu būt 60 centu un Latvijas patērētājiem tas būtu ap vienu eiro.

Iedzīvotāji mēdz jautāt – vai ir iespējama “Rīgas Siltuma” cenu krišanās un ja jā – kad tas notiks? Šim jautājumam ir vairāki slāņi. Pirmais no tiem – globālās energoresursu cenas un te jāņem vērā, ka šobrīd tās joprojām ir ar kārtu augstākas nekā tās bija 5-7 gadus pirms pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Gāzes cenas ietekmē arī citu energoresursu, piemēram, šķeldas cenas un arī tās šobrīd ir būtiski augstākas nekā pirms kara sākuma. Tātad pirmā atbilde uz šo jautājumu – tad, kad kritīsies energoresursu cenas, tad mēs varētu arī gaidīt siltuma cenu samazinājumu Rīgā. Diemžēl, šobrīd nav gana skaidru indikāciju, ka pārskatāmā nākotnē šīs cenas varētu kristies.

Otrs cenu ietekmējošais aspekts ir jautājums par to, vai “Rīgas Siltums”, kurš pats ražo tikai daļu no siltuma, bet pārējo iepērk no citiem ražotājiem - gan no “Latvenergo”, gan arī no mazākiem neatkarīgajiem ražotājiem - ir efektīvi izveidojis savu iepirkuma procedūru un vai tik tiešām Rīgā tiek iepirkta lētākā siltumenerģija. Patiesībā šis mans komentārs ir ar ironiju izteikts, jo reālā situācija diemžēl ir pretēja tam, kas šķistu pašsaprotams. Šogad spēkā ir stājusies jauna kārtība siltuma iepirkšanā ar izsoļu palīdzību, kā rezultātā šajā apkures sezonā tiek no mazajiem neatkarīgajiem ražotājiem netiek iepirkta daļa siltumenerģijas, pat ja tā ir lētāka par cita ražotāja cenu.

Nesen Latviju piemeklēja spēcīgs negaiss, kura laikā daudzviet tika pārtraukta elektroenerģijas piegāde. Šādas situācijas atgādina mums par nepieciešamību pēc uzticamas un nepārtrauktas elektroapgādes. Svarīgi pieminēt to, ka 2025. gada sākumā Baltijas valstis atslēgsies no BRELL elektroapgādes loka, kas šobrīd Latviju, Lietuvu un Igauniju savieno vienotā elektrotīklā ar Baltkrieviju un Krieviju. Šis atslēgšanās process būs sarežģīts un var būtiski ietekmēt elektrības cenas, tāpēc svarīgi jau laicīgi aspvērt akumulatoru iegādi.

Kāpēc izvēlēties saules paneļus kopā ar akumulatoriem?

Nepārtraukta elektroenerģijas padeve: Saules paneļu sistēmas, kas ir aprīkotas ar akumulatoriem, nodrošina nepārtrauktu elektroenerģijas piegādi pat tad, kad ir tīkla atslēgumi. Akumulatoros tiek uzkrāta pa dienu saražotā saules paneļu enerģija un nakts stundās nav jāpērk elektrība no tīkla un tiek izmantota pašu saražotā. Turpretī, ziemas laikā, kad saules paneļi ražo mazāk, akumulatorus var uzlādēt no tīkla tajās stundās, kad elektrības cena ir zema, un lietot elektrību no akumulatora, kad tā ir augsta. Un šo procesu var automatizēt, lai nav manuāli jāseko līdzi elektrības cenu svārstībām. Savukārt, uzņēmumi, kas izskata lielāka apjoma akumulatoru iegādi, pēc to uzstādīšanas var piedalīties tīkla balansēšanas pakalpojumu sniegšanā, kas paver vēl lielāku ekonomisko ieguvumu.

Lielākais izaicinājums nozarei šobrīd ir pieaugušās enerģijas projektu izmaksas un kapitāla lielā cena, tādēļ daudzu projektu īstenošana ir aizkavējusies un daži pat ir atcelti, jo vairs nav ekonomiski izdevīgi, intervijā sacīja Eiropas energouzņēmumu asociācijas "Eurelectric" ģenerālsekretārs Kristians Rubijs.

Viņš norādīja, ka šī situācija ne tikai palēnina darbu tur, kur vajadzētu to paātrināt, bet arī rada spiedienu uz elektrības cenām nākotnē, jo projektu izmaksas galu galā nonāks pie patērētājiem.

"Pašlaik mēs no laikmeta, kad tīra enerģija bija ārkārtīgi lēta un kad kapitāls bija gandrīz par brīvu, esam nonākuši laikā, kad vairāki faktori ir palielinājuši tīras enerģijas projektu izmaksas. Tas attiecas uz transporta izmaksām, izejvielu, tērauda izmaksām, ir redzams pusvadītāju, elektronisko iekārtu trūkums. Visi šie faktori ir paaugstinājuši tīras enerģijas ražošanas izmaksas," uzsvēra "Eurelectric" ģenerālsekretārs.

Tāpat Rubijs atzīmēja, ka papildus tam ir palielinājušās kapitāla izmaksas. Līdz ar to iepriekšējā laikmetā ieviestie konkursu un izsoļu modeļi vairs nedarbojas, un projektu īstenotāji nevar pamatot iepriekš izveidoto biznesa modeļu dzīvotspēju saviem akcionāriem vai investoriem.

AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) paziņojums pārtraukt izsniegt tehniskās prasības jaunu elektrostaciju pieslēgšanai pārvades tīklam, balstoties uz jaudu nepieejamību tīklā, ir tirgus regulēšana.

Laikā, kad valsts enerģētiskā neatkarība un alternatīvās enerģijas ražošana ir deklarēti kā prioritāri uzdevumi, ir radīta situācija, kad visas cerības tiek liktas uz tiem projektiem, kurus attīstītāji gluži vienkārši formāli paspēja pieteikt, kamēr citi potenciālie atjaunīgo energoresursu (AER) projekti, kuru investīcijas mērāmas simtos miljonu eiro, šobrīd “nolikti uz bremzēm”. Kādi ir šīs izveidojušās situācijas riski nākotnē?

Šobrīd daudzi zaļās enerģijas spēkstaciju attīstītāji ir iesnieguši AER projektu pieteikumus pieslēguma izbūvei pārvades sistēmai, tomēr tehnisko noteikumu izsniegšana jaunu projektu pieslēgumiem ir pārtraukta tīkla jaudu nepieejamības dēļ. Daudzi vērienīgi projekti ir palikuši “ārpus borta”. Vai domājot par Latvijas elektroenerģijas tirgus nākotni, ir pareizi balstīties uz situāciju šodien?

Digitalizācijas un procesu automatizācijas ieviešana, lielo elektrības rēķinu radītā trieciena mazināšana, kā arī zaļās enerģijas iekārtu uzstādīšana – šie trīs izaicinājumi šobrīd visvairāk nodarbina Latvijas uzņēmumu vadītāju prātu, un to risināšanā lieti noderētu valsts sniegta palīdzība.

Tāds secinājums izriet no biznesa vadības sistēmas Jumis izstrādātāja, uzņēmuma Jumis Pro veiktās aptaujas rezultātiem.

Biznesa vide ir dažādu izaicinājumu pārpilna, un dažkārt problēmas samilzt tik ļoti, ka uzņēmumi pašu spēkiem ar tām netiek galā. Pagājušajā ziemā lielas problēmas sagādāja elektrības un apkures cenas. Februārī veiktā aptaujā 33,9% respondentu atbildēja, ka viņiem nepieciešamas subsīdijas elektrības un apkures izmaksu segšanai, un vēl 18,9% lūdza nepiemērot soda sankcijas par savlaicīgi nenomaksātiem nodokļiem.

Energoresursi uzmanības centrā ir joprojām. Lai arī to cena starptautiskajos tirgos ir kritusies, daudzi komersanti ziemā noslēdza vairākus gadus ilgus līgumus ar fiksētu likmi, un šobrīd krietni pārmaksā par elektrību. Bažas par lielajiem rēķiniem atspoguļojas arī aptaujas datos, jo 37,9% respondentu vēlas no valdības saņemt finansiālu atbalstu elektroenerģijas izmaksu nosegšanai. Vēl 9,9% gribētu līdzfinansējumu zaļās enerģijas iekārtu uzstādīšanā, lai samazinātu pakalpojumu sniedzēju piestādītos rēķinus.

Pārtikas cenu piecenojumi veikalos ir pamatoti, vienlaikus iedzīvotājiem, vērtējot tā apmērus, būtu jāņem vērā visu pārtikas apritē iesaistīto pušu un aspektu loma cenas veidošanās procesā, atzina aptaujātie nozares pārstāvji.

Piemēram, SIA "Latvijas Tirgotāju savienības" ("LaTS") valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis skaidroja, ka preču piecenojums ap 100% ir ļoti reti sastopams. Tas, kā norādīja Okmanis, var būt iespējams nepārtikas produktu segmentā, kur prece tiek iepirkta lielos iepakojumos, bet pārdota pa gabaliem, piemēram, skrūvēm.

LOSP: Dažiem vietējiem ražojumiem lielveikalos uzcenojums ir 70%, ir arī 150% 

Lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels, intervijā...

Tāpat viņš uzsvēra, ka kompānijā pārtikas precēm visām preču grupām piecenojums tiek stingri kontrolēts, jo, lai pircējs pirktu preces un nāktu uz "LaTS" veikalu, preču cenai ir jābūt atbilstošai tirgus situācijai. Pretējā gadījumā veikals kļūst nekonkurētspējīgs.

"Vislabāk pērk akciju preces. Akciju precēm ir piecenojums no 5%," sacīja "LaTS" vadītājs, piebilstot, ka reizēm preces tiek tirgotas par pašizmaksu, tāpat ir reizes, kad cena tiek noteikta zem tās.

Tāpat viņš uzsvēra, ka "LaTS" piecenojums sabiedrībai aktuālajām preču grupām tiek uzraudzīts īpaši. Viņš atklāja, ka maizei tas ir ap 20%, pienam un piena produkcijai - 15 līdz 25%, svaigai gaļai - ap 30%. Gaļas piecenojuma veidošanos ietekmē svara zudumi, kas veidojas izpakojot gaļu no transporta iepakojuma - tā apžūst un paliek vieglāka, skaidroja Okmanis.

Vienlaikus augļiem un dārzeņiem veikala piecenojums ir ap 25-30%, nepārtikas preču piecenojums ir virs 30%. Nepārtikas preču piecenojuma apmēru Okmanis skaidroja ar to, ka "LaTS" primāri ir pārtikas veikals, kur nepārtikas produkti ir kā papildus sortiments.

Okmanis arī norādīja, ka atsevišķos lielveikalos akcijas preces tiek piedāvātas par ļoti labu cenu, taču, ja produkta attiecīgā veikala plauktā nav, pircējs mēdz izvēlēties līdzīgu preci, kurai nav piemērota akcijas cena un kura ir dārgāka. "Tāpēc es ļoti ieteiktu skatīt cenu piedāvājumus veikalos kopumā, nevis tikai sekot līdzi precēm, kuras ir akcijā," atzīmēja Okmanis.

Viņš arī pauda, ka veikals strādā ar tādām precēm, ko piegādā piegādātājs jeb vairumtirgotājs. Izņēmums ir tās preces, ko uzņēmums pats importē no ražotāja. Piecenojums tiek veidots pie tās cenas, kuru nosaka ražotājs.

"Mainās iepirkuma cena, mainās cena veikala plauktā," sacīja tirdzniecības ķēdes vadītājs, iestarpinot, ka, ja pircējs redz veikalā pēkšņi ļoti lielu cenu kāpumu, tad tas nozīmē to, ka vecais pievedums ir beidzies, un piegādātājs ir pacēlis iepirkuma cenu.

"Veikalnieks necels cenu ārpus tiem rāmjiem, kas ir noteikti tirgū. Piecenojumi "LaTS" tīklā nemainās," apliecināja Okmanis.

Vienlaikus viņš atzina, ka iespaids, kas rodas pircējiem, ka preces kļūst ļoti dārgas, varētu būt atsevišķu veikalu tīklu mārketinga triks - tiek sakāpināta preču grupas cena un pēc tam, akcijas laikā, šī cena tiek strauji pazemināta, piemēram, par 30-40%.

Kopumā Okmanis norādīja, ka veikalnieku noteiktie piecenojumi produkcijai ir pamatoti.

Tikmēr SIA "Rimi Latvia" mārketinga un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja Kristīne Ciemīte norādīja, ka diskusijās par pārtikas preču cenām vai uzcenojumiem būtu vēlreiz jāatgādina, ka pārtikas cenas veido un ietekmē visa piegādes ķēde - lauksaimnieks, kas izaudzē produkciju, ražotājs, kas to pārstrādā un nogādā tirgotājam, ka arī tirgotājs, kas to tālāk izplata veikaliem un nogādā pircējiem.

"Nereti visiem posmiem netiek pievērsta atbilstoša uzmanība, diskusijām dažkārt līdzinoties vienpusējai tirgotāju nomelnošanas kampaņai," uzsvēra Ciemīte.

Viņa arī sacīja, ka katram produktam un kategorijai ir atšķirīga loma un situācija, no kā arī atkarīga konkrētā produkta virzīšanas stratēģija tirgū un citi faktori. "Tāpēc nav saprotams, kāpēc publiskajā telpā tiek kultivēts mīts par pārtikas tirgotāju 300% uzcenojumu, kas ir ārpus konteksta izrauts apgalvojums un nav patiess," minēja kompānijas pārstāve.

Vienlaikus arī Ciemīte norādīja, ka lielāko daļu no preces cenas veido pašas preces izmaksas, jeb tas, par kādu cenu "Rimi" šo preci iepērk no ražotāja vai piegādātāja. Arī viņa uzsvēra, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta cenu ziņā jutīgākajām svaigās pārtikas preču grupām, kas nozīmē, ka uzcenojums virknei preču ir pat negatīvs, tirgojot preces zem pašizmaksas.

"Tas attiecas arī uz vietējo produkciju," sacīja Ciemīte, uzskaitot, ka piemēram, cenu ziņā pieejamāko ikdienas produktu kategorijā, kas ir piens, skābpiena produkti, krējums un citi produkti, teju visi produkti "Rimi" tīklā ir vietēji ražoti un ar minimālu uzcenojumu. Cita starpā "Rimi" svarīgajā piena produktu grupā atrodams piens, kam tirgotāja peļņas marža ir mīnus 0,8%, kefīrs ar maržu 10%, šokolādes sieriņi kam marža ir mīnus 2%.

Arī maizes kategorijā peļņas marža pircējiem svarīgākajiem produktiem ir salīdzinoši zema, atzīmēja Ciemīte. Piemēram, "Rimi" plauktos varat atrast sagrieztu baltmaizi ar peļņas maržu mīnus 13%, veiklos nopērkama arī cāļa gaļa, kuras peļņas marža ir mīnus 5%, sviests, olas, siers ar peļņas maržu no 4% līdz 7%, bet dārzeņu un augļu kategorijā "Rimi" nopērkami tomāti, kuru peļņas marža kompānijai ir 4-7%.

Vienlaikus Ciemīte sacīja, ka līdzās ikdienas precēm, kur tirgotāja peļņas procents ir zems, ir arī tādas preču grupas, kas nav tik cenu jutīgas, piemēram, atsevišķi ekskluzīvie sieri, mandeļu piens vai nepārtikas preces. "Taču konkurence mazumtirdzniecībā ir tik sīva, ka mums ir rūpīgi jāizsver iespējamais uzcenojums katrai precei," atzīmēja kompānijas pārstāve.

Ciemīte uzsvēra, ka mazumtirdzniecība ir nozare, kurai ir raksturīgs liels apgrozījums, taču salīdzinoši neliels rentabilitātes procents, piemēram, "Rimi" neto peļņa pērn ir sarukusi un bija tikai 2,7%. Arī iepriekšējos trīs gados tā bijusi 3,2% - 3,6% apmērā. Citās nozarēs, tai skaitā ražotājiem, šis rentabilitātes rādītājs ir ievērojami augstāks, skaidroja pārstāve.

"Šajās diskusijās, meklējot risinājumus, būtu nepieciešams korekti izvērtēt visu iesaistīto pušu atbildību gan cenu pārskatīšanas un samazināšanas procesā, gan savos apgalvojumos par tirdzniecības nozari," pauda Ciemīte.

Tikmēr SIA "Elvi Latvija" komercdirektore Laila Vārtukapteine sacīja, ka tirgotāja noteiktais piecenojums produktiem publiskās diskusijās vienmēr ir "karstais kartupelis", ar ko sabiedrība mīl spekulēt dažādos veidos, un zināmā mērā apstākļi ir labvēlīgi šādām spekulācijām - piecenojuma apmērs ir komercnoslēpums un lielai daļai cilvēku trūkst izpratnes par to, kā veidojas veikala plaukta cena, visas tajā ietvertās izmaksas vienkāršoti norakstot uz tirgotāju mantrausību un peļņas kāri.

"Kvalitatīvas izpratnes veidošanai sabiedrībai atkal un atkal ir jāskaidro, kas veido plaukta cenu veikalā," uzsvēra Vārtukapteine, norādot, ka reti kurš aizdomājas, ka preču cena veikalā ietver, piemēram, valsts daļu, tas ir, pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas vairumam preču ir 21%, daļai preču - arī akcīzes nodokli, kura apmērs atkarīgs no preces veida, izmaksas par produkta loģistiku, veikala komunālos maksājumus, darbinieku atalgojumu, kasu sistēmu uzturēšanas maksājumus, veikala vides iekārtošanas materiālus un citas ar tirdzniecību saistītas lietas.

Vārtukapteines ieskatā, produktu piecenojums ir ekonomiski pamatotas izmaksas un ir maldīgi uzskatīt, ka piecenojums ir veikala brīvās gribas izpausme un tādējādi identiska ar veikala peļņu, jo kompānijas peļņa veido tikai ļoti nelielu daļu no piecenojuma.

"Publiski izskanējušās spekulācijas ar nenormāliem piecenojuma procentiem mūsu veikalu tīklā neatbilst realitātei," uzsvēra Vārtukapteine.

Vienlaikus viņa pauda, ka, lai situāciju dramatizētu, ik pa laikam publiskajā telpā arī izskan informācija par ievērojamu cenu atšķirību starp ražotāju un veikala plauktu, kur sevišķi šī parādība novērota par piena nozari - kā ražotāja cena bieži tiek saukta pat svaigpiena tirgus cena bez PVN, izlaižot pārstrādes uzņēmumus, kas ir šo produktu patiesie piegādātāji veikaliem un pārstrādes produktus tirgo jau par citu cenu.

"Elvi" pārstāves ieskatā, pārliecināties par patieso peļņas guvēju šajā situācijā var salīdzinot gada pārskatos publiski pieejamos uzņēmumu peļņas rādītājus - tirgotāju peļņa ir būtiski zemāka nekā lielai daļai ražotāju. "Un tas ļoti labi matemātiski ilustrē šīs medaļas otru - patieso - pusi," piebilda Vārtukapteine.

Vaicāta par piecenojumu "Elvi" veikalos, Vārtukapteine norādīja, ka tā apmērs katrai preču grupai ir atšķirīgs, piemēram, pirmās nepieciešamības precēm, kam ir cenu akcija, bieži vien tie ir tikai daži procenti. Citām precēm piecenojums ir lielāks, tomēr lielāko daļu pirkuma groza veido tieši pirmās nepieciešamības preces.

Vienlaikus viņa minēja, ka piecenojums nav konstanti noteikts dažādām preču grupām un tas tiek piemērots individuāli katram produktam un "Elvi" piecenojuma veidošanas politika pēdējos gados nav būtiski mainījusies.

"Preču plaukta cenu jebkuram produktam veido dažādas komponentes un mūsu bilance jau šobrīd apstiprina, ka piecenojums ir ekonomiski pamatots un adekvāts," uzsvēra "Elvi" pārstāve, iestarpinot, ka vidējā pirkuma apjoms pēdējā gada laikā ir audzis, tomēr pieaugums nav tik straujš, kā inflācija.

Tāpat viņa piebilda, ka jāņem vērā, ka pēdējā gada laikā ir mainījušies cilvēku iepirkšanās paradumi, jo iepriekšējā periodā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja pandēmijas apstākļos - cilvēki uz veikaliem gāja retāk un preču skaita ziņā veica lielākus pirkumus. "Šajā gadā atkal iepērkamies biežāk, līdz ar to kopējais apgrozījuma pieaugums tirdzniecības vietās ir samērā tuvu inflācijas apmēriem," sacīja Vārtukapteine.

Arī SIA "Maxima Latvija" korporatīvo attiecību direktors Jānis Beseris aģentūrai LETA uzsvēra, ka, vērtējot piecenojuma situāciju Latvijā ražotiem pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem, publiskajā vidē minētie skaitļi "Maxima Latvija" gadījumā neatbilst patiesībai.

Viņš pauda, ka viena no kompānijas galvenajām prioritātēm ir nodrošināt iespējami zemāko cenu pircēju iecienītākajiem produktiem. "Šis ir svarīgi īpaši šobrīd, kad liela daļa iedzīvotāju saskaras ar inflācijas radītajām sekām un ikdienas tēriņu pieaugumu būtiskākajās ģimenes izdevumu pozīcijās," piebilda Beseris.

Arī viņš skaidroja, ka produktiem cenu veido ļoti daudzi faktori, no kuriem būtiskākais ir produkta iepirkuma cena, kas pērn piedzīvoja visstraujākās izmaiņas. Vienlaikus to ietekmē arī tādas mazumtirdzniecības izmaksu pozīcijas kā atalgojums darbiniekiem, energoresursu izmaksas, loģistikas izmaksas, veikalu tīkla uzturēšana, rekonstrukcijas un daudzas citas izmaksu pozīcijas.

Cita starpā Beseris atzīmēja, ka "Maxima Latvija" katru nedēļu nodrošina akcijas vairākiem tūkstošiem dažādu produktu, īpašu uzmanību pievēršot pamata kategorijām, iecienītākajām precēm un sezonas produktiem. Šobrīd lielu daļu no "Maxima Latvija" apgrozījuma veido akcijas piedāvājumi, kuros uzcenojums ir zems.

Tāpat Beseris piebilda, ka pirms katras cenu maiņas notiek sarunas ar ražotājiem un piegādātājiem, lai pārliecinātos, ka cenu maiņa patiešām ir neizbēgama un pamatota, cenšoties nodrošināt zemas cenas pēc iespējas ilgāk.

Taujāti par publiskajā telpā izskanējušo nepieciešamību pēc regulatora, kas nosaka pārtikas cenu apjomus, tirgotāji ir vienisprātis - šāda regulācija kropļotu konkurenci.

Cita starpā Okmanis minēja, ka tādējādi atsevišķus produktus var nākties pārdot dārgāk, jo izmaksas veikaliem tāpat ir jānosedz. "Drīzāk šeit var sākt diskusiju par valsts lomas palielināšanu mazturīgo iedzīvotāju atbalstīšanā, vai arī izstrādāt subsīdiju politiku atsevišķām pārtikas precēm, vai to ražotājiem," pieļāva "LaTS" vadītājs.

Viņš norādīja, ka šādas regulācijas ieviešana nav uzskatāma par nopietnu piedāvājumu, jo tādā gadījumā Latvijā vairs nebūtu brīvais tirgus, bet gan regulēta ekonomika.

Tikmēr Vārtukapteine atzīmēja, ka tas būtu plānveida ekonomikas instruments un būtībā nozīmētu ekonomikas sistēmas maiņu. Tā, kā ražotāji savas preces katram tirdzniecības uzņēmumam piegādā par citu cenu, šāds modelis novestu pie vēl lielākas tirgus polarizācijas par labu tiem uzņēmumiem, kam ir lētākās iepirkuma cenas, uzsvēra "Elvi" pārstāve.

Iepriekš intervijā aģentūrai LETA Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norādīja, ka lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels.

Vienlaikus viņš pauda viedokli, ka veikaliem varētu ieviest regulatoru, kas kontrolētu preču uzcenojumu apmēru un gadījumos, kad uzcenojums ir pārlieku liels, piemērotu papildu nodokli.

"Mēs ļoti labi zinām, ka dažiem vietējiem ražojumiem uzcenojums ir 70%, ir arī 150%, pēdējais, ko [zemkopības] ministrs [Didzis Šmits] minēja, - līdz pat 300%. Man šķiet, ka tā nav pareizi. Saprotams, ka mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, bet tas, ko ministrs minēja, ka 300% uzcenojums vienam pārtikas produktam ir divās lielās veikalu ķēdēs, tas ir ļoti jocīgi. Ja veikals uzliek produktam 100% uzcenojumu, tad tajā veikalā nevajadzētu pirkt neko, bet kāpēc abos veikalos ir 300% uzcenojums - tam īsti izskaidrojuma nevienam nav," teica Gūtmanis, konkrētus piemērus gan nesaucot, jo starp pārstrādātājiem un veikaliem ir noslēgti līgumi, kas ir komercnoslēpums.

Vienlaikus kā piemēru viņš minēja piena produktu tirdzniecību.

Tāpat ziņots, ka Konkurences padome (KP) sākusi vairākus uzraudzības procesus pārtikas cenu jomā, tā 21.jūnijā Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē sacīja padomes pārstāvji.

Vienā no lietām mērķis ir parādīt patieso cenu situāciju virknē pārtikas preču kategoriju - piens, olas, graudi, maize, gaļa un zivis. Uzraudzības procesi sākti pēc padomes iniciatīvas.

KP visos produkta piegādes ķēdes posmos iesaistītajām pusēm ir lūgusi sniegt informāciju par konkrētiem cenu veidojošiem aspektiem un komponentēm. Tāpat tiek vērtēts vai pārtikas tirdzniecībā novērojamas negodīgas tirdzniecības prakses vai aizliegtas vienošanās. Izpēte tiek veikta par laika posmu no 2022.gada janvāra līdz šī gada maijam.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) vadītājs Noris Krūzītis komisijas sēdē skaidroja, ka līdz šim pārtikas preču cenu lielākoties veikalos ietekmēja elektrības cenu kāpums. Viņš skaidroja, ka, ja ražotāji par elektrības kāpumu samaksāja sākotnēji, tad tirgotāji par to maksā, izplatot attiecīgajā laika posmā saražoto preci.

Līdztekus Krūzītis pievienojās atziņai, ka pārtikas cenu turpmākam kāpumam pamata nav, tomēr piegādātāji vēl joprojām iesniedz cenu paaugstinājumu pieprasījumus. Piemēram, cenu paaugstinājums ir spēkā 91% piegādātāju un tikai 9% piegādātāju cenas samazinājuši.

Viņš skaidroja, ka iemesli šādai situācijai ir dažādi, taču galvenokārt tas saistīts ar produktu ražošanu un izejmateriālu cenu kāpumu iepriekš, kad viss ražošanai nepieciešamas iegādāts dārgāk.

Komisijas sēdē nozares pārstāvji prognozēja, ka pārtikas cenu samazinājums gaidāms rudenī.

Komisijas vadītājs Hosams Abu Meri (JV) uzsvēra, ka Pieprasījumu komisija turpinās sekot līdzi situācijas attīstībai un pie jautājuma izskatīšanas savā darbakārtībā atgriezīsies rudenī, lai pārliecinātos par iecerēto cenu samazināšanu vismaz atsevišķām pārtikas preču grupām.

Tikmēr Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe aģentūrai LETA iepriekš pauda, ka pārtikas cenu kritumam būtu jābūt lielākam, savukārt cenu kāpumam - mazākam.

Viņa apsvēra iespēju, ka tirgū varētu būt spekulācijas ar cenām, tirgotājiem cenu kāpumu pamatojot ar globāliem notikumiem, piemēram, sausumu Eiropā vai Kahovkas dambja sabrukšanu. Viņas ieskatā tādi notikumi tiek izmantoti kā aizsegs cenu kāpumam un to ietekme nav tik būtiska, kā veikalu cenas varētu likt noprast.

Vienlaikus Gulbe stāstīja, ka atsevišķiem produktiem ir novērots produktu kritums, bet tas nav tik liels, kā tam ir potenciāls būt. Jūnija dati liecina, ka saulespuķu eļļai novērots cenas kritums, tostarp Tallinā tā maksāja 0,99 eiro, bet Rīgā - aptuveni divi eiro. Tikmēr cenas ir būtiski kāpušas olīveļļai un paprikai.

Lai gan ir preces, kurām cenu kāpums ir pamatots, Gulbe stāstīja, ka, piemēram, paprikas cenai nav iemesla tik būtiski palielināties, jo paprika tiek audzēta siltumnīcās un sausums to neietekmē.

Vienlaikus viņa novērojusi, ka līdz no patērētāju puses rodas satraukums par pārtikas cenām, veikali pielieto dažādas mārketinga stratēģijas, lai pielāgotos patērētāju satraukumam.

Gulbes ieskatā, runas par pamatotu cenu kāpšanu un produktu sadārdzināšanos patlaban ir priekšlaicīgas.

Palielinātais atbalsts elektrības rēķinu apmaksai aizsargātajiem lietotājiem būtu saglabājams, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumam "Rīta panorāma" sacīja ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA).

Ministre pauda viedokli, ka palielinātais atbalsts elektrības rēķinu apmaksai aizsargātajiem lietotājiem, kas šobrīd ir paredzēts līdz 2023.gada 31.decembrim, būtu saglabājams.

"Es noteikti aicinātu Klimata un enerģētikas ministriju un arī Labklājības ministriju vērtēt iespēju šo palielināto atbalstu pagarināt," sacīja Indriksone, vienlaikus norādot, ka varētu arī palielināt atbalstu kādām noteiktām iedzīvotāju kategorijām.

Tāpat viņa norādīja, ka elektroenerģijas tarifam ir jāatbilst tirgus situācijai un reālajām izmaksām, un par to rūpējas regulators.

"Tarifus noteikti var pārvērtēt un tas regulāri ir jādara," pauda ministre, runājot par plāniem elektrības sadales jaunos tarifus pārskatīti jau decembrī.

Veicot pārdomātas investīcijas, kabelizējot elektropārvades līnijas, ir izdevies samazināt elektroenerģijas atslēgumu skaitu vairāk nekā trīs reizes no 40 000 līdz 13 000 – 14 000 gadā, turklāt perspektīvā līnijas kļūs vēl noturīgākas pret tīkla bojājumiem, kurus var nodarīt gan daba, gan arī cilvēciskais faktors.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons. Viņš norāda, ka pašlaik būtiskākais izaicinājums ir nevis inflācija, bet gan aizvien pieaugošās izkliedētās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas un arī iecerētā virzība uz autotransporta elektrifikāciju.

Kādā stāvoklī Latvijā ir elektroenerģijas pārvades un sadales tīkli, jo īpaši, ja Eiropas Savienība un arī Latvija virzās uz elektrifikāciju?

Lai nebūtu subjektīvs skatījums par elektroenerģijas sadales tīklu stāvokli, tad šie tīkli gan no to drošības, gan tehniskajiem, gan ekonomiskajiem parametriem jāsalīdzina visās trijās Baltijas valstīs, kurām ir kopīga pagātne un šo tīklu izveides laiks, kā arī tieši tāds pats tehniskais risinājums un ir līdzīga ekonomiskā situācija. Latvijā esošie tīkli salīdzinājumā gan ar ziemeļu, gan arī dienvidu kaimiņiem izskatās salīdzinoši labi. Viens no drošības parametriem ir nepārtraukta elektroenerģijas piegāde, kuru raksturo tādi parametri kā SAIDI un SAIFI, kas parāda, cik reizes vidēji gadā un cik minūtes vidēji gadā klients paliek bez elektroenerģijas. Abos šajos rādītājos Latvijas tīkliem ir līdzīgi vai labāki rādītāji (tie svārstās gadu no gada). Taču kopumā varam teikt, ka Latvijā atslēgumu skaits ir mazāks un klienti bez elektrības vidēji dzīvojuši īsāku laiku nekā Igaunijā vai Lietuvā. Protams, nekas nestāv uz vietas un visi gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā meklē iespējas, kā samazināt elektroenerģijas padeves atslēgumu skaitu un kā samazināt minūšu daudzumu, kurās nav iespējams piegādāt elektrību. Latvijā, piemēram, kailvadi pakāpeniski tiek aizstāti ar gaisa vai zemē ieraktu vadu kabeļu līnijām. Kopš 2022. gada līniju rekonstrukcijās vairs netiek izmantoti kailvadi, un pašlaik 65% visa tīkla ir kabelizēti. Mērķis ir līdz 2031. gadam kabelizēt visu zemsprieguma tīklu. Protams, pazemes kabeļu izmaksas ir divas līdz trīs reizes augstākas nekā gaisa vadu kabeļu līniju ierīkošana, tāpēc, lai tīkla attīstības izmaksas saglabātu optimālas, variējam ar abiem šiem risinājumiem. Rezultātā Sadales tīkla līnijas jau ir kļuvušas un kļūs vēl noturīgākas pret tīkla bojājumiem, kurus var nodarīt gan daba, gan arī cilvēciskais faktors, tādējādi arī mazāk elektroenerģijas atslēgumu un īsāks laiks bez šī būtiskā energoresursa patērētājiem. Interesanti, ka pēdējos gados no Latvijas vairākkārt esam braukuši palīdzēt novērst bojājumus Igaunijas elektroenerģijas sadales tīklā. Protams, pilnībā novērst elektroenerģijas padeves traucējumus pagaidām nav iespējams, taču virzība uz to visu laiku notiek.

Aizvadītais gads mežsaimniecības nozarē ir bijis sarežģīts. Problēmas ar nepieredzēto sausumu pavasarī, astoņzobu mizgrauža plosīšanās, aizvien jauni valsts plāni par aizsargājamo teritoriju paplašināšanu bez paralēliem plāniem par kompensāciju palielināšanu meža īpašniekiem ir ietekmējušas kopējo mežsaimnieku noskaņojumu. Taču par jautājumu numur viens ir izvirzījies – kas tālāk notiks ar koksnes cenām? Pirkt mežu vai pārdot? Nezināmo ir bijis pārāk daudz, ieskaitot ģeopolitiskos faktorus.

Kā zināms, 2022. gads koksnes cenu ziņā bija izcils. To ietekmēja gan Krievijas un Baltkrievijas izkrišana jeb izmešana no tirgus, gan ārkārtīgi augstās energoresursu, tostarp malkas, granulu u.tml. resursu cenas tās pašas Krievijas uzsāktā kara dēļ, gan pasaules ekonomikas atkopšanās pēc kovida krīzes. Latvijas meža produkcijas eksporta vērtība togad pārsniedza 4 miljardus eiro, kas ir vēsturiski augstākais rādītājs. Dažiem šķita, ka sācies pavisam jauns nozares attīstības cikls.

Taču jau pērnā gada sākumā svārsts pavērsās pretējā virzienā. Koksnes cenas strauji samazinājās. Piemēram, vidējā zāģbaļķu cena Latvijas tirgū no 2022. gada septembra, kad tā sasniedza 108,17 eiro par kubikmetru, līdz 2024. gada janvārim bija sarukusi līdz 74,96 eiro par kubikmetru, rāda portāla latvianwood.lv dati. Tajā pašā laika periodā vidējā papīrmalkas cena kritās no 99,62 eiro par kubikmetru līdz 56,93 eiro par kubikmetru, bet malkas cena – no 77,13 līdz 45,74 eiro par kubikmetru.

Covid-19, energokrīze, karš Ukrainā un šo globālo notikumu sekas ir nokausējušas ikvienu ģimeni Latvijā. Nemitīgs cenu pieaugums maizei, pienam, elektrībai, hipotekārajam kredītam, siltumam. Bažas par savu un savu tuvinieku drošību, veselību, darba iespējām. Cik var un kad beidzot valdība kaut ko darīs, ir jautājums, kas nācis prātā ne vienam vien.

Tā vien šķiet, ka nu ir atrasts "ideālais vainīgais" - elektroenerģijas pārvades un sadales tarifi, un politiķi attiecīgi spiesti meklēt risinājumus. Mediji un sociālo tīklu telpa ir visai monolīta savā viedoklī – sadales operatora peļņa ir par lielu, izmaksas un tarifu pieaugums ir nepamatots, tātad jāsamazina. Diemžēl pamatojums ir tīri emocijās balstīts – nepatīk, neticam, negribam maksāt. Pašķetināsim konkrētāk.

Kāpēc tarifs vispār pieaug?

Sadales tarifs ir maksa, ar kuru visi sistēmas lietotāji nosedz izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzturētu 92 000 km garu elektrotīklu (Zemes ekvatora garums ir vien 40 000 km!), ap 28 000 transformatoru apakšstaciju punktu, vienu miljonu pieslēguma vietu u.tml. Bez šīs valsts kritiskās infrastruktūras elektrības vienkārši nebūtu, jo to nebūtu iespējams piegādāt.

Foto: www.autarco.com

Pirms veicat izvēli par to, vai jūsu īpašumam nepieciešami saules paneļi, ir svarīgi apzināt to plusus un mīnusus. Lai palīdzētu pieņem Jums lēmumu, esam apkopojuši dažus no tiem.

Priekšrocības:

1. Samaziniet elektrības rēķinu izmaksas

Visplašāk zināmā saules paneļu priekšrocība ir tā, ka tie samazinās jūsu elektrības rēķinu izmaksas. Ražojot savu enerģiju caur sauli, jūs galu galā iegādāsieties mazāk enerģijas no tīkla. Tā kā saules enerģija ir atjaunojama un bez maksas, tas nozīmē, ka jums nebūs jāmaksā par enerģiju, ko saražojat, izmantojot saules paneļus.

2. Palieliniet sava īpašuma vērtību

Saules paneļu uzstādīšana savā īpašumā palielinās tā vērtību. Īpašumi, kuriem ir saules paneļi, būs vērtīgāki par tie, kuriem nav. Tas ir tāpēc, ka viens īpašums ir pilnībā atkarīgs no tīkla, bet otrs pats spēj ražot enerģiju. Saules paneļiem ir augstas sākotnējās izmaksas un tos var uzskatīt par lielisku ieguldījumu līdzekli.

Globālās enerģijas tirgus izmaiņas, jaunas tehnoloģijas un klimata pārmaiņu ietekme veicina strauju enerģētikas sektora attīstību, un arī Latvijā sagaidāmas būtiskas pārmaiņas. Elektrības ražošana, sadale un patēriņš kļūst arvien dinamiskāki un inovatīvāki, ietekmējot arī elektroenerģijas cenu. Šajā rakstā apskatīsim, kādas izmaiņas sagaidāmas elektroenerģijas nākotnē tuvākajos gados un kā tās varētu ietekmēt ikvienu no mums.

Atjaunojamo enerģijas avotu pieaugums

Viens no lielākajiem nākotnes izaicinājumiem un iespējām ir atjaunojamo enerģijas avotu pieaugums. Gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā tiek pievērsta liela uzmanība saules, vēja un citu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai, lai samazinātu atkarību no fosilajiem kurināmajiem un mazinātu oglekļa emisijas. Plānošanas dokumenti un valsts atbalsta programmas paredz ievērojamu investīciju pieaugumu tieši šajā jomā.

Pieaugot atjaunojamo enerģijas avotu daļai, tiek prognozēts, ka elektroenerģijas cena laika gaitā var kļūt stabilāka, jo enerģijas ražošana kļūs mazāk atkarīga no resursu importa un cenu svārstībām. Saules un vēja enerģijas tehnoloģiju izmaksas turpina samazināties, padarot tās pieejamākas plašākai sabiedrībai un uzņēmumiem.

Ziedu cenas gada laikā ir palielinājušās par 25-30%, sacīja ziedu vairumtirgotāju SIA "Zaļā bāze" un SIA "Latvijas roze" pārstāvji.

Kompānijas "Zaļā bāze" valdes locekle Guna Pakalna norādīja, ka ziediem, tāpat kā citām preču grupām, cenas ir augušas elektrības un degvielas cenu kāpuma dēļ.

Tostarp viņa atzīmēja, ka kompānija ziedus pamatā ieved no Nīderlandes, taču pagājušajā gadā degvielas cenu kāpuma dēļ transporta izmaksas palielinājās par 20%.

"Lai izaudzētu ziedus, ir nepieciešams apkurināt siltumnīcas, bet, lai tos uzglabātu, ir nepieciešamas aukstuma telpas," minēja Pakalna.

Tāpat viņa atzīmēja, ka joprojām ir jūtama Covid-19 pandēmijas ietekme, kad vairāki ziedu audzētāji izbeidza darbību. Tādējādi samazinājās ziedu piedāvājums un Nīderlandes ziedu izsolēs palielinājās cenas.

Pēdējās “Sadales tīkla” tarifu izmaiņas, salīdzinājumā ar sākotnēji plānotajiem tarifiem, ir uzlabojušas situāciju uzņēmumiem un zaļās enerģijas ražotājiem, tomēr tas panākts uz privātpersonu rēķina. Elektroenerģijas taupītāji vairs neizjutīs būtiskas priekšrocības.

Jaunie tarifi paredz, ka vislielākais cenu pieaugums ir tieši privātpersonām – maksājumi palielināsies aptuveni par 30 %. Visiem būs jāmaksā daudz vairāk neatkarīgi no patēriņa. Elektroenerģijas taupītāji būtībā vairs nekādus ieguvumus nejutīs. Privātpersonām mēnesī būs jāmaksā aptuveni par 10 līdz 60 eiro vairāk, atkarībā no pieslēguma jaudas.

Šajā situācijā daudziem iedzīvotājiem visai loģisks solis būtu samazināt pieslēguma jaudu, tādējādi izvairoties no fiksēto izmaksu pieauguma. Tomēr pirms tam pamatīgi jāapsver, vai nākotnē šīs jaudas tomēr nebūs nepieciešamas. Svarīgi ir ņemt vērā, ka atteikties no pieslēguma jaudas var bez maksas, bet vēlāk atjaunot to varēs tikai par maksu!

Ņemot vērā iedzīvotāju publiski izskanējušās bažas par jaunajiem elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu tarifiem, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) apliecina, ka tarifi izvērtēti ar augstu rūpību, uz tiem attiecinot tikai pamatotās izmaksas.

Vērtēšanas gaitā izmaksas abiem operatoriem samazinātas kopumā par 176,1 milj. eiro no sākotnēji operatoru iesniegtajiem tarifu projektiem.

“Likums uzliek par pienākumu Regulatoram noteikt ekonomiski pamatotus tarifus, lai sniegtu lietotājiem drošu, nepārtrauktu un kvalitatīvu pakalpojumu. Tas nozīmē, ka ar tarifiem ir jāsedz pamatotās izmaksas, lai uzturētu elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu infrastruktūru valstī. Regulatoram nav tiesību veikt sociālo funkciju,” uzsver SPRK priekšsēdētāja Alda Ozola, vienlaikus aicinot politikas veidotājus plānot un ieviest iespējamus atbalsta instrumentus, kas pasargātu un atbalstītu tos iedzīvotājus, kuriem elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu izraisītais izmaksu pieauguma slogs ir pārlieku liels.

Alus darītavas pērk visās valstīs, un kapitāla kustība ir normāla lieta, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka ražošana visu laiku iet prom no mums, vismaz, ja runājam par aldariem - ir Latvijas zīmoli, ir sortiments, bet alus nav tapis Latvijā. Septembri vietējie aldari gaida ar cerībām, jo lielveikalu plauktos produkciju rotās karodziņi, ļaujot patērētājam identificēt vietējos ražotājus.

To intervijā Dienas Biznesam teic alus darītavas Labietis vadītājs un Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības prezidents Reinis Pļaviņš.

Labietis augusta izskaņā svinēja kompānijas 11. pastāvēšanas gadadienu, un šajā laikā ir bijis daudz notikumu. Pēdējais no tiem skāra arī patērētājus, proti, iepakojuma maiņa, pārejot uz bundžām, lai nelietotu Krievijā ražotas pudeles, uz brīdi pat radīja šī zīmola produkcijas iztrūkumu lielveikalu plauktos.

Fragments no intervijas

Kādēļ tik daudz alus darītavu ir pārdotas ārvalstu kompānijām, un kādēļ ražošana tiek pārcelta uz citām valstīm? Ko īsti pērk - ražotni vai zīmolu?

Noteikti nav iemesla pārmest tiem pārdevējiem. Nepārmetīšu uzņēmējam, kurš jau pensijas gados - pēc 30 darba gadiem pārdod uzņēmumu un vēlas izbaudīt pelnītu atpūtu. Tas, ka viņš nevēlas uzlikt atbildību savai mākslu mīlošajai meitai vai dēlam, ir tikai saprotami. Tas, ka alus darītavas pārdod, ir pilnīgi normāls process. Jautājums - kurš tās pērk un kādēļ? Skaidra lieta, ka pērk tie, kuriem ir nauda, un vietējiem naudas vēl nav tik daudz. Vismaz tajā laikā, kad tika pārdotas lielās alus darītavas, vietējiem nebija tāda kapitāla. Turklāt, pērkot alus darītavu, nepērk pašu ražotni, iekārtas vai ēku. Pērk zīmolu, tirgus daļu, pārdošanas kanālus! Protams, ka ārvalstu korporācijai, kurai vairākās valstīs pieder vairākas alus darītavas, ir iespēja tirgotājiem nodrošināt plašu sortimentu. Kroga īpašnieks no viena ražotāja var saņemt virkni alus un citu dzērienu zīmolu un viegli nodrošināt plašu piedāvājumu plauktos. Tikai vietējie dzērieni šādos krogos iekšā vairs netiek, jo plaukti pilni un līgumi arī saslēgti ar noteikumiem.

Latvijas LED gaismekļu ražotājs “Vizulo” ir uzstādījis jau vairāk kā 25 000 gaismekļu Islandes pašvaldībās aptuveni 7,5 miljonu vērtībā, informē uzņēmums.

“Vizulo” nodrošina izdevīgāko risinājumu 10 gadu periodam, kurā ņemts vērā ne vien elektrības patēriņš un īpaša gaismekļu konfigurācijas spēja, piemēram, neapžilbināt satiksmes dalībniekus, bet arī iespēja mākslīgajā apgaismojumā redzēt priekšmetus reālās krāsās, kādas var redzēt saules gaismā.

“Vizulo” valdes loceklis Jānis Zeltiņš skaidro: “Islandē konkursi tiek veidoti, primāri domājot par iedzīvotāju labsajūtu, piemēram, lai ārpus telpām uzstādītais apgaismojums nespīdētu iekšā māju logos, neapžilbinātu gājējus, autobraucējus, velosipēdistus. Tā kā Islandē bieži ir nomācies laiks un piecus mēnešus gadā šajā valstī ir polārā nakts, kvalitatīvs ieluapgaismojums ir jo īpaši svarīgs. Viens no konkursu vērtēšanas kritērijiem ir tas, lai izvēlētās apgaismojuma diodes precīzi atveidotu krāsas (salīdzinot ar dabisko gaismu) it visam ne tikai ārā, bet arī iekštelpās. Tādēļ svarīgs nosacījums ir gaismekļu augstais krāsu atveidošanas indekss (Color Rendering Index – CRI). Tādejādi tiek panākts, ka konkursos var piedalīties tikai uzņēmumi ar gaismekļiem, kuriem ir augstvērtīgas diodes.”

Klimatneitralitātes mērķu sasniegšanā būtiska loma ir siltumapgādes elektrifikācijai, kas pašlaik Latvijā vēl ir bērnu autiņos.

Siltumapgādes sektora elektrifikācija sniegtu iespēju efektīvāk izmantot jau pastāvošo elektroapgādes infrastruktūru, kā arī samazināt cenu svārstības, norāda nozares eksperti, kas par šo tēmu plaši diskutēja DB organizētajā ikgadējā siltumapgādes nozares konferencē Siltumapgāde un energotehnoloģijas 2024.

Eksperti nonāca pie secinājuma, ka elektroenerģijas un siltumapgādes nozarēm ir jāsadarbojas, uzsverot, ka siltumenerģijas sektors var palīdzēt elektrotīklā līdzsvarot ražošanas un patēriņa jaudas, kā arī ilgtermiņā radīt pozitīvu ietekmi uz energoapgādes izmaksām kopumā.

Process jāpaātrina

Šobrīd lietderīgi būtu apsvērt papildu motivējošu instrumentu ieviešanu siltumapgādes elektrifikācijas paātrināšanai, uzskata Gatis Junghāns, AS Augstsprieguma tīkls (AST) valdes loceklis. “Ieguvumu šajā gadījumā netrūktu. Pirmkārt, siltuma ražošana ar elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem (AER), palīdzētu samazināt siltumapgādes sektora emisijas un tuvināties klimata neitralitātes mērķim. Otrkārt, siltumapgādes elektrifikācija veicinātu siltuma ražošanā izmantoto energoresursu dažādošanu un izmaksu samazināšanu, pozitīvi ietekmējot patērētāju rēķinus. Treškārt, siltumapgādes elektrifikācija jaunu un elastīgu elektroenerģijas patērētāju veidā radītu papildu elektroenerģijas sistēmas balansēšanas resursus, veicinot lielāka apjoma vēja un saules elektrostaciju pieslēgšanu elektrosistēmai. Turklāt siltumapgādes elektrifikācija nodrošinātu arī elektrotīkla infrastruktūras efektīvāku izmantošanu, kas savukārt veicinātu elektrotīkla pakalpojumu tarifu samazināšanu. Papildus tam būtu svarīgi saprast, ka siltumapgādes elektrifikācija ir salīdzinoši viegli un ātri īstenojama gan centralizētas siltumapgādes sistēmas līmenī, piemēram, ar lielas jaudas elektrisko boileru uzstādīšanu, gan individuālu patērētāju līmenī, uzstādot siltumsūkņus,” pauž G.Junghāns. Ina Bērziņa-Veita, Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas (LSUA) prezidente, norāda, ka šobrīd elektroenerģijas un siltumapgādes nozares faktiski nesadarbojas. “Tajā pašā laikā mēs šai sadarbībai esam gatavi. Redzam, ka arī tirgus ir pietiekami nobriedis, tāpēc domāju, ka nākotnē šī sadarbība spēlēs ļoti būtisku lomu. AER jaudas, tajā skaitā saules un vēja jaudas, pieaug ātros tempos, un nozares uzņēmējiem šī situācija būtu maksimāli jāizmanto. Arī mums, siltumuzņēmējiem, ir jaudas, ko patērēt, tāpēc vienoties par sadarbības modeli būtu nepieciešams maksimāli ātri. Ja mēs runājam par siltuma nozari kopumā, jāsaka, ka šobrīd būtu īstais laiks izvērtēt, kuras no dedzināšanas jaudām būtu vērts elektrificēt, aizstājot tās, piemēram, ar siltumsūkņiem un akumulācijas tvertnēm. Lai to sāktu darīt, savukārt ir jāizvērtē pieslēguma iespējas. Mums ir jāsaprot, kā plāno attīstīties augstsprieguma un sadales tīkli un kādu lomu šajā nākotnes attīstībā var spēlēt siltumuzņēmumi, domā I.Bērziņa-Veita.

Kopš valdības lēmuma par Skultes termināļa attīstītāju priekšlikuma noraidīšanu valsts institūcijas nav atsaukušās AS "Skulte LNG Terminal" vadības komandas un investora aicinājumam pārrunāt iespējamos scenārijus Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa būvniecībai un projekta tālākai virzībai, pauda viena no "Skulte LNG Terminal" akcionāra AS "Virši-A" valdes priekšsēdētājs Jānis Vība.

Viņš skaidroja, ka valsts iesaiste LNG termināļu infrastruktūras izveidei ir tipiska visur Eiropā. Somijas un Lietuvas termināļu gadījumā valsts iesaiste un atbalsts ir mērāms daudzu desmitu miljonu eiro apmērā katru gadu.

Latvijas gadījumā šāda iesaiste pat nebūtu nepieciešama, ja AS "Latvenergo" nebūtu noslēdzis 10 gadu līgumu ar Lietuvas Klaipēdas termināli.

Aicinām neizgāzt LNG termināļa būvniecību 

Ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu vakar uzzinājām, ka Ministru Kabinetā tika noraidīts iesniegtais...

"Zīmīgi un reizē arī ļoti savdabīgi ir tas, ka šāds līgums tika noslēgts burtiski dažas dienas pēc tam, kad Latvija lēma par sava termināļa nepieciešamību un Skultes terminālim tika piešķirts Nacionālā Interešu objekta statuss," pauda Vība, skaidrojot, ka Klaipēdas terminālis un lietuvieši tādējādi "ļoti eleganti izmantoja situāciju, lai bremzētu sava konkurenta Skultes termināla attīstību Latvijā". Vība arī uzsvēra, ka šis 10 gadu līgums var tikt definēts kā mūsu valsts garantija, kas bez nekādām diskusijām, bez īpašas publicitātes ir iedota Klaipēdas terminālim.

Kā skaidroja "Virši-A" valdes priekšsēdētājs, zinot, ka AS "Latvenergo" kā lielākais Latvijas dabasgāzes patērētājs ir "ieslēgts" uz 10 gadiem Klaipēdas līgumā, kā arī to, ka Skultes projekts prasa vērienīgas investīcijas no stratēģiskā investora puses, "Skulte LNG Terminal" lūdza no valsts iesaisti finanšu plūsmas nodrošināšanā pirmajos darbības gados provizoriskā apmērā līdz pieciem miljoniem eiro gadā, atkarībā no termināļa faktiskās noslodzes.

Valdība noraida Skultes LNG termināļa attīstītāja piedāvātos projekta sadarbības nosacījumus 

Ministru kabinets otrdien noraidīja Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa attīstītāja...

"Šī valsts iesaiste tiktu atlīdzināta, vēlākajā periodā samazinot termināļa lietošanas maksu. Tāpat tika lūgti daži administratīvas dabas atvieglojumi," skaidroja Vība, piebilstot, ka, viņaprāt, tā nav liela cena par Latvijas energoneatkarību, ja salīdzina ar līdzīgu situāciju citās valstīs, kā arī, ja salīdzina ar Latvijas valsts iespējamo plānu termināli būvēt pašiem, kas valsts budžetam būtu ievērojamas izmaksas, turklāt būvniecības process notiktu arī daudz ilgāk birokrātiskā sloga iepirkumu veikšanā un citu jautājumu dēļ.

Vība skaidroja, ka uzņēmums no valsts puses sagaida konstruktīvu dialogu un pauda nožēlu, ka tas šobrīd nenotiek.

"Kopš valdības lēmuma par termināļa attīstītāju priekšlikuma noraidīšanu valsts institūcijas vismaz pagaidām tā arī nav atsaukušās "Skulte LNG Terminal" vadības komandas un investora aicinājumam pārrunāt iespējamos scenārijus Skultes termināļa būvniecībai un projekta tālākai virzībai. Uzskatām, ka abām pusēm būtu jāpāriet uz daudz intensīvāku sarunu ritmu, lai diskutētu tālākos scenārijus projekta veiksmīgai realizācijai," pauda Vība, piebilstot, ka fiziskas tikšanās būtu daudz produktīvāks sarunu veids nekā "simboliska vēstuļu sūtīšana reizi pāris mēnešos", uz dažām no kurām joprojām nav saņemtas atbildes.

Vība pauda pārliecību, ka šādas komunikācijas rezultātā varētu nonākt pie savstarpēji izdevīga rezultāta visu Latvijas iedzīvotāju, valsts ekonomikas un drošības interesēs.

Viņš arī norādīja, ka būtu nepieciešams veltīt visas pūles, lai nenonāktu situācijā, kad "Latvija kārtējo reizi izšķiež vējā unikālu iespēju veicināt savai ekonomikai pozitīvu efektu radošu projektu līdzīgi, kā tas jau ir noticis iepriekš ar citiem vērienīgiem investīciju projektiem", kas, neredzot valsts ieinteresētību un politisko uzņēmību, to realizēšanā ir aizmigrējuši uz kaimiņvalstīm, kur rada jaunas investīcijas un darba vietas.

"Tā rezultātā ekonomikas attīstības ziņā pēdējā desmitgadē Latvijā turpinām atpalikt no kaimiņvalstīm par spīti mūsu valsts priekšrocībām ar kvalitatīva darba spēka pieejamību un izdevīgu ģeogrāfisko atrašanas vietu," pauda Vība.

Viņš skaidroja, ka Latvijai vismaz nākamos 10-15 gadus būs nepieciešama dabasgāze, jo ar tās palīdzību tiek ražota elektroenerģija un siltums TEC. Tāpat dabasgāze tiek izmantota daudzos ražojošos uzņēmumos kā ērts un ilgtermiņā cenas ziņā salīdzinoši konkurētspējīgs enerģijas avots.

"Tuvāko gadu laikā Baltijas valstis atslēgsies no BRELL elektroapgādes loka. Lai noturētu elektrības frekvenci Baltijā vajadzīgajā līmenī, būs nepieciešamība ražot papildu elektrību. Tādā gadījumā dabasgāzes patēriņš provizoriski var pieaugt par trīs teravatstundām (TWh), no aptuvenā pēdējo gadu vidējā līmeņa, kas ir 10 TWh, līdz potenciāli 13 TWh gadā," skaidroja Vība, uzsverot, ka tāpēc viedoklim par to, kā pēc pāris gadiem Latvijā vairs netiks lietota dabasgāze, nav absolūti nekāda racionāla pamatojuma.

Viņš arī uzsver, ka tajā pašā laikā ir svarīgi audzēt atjaunojamo energoresursu (AER) jaudas Latvijā, taču tas ir investīciju ziņā apjomīgs un laika ziņā ilgstošs process, tāpēc dabasgāzes kā enerģijas avota nozīmība Baltijas reģionā vidējā termiņā paliks ļoti būtiska.

Vība arī skaidroja, ka mūsu reģiona dabasgāzes tirgus ir jāskata Somijas, Baltijas un Polijas mērogā. Pašlaik šī reģiona ikgadējais patēriņš ir aptuveni 80 TWh, kamēr reģionā pašlaik esošo termināļu jauda, kuri atrodas Somijā un Lietuvā ir 60 TWh.

"Bieži ir dzirdēts arguments, ka šo termināļu jauda ir pietiekama, lai apgādātu Baltiju un Somiju, tomēr jāatgādina, ka jau pašlaik liela daļa no Klaipēdas termināļa jaudām tiek virzītas uz mēroga ziņā būtisko Polijas tirgu, tāpēc, manuprāt, tirgū ir vieta vēl vienam terminālim, kas atrastos Latvijā, tādējādi nodrošinot Latviju ne tikai ar energo neatkarību, bet arī ar jaunām investīcijām, darba vietām un augstu potenciālu izkonkurēt kaimiņvalstīs esošos termināļus," norādīja "Virši-A" valdes priekšsēdētājs.

Vība arī skaidroja, ka Latvijai ir unikāla dabas dota priekšrocība - Inčukalna dabasgāzes krātuve. Praktiski nekur citur Eiropā nav vērojama tāda ģeogrāfiska situācija, kur dabasgāzes krātuve atrodas tik tuvu jūrai un ir savienojama ar gāzes vadu, nešķērsojot pilsētas un citas blīvi apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka Skultes gadījumā nav jāveic vērienīgas investīcijas LNG krātuvē, kā tas, piemēram, ir Klaipēdā un Somijā, kur šīs krātuves funkcijas pilda dārgs kuģis, bet ir iespēja virzīt piegādāto dabasgāzi tieši no termināla uzreiz uz Inčukalna krātuvi.

"Šāds risinājums prasa aptuveni četras reizes zemākas investīcijas. Tāpat dabasgāzei nav jāmēro daudzu simtu kilometru ceļš uz un no Inčukalna, kā tas ir konkurējošos termināļos, kas prasa būtisku enerģijas patēriņu un pārvades tarifu maksāšanu," pauda Vība, skaidrojot, ka attiecīgi Skultes risinājums spētu piedāvāt krietni zemāku termināļa tarifu nekā citi reģionālie termināļi, kas dotu iespēju pārņemt lielos dabasgāzes patērētājus no Klaipēdas un Somijas, kā arī rezultētos zemākās dabasgāzes un elektrības cenās Latvijas iedzīvotājiem.

Jau ziņots, ka Ministru kabinets februāra otrajā pusē noraidīja "Skulte LNG Terminal" un stratēģiskā investora piedāvātos projekta sadarbības nosacījumus, jo tai nebija pieņemams prasīto garantiju apjoms.

Kā informēja Klimata un enerģētikas ministrija (KEM), Ministru kabinets 24.janvārī uzdeva KEM veikt padziļinātu projekta sadarbības nosacījumu izvērtējumu. Lai nodrošinātu kvalitatīvu analīzi, 30.janvārī KEM pieprasīja attīstītājam papildu informāciju.

Pēc papildu informācijas saņemšanas, kas sniegusi detalizētāku informāciju par projekta infrastruktūru, kapacitāti un izmaksām, KEM secinājusi, ka konkrētos projekta sadarbības nosacījumus nevar atbalstīt, galvenokārt to regulatīvo priekšrocību un garantiju apjoma dēļ.

Savukārt premjers Krišjānis Kariņš (JV) intervijā LTV "Rīta panorāmai" pauda, ka valdība pašlaik nav atteikusies no pozīcijas, ka Latvijai drošības apsvērumu dēļu būtu vajadzīgs savs sašķidrinātās dabasgāzes termināls.

Kariņš skaidroja, ka piedāvājums noraidīts, jo tajā valstij bija izvirzītas pārāk lielās prasības, bet valdība jau sākotnējās lemšanas laikā bija formulējusi nostāju, ka ļaus būvēt šādu termināli, bet bez īpaši labvēlīgām garantijām privātajam attīstītajam.

Pēc Kariņa vārdiem, investora piedāvājumā bijušas tādas prasības, ka sabiedrība nesaprastu šādu valdības pretimnākšanu. Lūgtie atbalsta modeļi bijuši dažādi, piemēram, ka Latvijas patērētāji pat subsidētu gāzes pārvades cenu arī tām kravām, kas iet ārpus Latvijas, "kas nav nopietni".

"Izskatās, ka te kāds saskatīja iespēju bez riska gūt drošu peļņu, bet tā nav - uzņēmējdarbība ir riska darbība," par investoru vēlmēm izteicās politiķis.

Pēc valdības lēmuma pastāvot iespēja, ka parādās kāds cits termināļa projekts, kas neprasītu šādas garantijas, kā arī valdība izskatīs iespēju, ka valsts pati varētu būvēt LNG termināli, klāstīja Kariņš, gan atsakoties vērtēt, cik liela ir iespējamība, ka nonāks līdz valsts būvētam terminālim.

Kariņš tomēr uzsvēra, ka drošības apsvērumi argumentē par labu, lai valstij šāds termināls būtu, taču ir jālīdzsvaro drošības vajadzības pret izmaksām.

Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar ziņojumu,* kurā norādīts uz riskiem vairākām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, tostarp Latvijai, neizpildīt konkrētus atkritumu apjoma samazināšanas un pārstrādes mērķus. Vai mēs kā valsts esam darījuši visu iespējamo, lai mazinātu savus atkritumu kalnus, un vai ar pašreizējiem mērķiem spēsim panākt, ka atkritumi tiek ne tikai sašķiroti, bet arī pārstrādāti?

Šī joma diemžēl ir atstāta novārtā. Tā vietā, lai vecinātu investīcijas pārstrādes attīstībā, galvenokārt tās tiek virzītas turpat, kur nonāk lielākā daļa nepārstrādāto atkritumu – tas ir atkritumu poligonos.

Pārstrādes infrastruktūras vietā – daudzmiljonu atkritumu poligoni

Jau 2025. gadā Latvijai līdz ar citām ES dalībvalstīm būs jāsagatavo 55% sadzīves atkritumu atkalizmantošanai un pārstrādei, kā arī jāpārstrādā 65% iepakojuma. Savukārt 2035. gadā atkritumu poligonos būs atļauts apglabāt ne vairāk kā 10% sadzīves atkritumu. Pamatojoties uz atkritumu apsaimniekošanas datu un rīcībpolitiku analīzi, EK uzskata, ka Latvijai pastāv risks šos mērķrādītājus nesasniegt. Salīdzinot situāciju Latvijā, Baltijas valstīs un citur Eiropā, kopumā izskatāmies salīdzinoši labi – politiskā līmenī ir radīts saprotams, taču vēl gana uzlabojams normatīvo aktu kopums, kam jāveicina atkritumu šķirošana un pārstrāde. Bet praksē atduramies pret pamatīgu problēmu: proti, lielākā daļa – 70% vai pat 80% – Eiropas naudas tiek novirzīta atkritumu poligonu attīstībai, atstājot novārtā šķirošanas un pārstrādes infrastruktūru.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) rīkoja biedru sanāksmi, kurā AS “Sadales tīkls“ (Sadales tīkls) skaidroja jauno tarifu ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi.

LDDK biedru vidū ir lielākie Latvijas uzņēmumi, kuriem jaunie elektroapgādes tarifi varētu potenciāli palīdzēt veicināt konkurētspēju, un esošā reforma ir reāla iespēja panākt mūsu valsts ekonomikas uzrāvienu.

Uldis Biķis, AS “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs, LDDK Padomes loceklis: “Reālās situācijas apzināšanās un uzticības vairošana pašu veidotai energotīklu tarifu sistēmai ir nākotnes panākumu atslēga enerģētikas sektora līdzsvarotā attīstībā. 1. jūlijā spēkā stājusies reforma ir pareiza un īstajā laikā, jo palīdzēs atbrīvoties no ieilgušā Krievijas energocenu diktāta un palielinās mūsu reģiona drošību. Tagad politiķiem atliek atbildīgi paveikt savu darbu, skaidrojot sabiedrībai šīs reformas nepieciešamību un bez populisma atrodot līdzekļus mazāk aizsargāto sabiedrības grupu izmaksu pieauguma kompensēšanai.”