AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) paziņojums pārtraukt izsniegt tehniskās prasības jaunu elektrostaciju pieslēgšanai pārvades tīklam, balstoties uz jaudu nepieejamību tīklā, ir tirgus regulēšana.
Laikā, kad valsts enerģētiskā neatkarība un alternatīvās enerģijas ražošana ir deklarēti kā prioritāri uzdevumi, ir radīta situācija, kad visas cerības tiek liktas uz tiem projektiem, kurus attīstītāji gluži vienkārši formāli paspēja pieteikt, kamēr citi potenciālie atjaunīgo energoresursu (AER) projekti, kuru investīcijas mērāmas simtos miljonu eiro, šobrīd “nolikti uz bremzēm”. Kādi ir šīs izveidojušās situācijas riski nākotnē?
Šobrīd daudzi zaļās enerģijas spēkstaciju attīstītāji ir iesnieguši AER projektu pieteikumus pieslēguma izbūvei pārvades sistēmai, tomēr tehnisko noteikumu izsniegšana jaunu projektu pieslēgumiem ir pārtraukta tīkla jaudu nepieejamības dēļ. Daudzi vērienīgi projekti ir palikuši “ārpus borta”. Vai domājot par Latvijas elektroenerģijas tirgus nākotni, ir pareizi balstīties uz situāciju šodien?
Par elektroenerģijas jaudāmTeorētiski jau tagad Latvijā uzstādītās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas pārsniedz patēriņu. Pie šī brīža uzstādītajiem aptuveni 2500 megavatiem (MW), Latvijā dienā elektroenerģijas patēriņš reti kad sasniedz 1400 MW.
Tomēr uzstādītā jauda megavatos (MW) nenozīmē arī elektrības izstrādi megavatstundās (MWh) tādā pašā apmērā. Elektrības ražošanu ietekmē dažādi faktori. Pirmkārt, pieejamais resurss. Cik daudz ir ūdens upē un - vai diena saulaina. Tā kā Latvijā lielākās uzstādītās jaudas ir hidroelektrostacijās, tad jo īpaši vietējā elektroenerģijas ražošana ir atkarīga no ūdens pieteces daudzuma Daugavā.
Vērtīgi pieminēt, ka atšķirībā no vairumā projektētiem HES pasaulē, kas paredz lielu daudzuma ūdens uzkrāšanu un elektrības izstrādi, kad tā ir nepieciešama, Latvijas reljefs ir nosacīti plakans un HESi pārsvarā darbojas atbilstoši ūdens pietecei – cik ūdens pietecēja, tik saražoja elektrību. Tāpēc Daugavas elektrostacijas uz pilnu jaudu ir spējīgas darboties vien palu laikā, attiecīgi Latvijai pārējā laikā kļūstot par elektrības importētāju.
Piemēram, 31. jūlijā Latvijas elektroenerģijas pieprasijums bija 760 MW apjomā, kas teorētiski būtu apmierināms ar 2500 MW uzstādītām ģenerējošām jaudām, bet vietējā ģenerācija praktiski nenotika – tā sasniedza vien 76 MW. Savukārt elektroenerģijas cena tajā pašā dienā bija trīs reizes augstāka kā Skandināvijā.
Lai noteiktu, vai tīklā ir vai nav pieejamas jaudas, ir jāņem vērā dažādu ģenerējošo jaudu iespēja ražot, un to ražošanas vienlaicīgums. Šādiem mērķiem tiek plaši izmantotas jaudu plūsmu simulēšanas programmatūras. Visticamāk, AST to pielieto, lai nodrošinātu tīkla drošu un nepārtrauktu darbību, tomēr šādiem programmatūras aprēķiniem ir arī jābūt par pamatu, lai noteiktu, vai tīkls tehniski spēs uzņemt un pārvadīt jauno AER elektrostaciju saražoto enerģiju.
Vai maksāsim par sasteigtiem lēmumiem? Latvijā šobrīd ir viens no mazākajiem elektroenerģijas patēriņiem Eiropā uz cilvēku. Augot iedzīvotāju labklājībai, aizvien aktīvāk izmantojot dažādas elektroierīces un tirgū straujāk ienākot elektroauto, pieaugs arī elektrības patēriņš un attiecīgi pieprasījums.
Tāpēc loģisks ir jautājums, cik liels ir jaunu AER projektu potenciāls un, vai to ieviešana ir jāregulē ar normatīviem aktiem, apturot pieslēgumu nodrošināšanu, nezinot, vai projektu attīstītāji, kuri saņēmuši tīkla pieslēgumu, patiešām solīto var izpildīt?
Saprotams, ka energosistēmā pastāv dažādi tehniski ierobežojumi, kuru ievērošana jānostiprina normatīvajos aktos, tomēr ir diskutējami, vai ir jārada arī komerciāla rakstura regulējums. Vai likumdevējam jāiejaucas, vai jāļauj, lai tirgus regulē projektu attīstību, faktiski nodrošinot apstākļus, kur izdzīvo spēcīgākie, asas konkurences apstākļos esot spiesti piedāvāt zemāko elektroenerģijas cenu?
Kā zināms no tirgus ekonomikas pamatprincipiem, cenu nosaka piedāvājuma un pieprasījuma attiecība. Ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, cenas kāpj, savukārt, piedāvājumam pārsniedzot pieprasījumu, cenas krīt. Jo energosistēmā būs pieslēgta vairāk jauna ģenerējošā jaudu, jo labāk vairosies elektroenerģijas piedāvājums, spiežot elektroenerģijas cenu uz leju. Tieši tāpēc likumdevēja uzdevums ir veidot vidi, kur projekti var savstarpēji sacensties, veicinot izvirzīto klimata un enerģētikas plāna mērķu sasniegšanu, vienlaikus darot spiedienu uz elektroenerģijas cenu.
Diemžēl esošie apstākļi, kad ar tīkla jaudas pieejamības argumentu ir ierobežots jaunu AER projektu potenciāls, ne tik vien ir noslēgts konkurences loks, kas ļaus uzturēt zemu piedāvājumu (lasiet – augstu cenu), bet diemžēl ir izveidota laba augsne pieslēgumu saņēmušo projektu “papīru tirgum” – videi, kur attīstītāji savus šobrīd tik vērtīgos pieslēgumus pārvades sistēmai varēs piedāvāt pārdot citiem attīstītājiem. Tas ir bīstams ceļš energoatkarības un augstu elektroenerģijas cenu virzienā. To nedrīkst pieļaut.
