Zeme ir viens no Latvijas vērtīgākajiem dabas resursiem un tā ir atbildība – nodrošināt, lai šis resurss tiek izmantots efektīvi un ilgtspējīgi.
Paziņojums par iespēju sekot Lietuvas lauksaimnieku piemēram un rīkot referendumu saistībā ar aizliegumu pārdot vietējo lauksaimniecības zemi ārvalstniekiem ir bezatbildīgs solis. Tas var ieraut Latvijas valsti kārtējās tiesas prāvās līdzīgi, kā tas draudēja Bulgārijai, kad valstij var nākties maksāt miljonus par lēmumu, kas sākotnēji šķiet ļoti pareizs un valsts resursus aizsargājošs.
Bulgārijas parlaments pieņēma lēmumu pagarināt ierobežojumus ārvalstniekiem lauksaimniecības zemju iegādē, bet pēc brīdinājuma saņemšanas no ES par soda sankcijām izlēma ierobežojumus pārskatīt.
Balsošanai Saeimā ir nodoti likuma Par zemes privatizāciju lauku apvidos grozījumi, kas paredzēja ierobežot lauksaimniecības zemju tirgus liberalizāciju vismaz līdz 2020. gada maijam. Likums nosaka, ka no 2014. gada 1. maija ES dalībvalstu pilsoņi un ES reģistrētas juridiskas personas zemi var iegūt īpašumā ar tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas pilsoņi, valsts un pašvaldības, kā arī uzņēmumi.
Paralēli Saeimas komisijām ir nodoti izskatīšanai vēl citi likuma Par zemes privatizāciju lauku apvidos grozījumi, kas paredz dažādus būtiskus ierobežojumus kā ārvalstniekiem, tā vietējiem iedzīvotājiem, ja no 2014. gada 1. maija zemes tirgus ārvalstniekiem Latvijā tomēr tiks atvērts.
Šī ir politiska izšķiršanās. Ar saukli «Neļausim iztirgot savu zemi!», aizcirst durvis ārvalstniekiem un paziņot, ka tie ir vainīgi pie Latvijas tautsaimniecības neattīstītās konkurētspējas vai tā vietā mēs varam izvērtēt Latvijas iespējas un izaicinājumus vienotajā ES tirgū un domāt par risinājumiem, lai tajā iekļautos. Ir vismaz dīvaini, ka mēs prasām un tērējam līdzekļus Latvijas attīstībai un izaugsmei no ES kases, kuru pilda ES pilsoņu un uzņēmēju maksātie nodokļi, un ceram, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji brīvi varēs strādāt un gūt ienākumus citās ES valstīs, kamēr paši ar nacionāliem lozungiem aizveram Latvijas zemes tirgu ārvalstu uzņēmējiem un investoriem.
Latvijas tirgū, neraugoties uz ekonomikas uzlabošanos, trūkst finanšu un cilvēkresursu, kā arī nav izveidota efektīvi funkcionējošas zināšanu un pieredzes apguves sistēmas, lai varētu cerēt, ka mēs paši pacelsim un attīstīsim tik nozīmīgu tautsaimniecības nozari kā lauksaimnieciskā ražošana. Tā būtu vieglprātība un bezatbildība ar smagām sekām.