Graudkopība maksimumu vēl nav sasniegusi

Valstij aktīvāk jāveicina novārtā pamestās lauksaimniecības zemes atgūšana, bet nekustamā īpašuma nodoklis primāri jāiegulda lauku infrastruktūrā

Tādas prasības iezīmē DB un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. Lauksaimniecības trieciennozare attīstās strauji, bet ne bez šķēršļiem – lielākie izaicinājumi ir globālā cenu politika un pašmāju politiķu neprognozējamie lēmumi.

Aizvadītajā desmitgadē lauksaimniecība Latvijā būtiski attīstījusies, visnozīmīgāk jaudas palielinājuši graudkopji, stāsta biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Latvija ar savu lauksaimniecības potenciālu globālajā tirgū ir nenozīmīgs spēlētājs apjomu ziņā, taču graudkopība ir faktiski vienīgā lauksaimniecības joma, kas tomēr spēj startēt lielajos tirgos. Pērn kopējais Latvijā saražoto graudu apjoms bija 3 milj. tonnu, no tā 2 milj. tonnu bija kvieši. Pēdējos gados ražība palielinājusies ne tikai Zemgalē, bet arī Latgalē, norāda zemnieku saimniecības Kotiņi īpašnieks Aldis Ločmelis. Ir pāragri prognozēt, vai rekordraža būs nākamgad, nav zināms, vai ziemāji ir labi pārziemojuši, piebilst LPKS Latraps komercdirektore Līga Ruža.

Graudu kopievākums pieaug, augot lauksaimniecības zemes platībām un ražībai ne tikai pērn, bet jau vairāku gadu garumā. Savukārt graudu pirmapstrādes kompleksu straujā būvniecība ir loģiskas sekas pakāpeniskai attīstībai.

NĪN jāiegulda laukos

Vairāki simti hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) pašlaik ir pamesti novārtā un netiek ne izmantoti, ne pieteikti atbalstam. Līdz 2020. gadam šīm platībām pakāpeniski ir jāatgriežas ražošanā, apņēmusies Zemkopības ministrija. Lai šie plāni realizētos, būtiska nozīme ir samērīgam nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likmes pieaugumam. Politiķu plānus budžetu lāpīt ar pārmēru nesamērīgu NĪN palielināšanu izdevās piebremzēt, atzīmē J. Lazdiņš. Tomēr lauksaimnieki nav apmierināti, ka NĪN nepilda savu galveno funkciju – nodrošināt infrastruktūru pie īpašuma, viņš uzsver. Priekšā stāv smagas cīņas ar pašvaldībām, NĪN novirzīšana šādā virzienā dotu iespēju sakārtot ceļus un ūdensteces, ko zemnieki pašlaik veic par saviem līdzekļiem. «Lai nodoklis vispirms izpilda savu primāro mērķi, bet sociālos jautājumus pašvaldības varēs risināt pēc tam. Palielinātās NĪN likmes ir bonuss pašvaldībām,» norāda Zemnieku saeimas vadītājs. «Manā saimniecībā nekustamā īpašuma pieaugums no 2011. līdz 2015. gadam bija par 300%. Tas ir būtiski,» viņš saka. «Nozares cilvēkus uztrauc lielā neprognozējamība. Ko audzēt, kāpēc audzēt, kādas izmaiņas atkal sagaida nodevas un nodokļus, kontroles, ierobežojumus? Ir sajūta, ka viss notiek ļoti neprognozējami – nav drošības sajūtas, līdz ar to nav arī stabilitātes,» piebilst L. Ruža.

Atkaro zemi

Latvijā ir 2,35 milj. ha LIZ, bet Lauku atbalsta dienesta (LAD) dažādiem atbalstiem pērn tika pieteikti 1,67 milj. ha, stāsta LAD vadītāja Anna Vītola-Helviga. Salīdzinot ar 2004. gadu, pieteiktās zemes platība palielinājusies par 320 tūkst. ha. Līdz 2013. gadam ES nosacījumu dēļ tika ierobežota iespēja ienākt platību maksājumos jaunām sakoptām platībām, taču 2013. gadā prasību atcēla un krūmiem atkarotās platības sāka ievērojami augt. «Vai 320 tūkst. ha 11 gadu laikā ir daudz vai maz? Ņemot vērā, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā LIZ platība bija vairāk nekā 3 milj. ha,» retoriski vaicā A. Vītola-Helviga. «Attīstību ietekmē arī atbalsta izmaksa uz vienu hektāru. Tā kā aploksne Latvijai ir noteikta – jo vairāk būs hektāru, jo mazāks maksājums uz hektāru,» turpina LAD vadītāja.

Graudkopības saimniecības aktīvi paplašinās īpaši Latgalē, kur ir lielāka zemes pārdevēju aktivitāte, kas savukārt ir zemāka Zemgalē, kur turklāt ir liela cenas amplitūda. Zemes darījumi notiek plašā saimniecību lokā – zemi iegādājas kā lielas un ļoti lielas, tā arī vidējas saimniecības. «Pašlaik aizaugušās zemes tirgū ieņem pirmo pozīciju. Aizaugušu un iekoptu zemju piedāvājuma attiecība atsevišķos reģionos ir viens pret desmit,» novērojis J. Lazdiņš. Latvijā ir 48 graudkopības saimniecības virs 1000 ha, liecina LAD dati. Savukārt līdz 100 ha ir gandrīz 23 tūkst. graudkopības saimniecību. Tomēr šie dati, visticamāk, neatspoguļo reālo ainu par ražojošajām saimniecībām, bet gan vairāk par platību pieteicējām. Kā piebilst L. Ruža, veiksmīgi strādāt var arī saimniecība tikai ar 60 vai 70 ha zemes, īpaši, ja tā darbojas kooperatīva. «Arī šādas nelielas saimniecības ir stabilas, attīstās un pērk tehniku. Man ir prieks par to, ka tās palīdz saglabāt lauku dzīves vidi. Ja visas mūsu saimniecības būtu virs 1000 hektāriem, Latvijas lauki būtu diezgan tukši,» saka L. Ruža. Viņa novērojusi, ka pašlaik tirgū nonāk nomas zeme, kura zemniekam, sajožot siksnu, ir jāiegādājas, ja negrib zaudēt lauku. Tāpat tirgotas tiek neizmantotās zemes. Tomēr L. Ruža prognozē, ka tuvākajos gados būs stagnācija to iekopšanā, jo jārēķinās gan ar pašreizējām graudu cenām, gan ar lielām izmaksām, ko prasa meliorācijas atjaunošana vai ierīkošana. Tāpat apauguma novākšana ir ļoti dārga.

Lauksaimnieku vidū izveidojusies inerce atjaunot aizlaistās zemes platības, novērojis J. Lazdiņš. Taču process arī pēc viņa domām varētu sabremzēties, jo tā gaitu noteikts lauksaimniecības politika – vai tā būs vērsta uz to, ka ir svarīgi atgūt ap 300 tūkst. ha aizaugušo zemju. Tikpat veiksmīgi kā darbojas apmežošanas programma, varam iedarbināt arī atmežošanas programmu, uzskata Zemnieku saeimas vadītājs.

Izmaksas, lai savestu kārtībā aizaugušos laukus, ir līdz 3000–4000 eiro par ha, turklāt jārēķinās, ka vairākus gadus raža šajos laukos būs visai zema. Viens no veidiem, kā ražošanai atgūstamās zemes platības likt lietā, ir izmantot tās, pildot zaļināšanas prasības. Īpaši Zemgales graudkopjiem nav izdevīgi atvēlēt 5% lauku zaļināšanai tiešā veidā, bet ražošanā atgriežamas zemes var pildīt šo funkciju – atstājot zemi papuvē un sējot, piemēram, augsnes uzlabotāju āboliņu. Šādi tiek tiešā veidā stimulēta neiekopto platību apgūšana.

Pašlaik lauksaimniecības zemes cena aug visai strauji. «Jautājums – kādi būs cenas griesti? Izskanējuši apgalvojumi, ka pamazām nonāksim pat pie Vācijas cenām. Pavērtējot situāciju attīstītajās valstīs, jāatzīst, ka lauksaimniecības zemes cena korelē ar ienākumu uz hektāru,» skaidro DNB bankas Ražošanas uzņēmumu daļas vadītājs Jānis Gaibišelis. Piemēram, Dānijā zemes cenas jau ir tik augstas, ka zemnieks vairs nespēj atpelnīt investīcijas, kas veiktas zemes iegādei. «Graudkopībā saimnieciskās darbības rentabilitāte vidēji ir ap 30–40%, bankas sabalansē to, ko saimniecība spēj nosegt ar Eiropas vidējo rādītāju,» norāda J. Gaibišelis.

Jāpielāgojas cenām

Pasaulē pieaugošie graudu krājum nospiež graudu cenu. Neizskan prognozes, ka tuvākajā laikā cena varētu augt – iespējams, tas nenotiks vēl desmit vai pat vairāk gadu. Pašlaik cena ir aptuveni 2010. gada līmenī. «Graudu cenas ir ap 130 eiro par tonnu, taču vairākus gadus graudkopji ir orientējušies uz 180–200 eiro. Tas nosacīti ir liels kritums, taču aizvadīto desmit gadu griezumā šī nebūt nav zemākā cena. Realitāte ir tāda, ka cena var kristies vēl. Liela raža, krājumi un zināmā mērā arī naftas cena ietekmē graudu cenu,» stāsta L. Ruža. «Cenu izmaiņām būs jāpielāgojas ne tikai audzētājiem, bet arī finansētājiem. Situāciju kardināli mainītu tikai viens neražas gads kādā no lielvalstīm. Graudu krājumi pašlaik ir lielākie desmit gadu gaitā, bet tajā pašā laikā pieprasījuma un piedāvājuma faktors graudu cenā ir tikai kāds sestais vai septītais aiz politiskiem lēmumiem un citiem aspektiem. Sliktākais šajā sektorā ir tas, ka nav prognozējami ne tikai klimatiskie apstākļi un nodokļu politika, bet arī cenu politika. Šajā nozarē nemitīgi spēlējam ruleti,» vērtē J. Lazdiņš.

Izejvielu un resursu cenas nebūt nekrītas līdzvērtīgi tam, kā samazinās graudu cena. Eiropā kopumā vērojams graudaugu audzēšanas izmaksu kāpums. Palielinājušās gan tehnikas cenas, gan, atšķirībā no citām pasaules daļām, minerālmēslu cena ir ievērojami pieaugusi, tāpat konstants izmaksu pieaugums bijis par augu aizsardzības līdzekļiem. DNB Līzings vadītājs Krišjānis Znotiņš tajā pašā laikā atzīmē, ka pēc statistikas lauksaimniecība ir nozare ar viszemāko bankrotējušo uzņēmumu skaitu pēdējo desmit gadu laikā. «Lauksaimnieku notur zeme, kuru viņš apstrādā un kuru nevar atļauties zaudēt. Tāpēc finansētāji uz šo nozari skatās kā uz ļoti perspektīvu, ne tikai vērtējot lielās saimniecības, bet arī vidējās un tās, kas ir zem vidējā līmeņa,» bilst K. Znotiņš.

Liek lietā miljonus

Pēc LAD vadītājas domām graudkopība izceļas ar vissaprātīgāk realizēto kooperāciju. Kooperatīvi veiksmīgi piesaistījuši investīcijas, kas nodrošina būtiskus pakalpojumus visiem kooperatīva biedriem. Tas ir viens no iemesliem tam, ka graudkopība attīstījusies tik strauji. 2004. gadā graudu sējplatība bija 436 tūkst. ha, bet pašlaik – 672 tūkst. ha, kas ir par 54% vairāk. Savukārt kopraža kāpusi par 185%. «Var redzēt, ka ES atbalstam bijusi visai liela nozīme. Platībmaksājumi ir seguši daļu izmaksu, tāpat aktīvi veiktas investīcijas,» atzīmē A. Vītola-Helviga. Arī par jauno plānošanas periodu interese ir ārkārtīgi liela un nākas noraidīt perspektīvus projektus, atzīmē LAD vadītāja. Ārpus strīpas modernizācijas projektu atbalstam, piemēram, Zemgalē paliek vairāk lauksaimnieku, nekā atbalstu saņem. Pašlaik jaunā plānošanas periodā modernizācijai jau pietrūkst vairāk nekā 40 miljonu eiro. Ministrija definējusi prioritāti ilgtermiņa investīcijām, tāpēc pašlaik priekšroka atbalstā tiek sniegta saimniecībām ar būvniecības iecerēm, nevis tikai tehnikas iegādei. K. Znotiņš piebilst, ka zemnieki ir gatavi atlikt iegādi tehnikas veidiem ar lielāku atbalsta apmēru, savukārt tehniku ar mazāku pieejamo ES atbalstu ir gatavi iegādāties paši. «Tas arī atbilst ES politikai– finansējumu vairāk balstīt uz tām saimniecībām, kurām vēl ir jāattīstās,» piebilst A. Vītola-Helviga.

Graudkopība kopš 2002. gada investīcijās tehnikas iegādei izmantojusi 174 milj. eiro, būvniecībai – 38 milj., pārstrādes uzņēmumiem, kas saistīti ar graudkopību, ieguldījumi bijuši 25 milj. eiro lieli, liecina LAD apkopotā informācija. DB jau rakstīja (23.03.2016.), ka graudkopji infrastruktūrā veic nozīmīgus ieguldījumus, tostarp būs ES atbalsts vairāk nekā 40 milj. eiro apmērā. L. Ruža atzīmē, ka vēl straujāku attīstību kavē noteiktie atbalsta limiti – 8 milj. eiro vienam kooperatīvam, kas jaunā perioda atbalsta līdzekļus ieguldīs graudu pirmapstrādē un noliktavās. «Diemžēl atbalsta limits ir līdzvērtīgs kooperatīvam ar 15 vai 900 biedriem,» secina L. Ruža.