Sodam par izvairīšanos no nodokļu nomaksas ir jābūt lielākam nekā ieguvumam no tās. Sodiem ir jābūt tādiem, kas risku neattaisno, ja nepieciešams, tas var būt arī cietumsods. Ēnu ekonomika un korupcija ir kā vēzis, kas saēd sabiedrību, tā rezultātā trūkst naudas izglītībai, veselībai, ceļiem, tam, kas nepieciešams normālai sabiedrības funkcionēšanai, intervijā laikrakstam Diena norāda Swedbank galvenais ekonomists Norvēģijā Haralds Magnuss Andreasens.
Fragments no intervijas
Latvijā daudz tiek runāts par nepieciešamību piesaistīt ārvalstu investīcijas. Kā Latvija var būt interesanta investoriem, kādi ir galvenie priekšnoteikumi, lai ārvalstu uzņēmēji vēlētos investēt Latvijā?
Tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma, kad Baltijas valstis atguva savu neatkarību, ļoti daudzi ārvalstu uzņēmēji šeit saskatīja biznesa iespējas un vēlējās investēt. Tagad visās trīs Baltijas valstīs ir redzami vieni un tie paši investori, piemēram, banku sektorā un mazumtirdzniecībā, kas šajā reģionā ienāca pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, – Statoil, Rimi, Swedbank un citi. Tad sekoja finanšu krīze un nekustamā īpašuma burbuļa plīšana, kas neveicināja jaunu investīciju pieplūdumu. Tagad no krīzes jūs esat atguvušies un ir vērojama stabila ekonomikas izaugsme, kas atkal var piesaistīt ārvalstu investorus. Galvenais izaicinājums visām trim Baltijas valstīm manā skatījumā ir apturēt emigrāciju – darbaspēka aizplūšanu. Jāpiebilst, ka daudzi strādnieki no Baltijas strādā arī Norvēģijā, īpaši būvniecībā, un veic ļoti labus darbus. Taču jūsu ekonomikai ir svarīgi, lai būtu pieejami jauni, strādīgi darbinieki. Ļoti svarīgi ir izveidot labu izglītības sistēmu, lai ārzemju uzņēmumi zinātu, ka šeit ir pieejams izglītots un gudrs darbaspēks. Jums Rīgā un Pierīgā vēl ir gana daudz vietu, kur var būvēt gan birojus, gan rūpnīcas, kur investori var izvērsties. Taču jābūt darbaspēkam. Baltijas valstīs arī algu līmenis ir daudz pievilcīgāks nekā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Protams, konkurēt ar zemām algām nav pašmērķis, taču ārzemju kompānijām, kuras domā par eksportu, tas ir nozīmīgs faktors. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu investori vairāk orientējās uz vietējo tirgu, bet tagad pārsvarā uz eksportu, kur izmaksas ir svarīga konkurētspējas sastāvdaļa. Taču jāteic, ka pēckrīzes periodā investīciju apjomi ir sarukuši visā eirozonā, ne tikai Baltijā, bet es paredzu, ka jau drīzumā gaidāms to pieaugums.
Viena no Latvijas problēmām, kas apdraud ekonomikas attīstību un godīgu konkurenci, ir lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. Uzņēmēji mēdz teikt, ka tas ir pārāk augsto nodokļu dēļ. Kā, jūsuprāt, visefektīvāk būtu mazināt šo pelēkās ekonomikas sektoru?
Es nedomāju, ka jūsu nodokļu likmes ir tik augstas, lai būtu par iemeslu nodokļu nemaksāšanai. Pats galvenais – sodam par izvairīšanos no nodokļu nomaksas ir jābūt lielākam nekā ieguvumam no tās. Sodiem ir jābūt tādiem, kas risku neattaisno, ja nepieciešams, tas var būt arī cietumsods. Ēnu ekonomika un korupcija ir kā vēzis, kas saēd sabiedrību, tā rezultātā trūkst naudas izglītībai, veselībai, ceļiem, tam, kas nepieciešams normālai sabiedrības funkcionēšanai. Svarīga ir kontrolējošo iestāžu rīcība. Piemēram, Norvēģijā mēs ļoti cīnāmies ar nelegāliem viesstrādniekiem būvlaukumos, un mūsu atbildīgās iestādes ļoti stingri tos kontrolē. Viens no labiem piemēriem, kā cīnīties pret ēnu ekonomiku, ir ieviests atsevišķās Dienvidamerikas valstīs, kurās noteikts, ka teju visi uzņēmuma norēķini drīkst notikt tikai elektroniski, to ir viegli izkontrolēt. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem vienkārši nav skaidras naudas, ko maksāt aploksnēs, jo visiem norēķiniem un darījumiem jānotiek elektroniski.
Mūsu ekonomikas galvenais virzītājspēks ir eksports. Taču Latvijas uzņēmēju iespējas Krievijas tirgū ir samazinājušās, savukārt eirozonā ir samērā vājš pieprasījums. Kā jūs redzat, kuri būtu visperspektīvākie eksporta tirgi Latvijas uzņēmumiem?
Domāju, ka situācija Krievijā vairs nepasliktināsies. Ja nebūs jaunas agresijas Ukrainā, sankcijas pret Krieviju tiks mīkstinātas. Krievija ir daudz vairāk atkarīga no Eiropas nekā otrādi. Tā ka iespējas eksportēt nākotnē būs arī uz Krieviju. Ja runājam par eirozonas ekonomikas attīstību, tad arī es esmu diezgan optimistisks. Eiro vērtība ir kritusies, tas ir vairojis eirozonas valstu konkurētspēju. Importa apjomi daudzās eirozonas valstīs pieaug, un tā ir jūsu iespēja.
Mūsu uzņēmēji, arī politiķi, raugās uz Centrālāziju un Ķīnu kā potenciāliem eksporta tirgiem.
Par Centrālāziju – iespējams, es šo reģionu nepārzinu. Ķīna, protams, ir milzīgs tirgus, taču arī konkurence tajā ir ļoti liela. Turklāt Ķīnas ekonomikā vērojama zināma stagnācija, vismaz īstermiņā. Tomēr ilgtermiņā šajā tirgū ir lielas iespējas. Es nezinu, vai Latvijas uzņēmumiem ir kādas īpašas priekšrocības salīdzinājumā ar citu valstu uzņēmumiem, kas arī grib eksportēt uz Ķīnu. Visticamāk, ne. Pirms pāris nedēļām es viesojos kādā Ķīnas pilsētā valsts Dienvidrietumos, tur strādā 300 kompāniju no ekonomikas žurnāla Forbes veidotā pasaules 500 vadošo uzņēmu topa. Tā ka jūs varat nojaust konkurences apmēru. Man jau liekas, ka Latvijas uzņēmumiem vislielākās iespējas ir pašmāju tirgū un Baltijas jūras reģionā.
Plašāk lasiet rakstā Ēnu ekonomika ir kā vēzis otrdienas, 19.maija laikrakstā Diena (8.lpp.)!
