Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Pret Covid-19 nevakcinētus darbiniekus no darba iespējams atstādināt vai atlaist saskaņā ar Darba likumu, secināms no Labklājības ministrijas (LM) publiskotā informatīvā materiāla darba devējiem.

Ievērojot to, ka Covid-19 pandēmijas ietekmē šobrīd nav veikti jelkādi pārgrozījumi darba attiecību tiesiskajā regulējumā un noteikts īpašs šai situācijai pielāgots regulējums, tad darba devēju un darbinieku tiesību un pienākumu regulējums ir rodams jau spēkā esošajā Darba likumā, norāda LM. Līdzīgi ir arī attiecībā uz cita veida tiesisko attiecību, kas saistītas ar personu nodarbinātību, regulējumu, jo īpaši dienestā esošajām amatpersonām.

Ja objektīvi darba devējam nav iespējas pārstrukturēt savu darbību un piedāvāt attālinātu darba pienākumu izpildi, bet darbs ir jāveic klātienē, turklāt uzrādot sertifikātu vai testu, tad atbilstoši konkrētai situācijai un lietas apstākļiem ir vairākas risinājuma iespējas, skaidroja ministrijā. Turklāt tieši darba devēja ziņā ir risinājuma izvēle atbilstoši apstākļiem konkrētajā darba vietā.

Lasot par kādas jaunbūvētas rūpnīcas vai lielveikala potenciālo ekonomisko ietekmi, līdz šim vissvarīgākā šķita informācija, cik jaunas darbavietas tiks radītas.

Hronisks darbavietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbavietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums - šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbavietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam, izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte. Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus no «vidējā ienākumu līmeņa kāpuma» beidzot izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Pēc diezgan vāja 2016. gada - ekonomikas izaugsmes temps aizvadītajā gadā vairāk nekā dubultojās (līdz aptuveni 6% 2017. gada 3. ceturksnī). Strauji augošai apstrādes rūpniecībai kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks pievienojās investīcijas un būvniecība, kas iepriekš stagnēja, bet 2017. gadā guva impulsu saistībā ar Eiropas fondu apguves aktivizēšanos. Darba tirgus kļuva visai labvēlīgs darba ņēmējiem, un bezdarbs patlaban ir zemākais deviņu gadu laikā. Brīvo darba vietu skaits būtiski pieaug, par uzņēmēju plāniem palielināt štata vietas liecina arī to atbildes aptaujās.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) aicina Labklājības ministriju nekavējoties virzīt sagatavotos grozījumus Darba likumā par virsstundu piemaksas apmēru.

Augusta izskaņā LDDK nosūtījusi vēstuli Labklājības ministrijai (LM), atkārtoti vēršot uzmanību uz iepriekš rosinātajiem un apspriestajiem darba devēju priekšlikumiem par grozījumiem Darba likumā. LDDK norāda uz nepieciešamību risināt Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju veicinošus piecus prioritāros jautājumus: virsstundu apmaksa; dīkstāves regulējums; nepilnais summētais darba laiks; darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram; koplīguma spēks laikā.

“Nepieciešams tāds darba apmaksas noteikumu regulējums, kas atbilst realitātei, kurā dzīvojam, un iedarbojas uz izaicinājumiem, ar ko saskaramies. Darba likumam ir jābūt ekonomiski pamatotam un tādam, ko Latvijas uzņēmēji spētu izpildīt, negraujot savu konkurētspēju Baltijas valstu vidū, un kas neveicinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru,” pamato LDDK prezidents Andris Bite.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.

Gadskārtās bieži mēdzam atskatīties uz notikušo un padomāt par nākotnē darāmo. Valsts simtgade kā simboliski piesātināta gadskārta liek paraudzīties uz norisēm filozofiskāk, paceļoties pāri ikdienas kņadai un veltot laiku pārdomām par lietu būtību.

Tādēļ arī Latvijas Bankā nolēmām valsts simtgades gaidās uzsākt sarunu par būtisko valsts tautsaimniecības attīstībai ilgākā laika posmā, lai Latvija nākamajā gadu simtā beidzot piepildītu sapni par pārtikušu labklājības valsti.

Savu vērtējumu par dažādiem Latvijas attīstības aspektiem un veicamajiem uzdevumiem sniegs Latvijas Bankas vadošie ekonomisti. Vienlaikus aicinām arī citu institūciju ekonomistus, ekspertus, uzņēmējus, visu sabiedrību iesaistīties šajā Latvijas nākotnei būtiskajā diskusijā.

Ievadot rakstu sēriju «Latvijas tautsaimniecība: ar skatu uz nākamajiem 100», izvērtēšu Latvijas tautsaimniecības līdzšinējo attīstību un ieskicēšu galvenos nākotnes izaicinājumus.

Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar priekšlikumu par darba samaksas pārredzamību, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši Eiropas Savienībā (ES) par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, informē EK pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā.

Pēc EK paustā, tā kā šī ir politiska prioritāte, ko izvirzījusi EK priekšsēdētaja Urzula fon der Leiena, priekšlikumā ir izklāstīti darba samaksas pārredzamības sekmēšanas pasākumi, piemēram, informācijas par darba samaksu sniegšana darba meklētājiem, tiesības būt informētiem par darba samaksas līmeņiem darba ņēmējiem, kuri veic vienādu darbu, kā arī lielo uzņēmumu pienākums ziņot par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību.

Ar priekšlikumu plānots arī stiprināt rīkus darba ņēmējiem viņu tiesību īstenošanai un sekmēs tiesu iestāžu pieejamību. Darba devējiem nebūs atļauts izvaicāt darba meklētājus par viņu darba samaksas vēsturi, un viņiem pēc darba ņēmēja pieprasījuma būs jāsniedz anonimizēti dati par darba samaksu. Darba ņēmējiem būs arī tiesības uz kompensāciju, ja būs notikusi diskriminācija darba samaksas jomā.

No ekonomikas ministra mutes izskanējis avārijas signāls, ka jāatgriežas pie nepopulārās retorikas par krīzes mācībām

Ievērojamā plaisa starp algām un darba ražīgumu un šīs situācijas sekas bija viena no ekonomiskās krīzes rūgtajām mācībām. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens sarunā ar DB (22.02.2016.) būtībā brīdina par to, ka atkal esam krīzes priekšvakarā. Mūsu valsts attīstība atkal ir visai strauja, ministrs saskata ātras izaugsmes perspektīvu nākamajiem trim gadiem.

Atmetot nelielo patosu, jāsaprot, vai ekonomiskais ieskrējiens ir daudzmaz ilgtspējīgs un vai līdzi tipina arī IKP pieaugums. Ministrs pats atbild, ka nē, jo IKP aug uz «algu konverģences bāzes». Lai noturētu darbiniekus un konkurētu ar vilinājumiem strādāt ārzemēs, uzņēmēji paaugstina algas, tomēr šis lēmums nav labas dzīves sekas. Ne tuvu tam, jo liela daļa ražotāju patlaban nonākuši neapskaužamā situācijā un aiz spožu eksporta iekarojumu izkārtnes bieži vien stāv ne tikai par nākotni, bet reizēm arī dienišķo galu savilkšanu visai noraizējies «santīmu kasītājs».

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Pēdējos gados īsā laika posmā esam piedzīvojuši būtiskas lietas, kādas nevarējām nedz saprātīgi prognozēt, nedz paredzēt – Covid-19 infekciju un karu Ukrainā. Notika Saeimas vēlēšanas un valdības maiņa. Tas viss, protams, ietekmēja arī nodarbinātības jomu.

Kas raksturo 2022.gada nodarbinātības jomu, raugoties jurista acīm, un kā izskatās tendences 2023.gadam?

Covid-19 ierobežojumi

Līdz 2022.gada pavasarim Latvijā tika pagarināta un ilga kārtējā 2021.gada nogalē Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātā ārkārtas situācija. Gada sākumā arvien bija spēkā ierobežojumi un virkne prasību attiecībā uz epidemioloģiskās drošības jautājumiem ar mērķi ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību darbavietā. Tātad – papildus formalitātes, apgrūtinājums un izdevumi darba devējiem. Tomēr kopumā 2022.gadu raksturo pakāpeniska ierobežojumu atvieglošana un atcelšana, tajā skaitā, atkāpšanās no prasības darbiniekiem par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību (piemēram, izglītības nozarē), atstājot darba devējam tiesības noteikt darbus, kuru veikšanai vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts joprojām ir nepieciešams, kā arī prasība valkāt sejas maskas vairs tikai noteiktos darbos un vietās (piemēram, ārstniecības iestādēs).

Latvijas reģionos augustā aktīvi novāc rapsi. Salīdzinot ar citām graudu kultūrām, augstās ražības un labvēlīgās tirgus situācijas dēļ Latvijas lauksaimniekiem šogad vislielāko ienesīgumu nodrošina tieši rapsis, liecina Latvijas graudu vairumtirdzniecības uzņēmuma "Agerona" apkopotā informācija.

Kopumā pēdējo divu gadu laikā rapša sējumu platība Latvijā teju dubultojusies: no 74,1 tūkstošiem hektāru 2018. gadā līdz 127,8 tūkstošiem hektāru 2020.gadā, ko noteica labvēlīgie sējas apstākļi pērnā gada vasarā un siltā ziema.

Salīdzinot ar situāciju pērn, kopumā rapša ražīgums šajā gadā ir krietni lielāks un vidēji svārstās no 3,5 līdz pat 4,5 tonnām no hektāra, kas nozīmē, ka pat ar vidējo ražību – 3,5 tonnu no hektāra, kopējā rapša raža Latvijā šogad varētu sasniegt vismaz 450 000 tonnas.

"Rapša ražīgums ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tai skaitā no šķirnes, audzēšanas tehnoloģijas, kā arī reģiona un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tomēr kopumā situācija ir krietni labāka nekā pagājušajā gadā. Zemgalē vidējā ražība ir teju 4 tonnas no hektāra, kamēr Kurzemē un Liepājas reģionā 3-3,5 tonnas. Latgalē rapsis parasti ienākas nedaudz vēlāk nekā citviet Latvijā, taču arī tur kulšana šobrīd rit pilnā sparā, un ražība svārstās no 3,5-4,5 tonnām no hektāra. Šī nav rekordraža, taču ļoti labs rādītājs," stāsta SIA "Agerona" izpilddirektors Jaroslavs Orbidāns.

Pēdējo gadu laikā pieaug ne tikai atsevišķu ganāmpulku ražīgums, bet arī vidējais ražīgums valstī, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Lielāko vidējo izslaukumu pagājušajā pārraudzības gadā sasniegusi Kauguru pagasta z/s Vītoliņi ar 14 909 kg no govs , aiz sevis atstājot Jeru pagasta z/s Ceriņi, kur vidējais izslaukums sasniedzis 14 387 kg no govs. Trešajā vietā ierindojusies Bilskas pagasta z/s Kalējiņi ar 14 387 kg no govs, liecina Lauksaimniecības datu centra (LDC) dati par pārraudzības gadu, kas noslēdzās 2016. gada 30. septembrī.

Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, 85 govju ganāmpulka saimniece Ieva Rutkovska no z/s Vītoliņi neslēpj, ka viņas vadītā saimniecība no divreizējas slaukšanas pārgājusi uz trīsreizēju slaukšanu dienā un tas devis rezultātu. Arī darba saimniekošanā ieguldīts daudz vairāk un šogad jau vidējais izslaukums pārsniedzis 15 tūktošus kg. Lai arī pagājušā gada beigās situācija ar piena iepirkuma cenām uzlabojās, Rutkovska atgādina – iepriekš piena iepirkuma cena valstī no 0,26 – 0,27 eiro/kg nokritās līdz 0,17 eiro/kg un tas nozīmē, ka ražotāji ilgstoši cieta zaudējumus. Lai atgūtos no krīzes, ir jāstrādā ar pluszīmi ilgākā laikaposmā un cenai jābūt vēl augstākai, lai varētu segt zaudējumus, kā arī varētu veidot drošības spilvenu iespējamai nākamai krīzei, kura var pienākt nemanot. Lai gan piena iepirkuma cenas šobrīd priecē, grūti teikt, cik ilgi tās noturēsies līmenī.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Turpmāk darbiniekam, kas veic virsstundu darbu, par pirmajām divām virsstundām, kas veiktas virs dienas normālā darba laika, būs jāizmaksā piemaksa ne mazāk kā 50% apmērā, informē Labklājības ministrija.

Savukārt par katru nākamo virsstundu izmaksājama piemaksa ne mazāk kā 100% apmērā. Attiecībā uz regulējumu par svētku dienām, tiek saglabāts spēkā esošais piemaksas apmērs – 100% apmērā no darbiniekam noteiktās dienas algas likmes. Vienlaikus darbiniekiem un darba devējiem nav liegts darba koplīgumā vai darba līgumā noteikt lielāku piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienā.

To paredz grozījumi Darba likumā, kas ceturtdien, 23. februārī, izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē. Tie vēl jāsaskaņo ar ministrijām un jāapstiprina valdībā.

Turpmāk gadījumos, kad pēc darba devēja iniciatīvas darbinieks ir atstādināts, veicot darbu vai arī, atrodoties darba vietā alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, par visu atstādināšanas laiku darba devējam būs jāsaglabā darbiniekam darba samaksu minimālās mēneša darba algas apmērā proporcionāli atstādināšanas laikam.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Neraugoties uz līdzšinējiem centieniem novērst atalgojuma atšķirību starp sievietēm un vīriešiem, Eiropas Savienības (ES) valstīs, tostarp Latvijā, tā aizvien ir ievērojama.

Šī gada pavasarī tika apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (EU Pay Transparency Directive), kas paredz stiprināt juridisko regulējumu attiecībā uz taisnīgu atalgojumu ES. Direktīva nosaka konkrētus pasākumus un instrumentus, lai nodrošinātu, ka darba devēji ievēro taisnīga atalgojuma principu vienādam vai līdzīgas vērtības darbam. Gan valstij kopumā, gan uzņēmumiem ir tikai divi gadi, lai sagatavotos, jo jaunie noteikumi stāsies spēkā jau 2026. gada jūnijā. Lai izpildītu direktīvas prasības, darba devējiem jau šobrīd nepieciešams pārskatīt savu atalgojuma praksi, un pārliecināties, vai pastāv atalgojuma atšķirības starp vīriešiem un sievietēm? Jāatceras, ka, izdarot secinājumus, jāsamēro vienāds vai līdzīgas vērtības darbs. Lai gan direktīvā noteikti atšķirīgi termiņi pirmo ziņojumu publicēšanai dažādu lielumu uzņēmumiem, kopumā jau šobrīd var prognozēt, ka direktīva skars visus darba devējus.

Lai gan Latvijā iekasēto nodokļu apjoms ir starp zemākajiem Eiropas Savienībā (ES), tomēr nodokļu slogs godīgam nodokļu maksātājam mūsu valstī ir augsts, Latvijas Bankas rīkotajā diskusijā sacīja centrālās bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Līdz ar to turpmāka nodokļu paaugstināšana bremzētu ekonomikas izaugsmi un pasliktinātu konkurētspēju.

Eksperts skaidroja nodokļu sloga mērīšanas īpatnības. Piemēram, mēdz mērīt iekasēto nodokļu apjomu pret iekšzemes kopproduktu. Šāda mērījuma secinājums ir, ka Latvijā iekasēto nodokļu apmērs pret iekšzemes kopproduktu ir zems. Tomēr šo rādītāju ietekmē ēnu ekonomika, tāpēc, ja kopumā tiek iekasēts relatīvi neliels nodokļu apjoms, tas vēl nenozīmē, ka nodokļu maksātāja slogs ir zems, bet gan var liecināt, ka ir pietiekami augsta ēnu ekonomika. Papildus ēnu ekonomikai iekasēšanas apjomu ietekmē arī nodokļu sistēmā iestrādāto atlaižu un pazemināto likmju apjoms.

Labklājības ministrija (LM) sagatavojusi priekšlikumus politikas pasākumu īstenošanai minimālo ienākumu palielināšanai nabadzības visbiežāk skartajām iedzīvotāju grupām, informē LM.

Plāns paredz sniegt lielāku valsts atbalstu pensijas vecuma personām ar lielu darba stāžu, palielināt ģimenes valsts pabalstu ģimenēm ar vairākiem bērniem, kā arī citus atbalsta pasākumus.

Plāns par minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanu ceturtdien, 9. martā, izsludināts valsts sekretāru sanāksmē atzinumu sniegšanai. Tas vēl jāapstiprina valdībā, dodot uzdevumu Labklājības ministrijai sagatavot attiecīgo normatīvos aktus.

Labklājības ministrs Jānis Reirs uzsver: «Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus saglabājas relatīvi augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits un izteikta ienākumu nevienlīdzība. No vienas puses, skaitļi rāda, ka iedzīvotāju kopējie ienākumi aug, tomēr tajā pašā laikā cilvēki ar zemākajiem ienākumiem situācijas uzlabošanos ikdienā neizjūt. Situācijai ir jāmainās. Tāpēc ar šo dokumentu uzsākam plašākas diskusijas par tiesību aktos noteiktajiem ienākumu apmēriem un atbalstu, lai nepieciešamības brīdī aizsargātu sabiedrības daļu ar zemākajiem ienākumiem.»

Valdības solītos dīkstāves pabalstus (75% apmērā no darba algas, bet ne vairāk kā 700 eiro mēnesī) nevarēs saņemt daudzu tūkstošu uzņēmumu darbinieki, ja vien netiks mīkstinātas izvirzītās prasības.

To liecina pieņemtie noteikumi par "Covid-19" izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem.

Slavē nosacījumu maiņu

"Ja lielajās valstīs nepieciešamas vismaz nedēļām ilgas debates, lai ko nolemtu valsts augstākās varas gaiteņos, tad pie mums jau divas dienas pēc dīkstāves MK noteikumu tapšanas veselais saprāts ir guvis virsroku un MK ir atteicies no selektīvām nozarēm," situāciju vērtē ZAB "Sorainen" partneris Jānis Taukačs.

Kaut gan juridiski sanācis mazliet nelāgi, ka šie MK noteikumi iet pretrunā likumam, kas liek MK noteikumos noteikt atbalstāmās nozares. Tomēr var arī interpretēt, ka MK noteicis visas nozares kā atbalstāmās. Viņš atgādina, ka valdība, ne tikai atteicās no atbalstāmo nozaru saraksta, bet arī pazemināja apgrozījuma krituma latiņu valsts atbalsta saņemšanai. Proti, sākotnēji piedāvātais apgrozījuma samazināšanās slieksnis (no 50% krituma) uz 30% un 20% (ar nosacījumiem), salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada. 20% apgrozījuma krituma situācijā uzņēmuma ir jāatbilst vismaz vienam no kritērijiem: (uzņēmuma eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro; uzņēmuma nomaksātā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2019. gadā ir ne mazāka kā 800 eiro; ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro.

Diskusijā par darba nespējas apmaksas modeļa maiņu saduras darba devēju un darbinieku intereses – pirmajiem ir vēlme padarīt Latvijas regulējumu un darba vidi konkurētspējīgāku, samazinot izdevumus par slimojošajiem darbiniekiem, otri grib saglabāt darba devēja iesaisti vismaz esošajā līmenī, kompensējot darba nespēju iespējami ilgi un maksimālā apmērā.

Abas šīs pozīcijas var tuvināt, ja darba devēji saskatītu modeļa maiņā iespēju konkurēt par darbiniekiem, piemēram, ieguldot veselības apdrošināšanā. Darbinieki šādā gadījumā varētu izraudzīties atbildīgākos darba devējus, kuri piedāvā apdrošināšanu.

Darba ņēmējiem Latvijā pirmā slimības diena šobrīd netiek apmaksāta, proti tā jāsedz pašiem. Nākamās astoņas dienas apmaksā darba devējs, tad slimības pabalsta izmaksu pārņem valsts. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir argumentējusi, ka šī ir Baltijas valstīs salīdzinoši neizdevīgākā sistēma, un ir rosinājusi mainīt darba nespējas lapu apmaksas kārtību, palielinot neapmaksāto slimības dienu skaitu līdz trim, kā arī samazinot naudas summas apmēru, ko izmaksā par katru slimošanas dienu. Piedāvātā reforma lielā mērā izriet no negodprātīgas darbinieku rīcības, ņemot viltus slimības lapas.

Produktivitāte ir viens no centrālajiem ekonomikas pamatpīlāriem, uzsver SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ir teiciens - produktivitātei īstermiņā ir maza nozīme, bet ilgtermiņā tā ir vienīgā lieta, kam ir nozīme. Valstij ir svarīgi celt produktivitāti, jo tad, izmantojot esošos ražošanas faktorus, rodas iespēja iegūt lielāku IKP. Tādejādi atbrīvojas resursi, kas var paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādejādi augsta produktivitāte un augoša labklājība ir cieši saistīta. Tas, ko saprot ar valsts produktivitāti, ir darbaspēka produktivitāte, proti, saražotais uz vienu darbaspēka vienību. Darba ražīgumu var iedalīt faktoros, kas mēra cilvēkkapitāla attīstību (kompetence un prasmes), produktīvā kapitāla apjomu, kā arī kopējo faktoru produktivitāti, kas mēra tehnoloģisko progresu, ko tieši izmērīt nav iespējams.

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Teju tieši pirms gada finanšu tirgū bija vērojams pandēmijas dziļākais bezcerības punkts. Gandrīz zibenīgi – no 2020. gada februāra otrās puses virsotnēm ASV akciju tirgus Standard & Poor's 500 indeksa vērtība līdz tā gada 23. martam bija sarukusi par 35%.

Tas bija viens no straujākajiem akciju sabrukumiem vēsturē. Tiesa gan, nu var secināt, ka tas reizē bija arī viens no īsākajiem šādiem kritumiem. Marta beigu daļā ASV akcijas atsāka augt, un pagaidām tās atpakaļgaitas spogulī īsti kopš tā brīža skatījušās nav. Kopš 2020. gada marta zemākajiem punktiem minētā S&P 500 indeksa vērtība ir palielinājusies par 80%. Savukārt kopš pagājušā gada sākuma šis pieaugums ir 21% apmērā.

Visai ātri akciju tirgus censoņi koncentrējās uz uzvarētājiem no jaunās situācijas, kas bieži bija tehnoloģiju kompānijas. Tāpat omu arvien uzlaboja pasaules ietekmīgāko valdību un centrālo banku mētāšanās ar naudu pa labi un pa kresi – ar regularitāti, atbildot uz pandēmijas krahu, nāca paziņojumi par multitriljonu atbalsta pasākumiem ekonomikām.