No ekonomikas ministra mutes izskanējis avārijas signāls, ka jāatgriežas pie nepopulārās retorikas par krīzes mācībām
Ievērojamā plaisa starp algām un darba ražīgumu un šīs situācijas sekas bija viena no ekonomiskās krīzes rūgtajām mācībām. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens sarunā ar DB (22.02.2016.) būtībā brīdina par to, ka atkal esam krīzes priekšvakarā. Mūsu valsts attīstība atkal ir visai strauja, ministrs saskata ātras izaugsmes perspektīvu nākamajiem trim gadiem.
Atmetot nelielo patosu, jāsaprot, vai ekonomiskais ieskrējiens ir daudzmaz ilgtspējīgs un vai līdzi tipina arī IKP pieaugums. Ministrs pats atbild, ka nē, jo IKP aug uz «algu konverģences bāzes». Lai noturētu darbiniekus un konkurētu ar vilinājumiem strādāt ārzemēs, uzņēmēji paaugstina algas, tomēr šis lēmums nav labas dzīves sekas. Ne tuvu tam, jo liela daļa ražotāju patlaban nonākuši neapskaužamā situācijā un aiz spožu eksporta iekarojumu izkārtnes bieži vien stāv ne tikai par nākotni, bet reizēm arī dienišķo galu savilkšanu visai noraizējies «santīmu kasītājs».
Ražošanas izmaksām pieaugot, piemēram, līdz ar minimālās algas mērķtiecīgu palielināšanu jāliek pretī pašreizējā situācija tirgū, kur produkcijas cenas nīkuļo. Izmaksu spiedienam briestot, ražotājiem nereti rodas grūtības pat ar apgrozāmajiem līdzekļiem. Ražotnēs gadu gaitā roku darbaspēku lielā mērā aizstājušas tehnoloģijas, un tieši izmaksu samazināšana nereti ir bijis izšķirošais grūdiens, lai atteiktos no darba rokām, liekot to vietā mašīnas, par kurām sociālais nodoklis nav jāmaksā.
Ja algas straujāk par darba ražīgumu augs ilgstoši, tas tiešām var novest pie krīzes, piekrīt DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Šobrīd viņš Latvijas ekonomikā vēl neredz pazīmes, kas varētu izraisīt krīzi tuvāko divu trīs gadu laikā, taču nevar izslēgt, ka tāda atnāks no ārpuses. Pēc ekonomikas eksperta apkopotās statistikas pērn algas Latvijā patiešām kāpušas straujāk par darba ražīgumu. Pirmajos trīs ceturkšņos aizņemto darbavietu skaits audzis aptuveni par 1% gadā. IKP palielinājās aptuveni par 3% un, pieņemot, ka nostrādātais laiks nemainījās, var secināt, ka darba ražīgums auga apmēram par 2%. Savukārt reālo algu pieaugums ir bijis ap 6% vai nedaudz vairāk. Algu pieaugumu, kas pārsniedz ražīgumu, var salīdzināt ar naftas ieguvi, kas nevar būt ilgtspējīga pēc definīcijas, tomēr var turpināties samērā ilgstoši. Iespējams, daļa no algu kāpuma pat ir tikai šķietama, pateicoties pūliņiem ekonomikas ēnu dzenāšanā un algu legalizēšanā.
Produktivitātes celšana ir izšķiroša daudzos aspektos. Tādēļ tai ir jāaug, var sacīt, uz karstām pēdām. Atgriežoties pie eksporta, jāuzsver, ka mūsu ražotāju konkurētspēja ārējos tirgos lielā mērā balstīta tieši algu un ražīguma pareizās attiecībās, kurās ražīgums netiek padzīts zem darbaspēka algu tupeles.