Savulaik ieviestais tā dēvētais dienesta auto nodoklis ir izraisījis milzum daudz diskusiju. Vispirms ir skaidrs, ka šāds solis nebūt nav devis gaidīto fiskālo efektu valsts budžetā, turklāt nav arī pārliecības par to, vai šis maksājums gadījumā netiek piemērots arī tiem, kam tas nemaz nebūtu jāmaksā.
Laika gaitā sabiedrība pie šā maksājuma ir pieradusi un īpaši skaļi nekurnot, maksā prasīto. Taču i,zrādās, ka minētais maksājums ne tikai ir ieviests ar vienu vienīgu mērķi - bez jebkādas loģikas iekasēt valsts budžetā pēc iespējas vairāk naudas, bet arī attiecīgā likumdošanas norma ir izstrādāta trakoti nekvalitatīvi, par ko gan Latvijā droši vien nebūtu jābrīnās. Proti…
Kā zināms, tiem uzņēmumiem, kuri uzskata, ka to rīcībā esošie dienesta auto ne brīdi netiek izmantoti darbinieku privātajām vajadzībām, ir iespēja nodokli nemaksāt, taču aprīkojot tos ar GPS iekārtām, lai nevienu brīdi nevarētu rasties šaubas par to izmantošanas mērķi. Droši vien daudzi uzskatīja, ka investīcijas GPS iekārtās ir vienreizējas. Naivi! Ir ticis paredzēts, ka tās ir jāpārreģistrē reizi gadā, bet tiem, kuri noteiktā laikā šo procesu neveic, jāsāk maksāt attiecīgo nodokli. Var jau būt, ka arī šo normu nevarētu uzskatīt par kaut ko ārkārtēju, ņemot vērā, ka GPS tomēr ir tehniska ierīce, kas mēdz bojāties, novecot, fiksējot neprecīzus rādījumus. Dažādām vajadzībām izmantotas tehniskas ierīces tiek pārbaudītas periodiski, un jautājums ir par to, cik bieži tas notiek. Lai nu kā - šāda pārreģistrācija reizi gadā tomēr ir pārspīlēta prasība, kas tikai palielina birokrātisko slogu uzņēmējiem. Lielākās problēmas gan sākas brīdī, ja uzņēmējs noteiktā laikā šo pārreģistrāciju nav veicis. Piemēram, aizmirsis, nav pamanījis, ka šāda norma vispār eksistē utt., jo tajā brīdī uzreiz ir jāsāk maksāt tā dēvētais dienesta auto nodoklis.