14. janvārī Saeimā pirmajā lasījumā ir pieņemti grozījumi Komerclikumā. Tie paši, kas paredz samazināt sabiedrību ar ierobežotu atbildību pamatkapitāla minimumu līdz 100 latiem un tādēļ tiek ļoti gaidīti (projekts gan paredz, ka grozījumi stāsies spēkā tikai ar 1. maiju). Taču bez jau minētajiem grozījumiem projekts paredz arī citas izmaiņas Komerclikumā, par kurām gan plašāka diskusija, šķiet, nav bijusi.
Vēlos pievērst uzmanību tam, ka projekts paredz ieviest normas, kas it kā palīdzētu identificēt sabiedrību patiesā labuma guvējus. Pirmkārt, paredzēts noteikt, ka sabiedrību ar ierobežotu atbildību dalībniekiem un akciju sabiedrību akcionāriem, kuri daļas/akcijas tur citu personu labā, ir pienākums paziņot sabiedrībai par attiecīgajiem patiesā labuma guvējiem. Otrkārt, sabiedrībām tiek paredzēts noteikt par pienākumu ziņas par patiesā labuma guvējiem glabāt un pēc pieprasījuma iepazīstināt ar tām dalībniekus, padomes locekļus, revidentus un kompetentas publiskas iestādes. Pie tam, projekts paredz ieviest prezumpciju, ka, ja vien sabiedrībai iepriekšminētajā kārtībā nav paziņots citādi, par patieso labuma guvēju sabiedrībā ir uzskatāma dalībnieku/akcionāru reģistrā norādītā fiziskā persona.
Ļoti interesanti grozījumi, kas, manuprāt, izraisa vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo nav īsti saprotams, kādēļ šādi grozījumi nepieciešami un ko īsti projekta autori vēlas ar tiem panākt.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Komerclikums pašreiz neparedz pienākumu sabiedrībām glabāt informāciju par patiesā labuma guvējiem gadījumā, kad sabiedrības dalībnieks/akcionārs tur daļas/akcijas citas personas labā. Taču nav norādīts, ka savukārt Koncernu likums jau satur pēc būtības līdzvērtīgu regulējumu (varbūt ne tik detalizētu). Tādēļ nav saprotams, kam ir nepieciešami divi likumi, kas paredz vienu un to pašu pienākumu. Vai šādu «uzlabojumu» dēļ jātērē mūsu ne tik bagātā valsts budžeta līdzekļi? Varētu vēl, iespējams, saprast, ja likumprojekts paredzētu kādus uzlabojumus esošajā regulējumā, piemēram, nopietnākas sekas patiesā labuma guvēja nepaziņošanas gadījumā. Taču nē – piedāvātās normas neko pēc būtības nemaina, jo nekādas sekas ne dalībniekam/akcionāram par informācijas neatklāšanu, nedz arī sabiedrībai par attiecīgo ziņu neglabāšanu neparedz. Anotācijā pie sadaļas «kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs» minēts, ka Starptautiskā Valūtas fonda 2006. gadā veiktajā Latvijas tiesību sistēmas novērtējumā ir ieteikts izdarīt izmaiņas Latvijas normatīvajos aktos, pieprasot, lai «visas juridiskās personas uztur informāciju par patiesā labuma guvējiem, to kontrolē un nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir iespēja iegūt patiesu, precīzu un savlaicīgu informāciju par juridiskās personas patiesā labuma guvējiem..». Vai tiešām projekta autori uzskata, ka ieteiktie grozījumi Komerclikumā izpilda minēto ieteikumu?
Augstāk minētā patiesā labuma guvēja prezumpcija gan ir jaunums. Tikai atkal – kāpēc tā vajadzīga? Likumprojekta anotācija nekādu atbildi uz šo jautājumu nesatur. Ja grozījumu pamata mērķis ir stiprināt normatīvo regulējumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā, tad pašreizējā redakcijā izskatās, ka vienīgie ieguvēji no grozījumiem būs bankas (galvenokārt) un citi, kuriem pašreiz, saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu, ir uzlikts par pienākumu identificēt patiesā labuma guvējus, jo būtiski atvieglo minētā pienākuma veikšanu. Bet vai tam pēc būtības vajadzētu būt mērķim?
Dīvaini. Tādēļ jācer, ka citu iecerēto Komerclikuma grozījumu vidū augstāk aprakstītais, laikam jau jāsaka, ka pārpratums, tiks pamanīts un rūpīgi pārskatīts.