Nespēja vairāku gadu garumā iegādāties tik ļoti nepieciešamos jaunos vilcienus uzskatāmi demonstrē visas negatīvās sekas, pie kādām beigu beigās noved politiķu vēlme neaizskart kolēģu intereses
Iespējams, Latvijā vēl ir kāds, kurš, uzzinājis valsts a/s Pasažieru vilciens (PV) iepirkumu komisijas lēmumu atzītšveiciešu Stadler par uzvarētāju jaunu elektrovilcienu iepirkumā, nopriecājās, ka drīz tiksim pie komfortabliem vilcieniem. Taču tiem, kas seko līdzi vilcienu sāgai, būs kaudze svarīgu argumentu, lai šo prieku pamatīgi samaitātu.
Kā vienu no iemesliem minot dienvidkorejiešu Hyundai Rotem vilcienu tehniskās ķibeles Ukrainā, PV to diskvalificēja, izvēloties desmitiem miljonu eiro dārgāko šveiciešu piedāvājumu. Par to, kur PV grasās ņemt naudu tādam pirkumam, uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Artim Birkmanim vēl jāpārliecina Satiksmes ministrija. Arī sabiedrībai viņš ir parādā skaidrojumu, lai tā nedomātu, ka uzvarētājs bija zināms vēl pirms konkursa. Turpretī tas, par ko ir skaidrība, nekādu optimismu nevairo. Hyundai, visticamāk, ar rezultātu nesamierināsies, tādēļ nav izslēgtas tiesvedības. Juridiskās cīņas nav beigušās iepriekšējā neveiksmīgajā vilcienu iepirkumā, kur par uzvarētāju tika atzīts spāņu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF). Spāņi aizvien uzskata, ka 2012. gadā ar PV slēgtais un vēlāk PV lauztais līgums ir spēkā, un draud Latvijai ar investīciju strīdu. Diezin vai PV vadībai ir atbilde uz jautājumu, ko tā darīs, ja tiks noslēgts līgums ar Stadler, bet vēlāk tiesvedību rezultātā nāktos pirkt vilcienus arī no CAF.
Vilcienu sāgas rūpīgiem vērotājiem nebūs nekāds pārsteigums, ja Aigara Štokenberga, kurš ticis uzskatīts par Stadler interešu lobētāju, aiziešanai no PV valdes sekos pārējie valdes locekļi, piemēram, SM kā akcionāra uzticību zaudējuši. Pašreizējās valdes nenoliedzamā atbildība par nespēju vienoties ar spāņiem iepriekšējā konkursā, kā rezultātā jaunu vilcienu iegādei Latvija vairs nevar izmantot 140 milj. eiro Kohēzijas Fonda naudu, ir viena lieta. Uz A. Birkmaņa, kā arī PV iepriekšējiem vadītājiem – Anduļa Židkova un Nila Freivalda – un viņu kolēģiem valdēs gulstas atbildība, ka par spīti dāsni atalgotu juristu piesaistei nav bijuši spējīgi vai arī nav vēlējušies sagatavot tādu konkursa nolikumu, kurš atbilstu valsts, uzņēmuma un pasažieru interesēm, turklāt nebūtu tik lēti kritizējams un apstrīdams, kā noticis ar līdzšinējiem.
Taču vilcienu iepirkuma sāgā iesaistīto satiksmes ministru un valdību acīmredzamā bezatbildība ir cita, pat vēl svarīgāka lieta. Faktiski šis konkurss ir piemineklis pie varas esošo politiķu bezatbildībai, vēlmei palikt pie varas, lai ko tas arī maksātu. Sāga sākās pirmās «veiksmes stāsta» autora Valda Dombrovska (tolaik Jaunais laiks) premjerēšanas laikā, kad satiksmes ministrs bija Kaspars Gerhards (TB/LNNK), turpinājās Ulda Auguļa (ZZS) un bezpartejisko Aivja Roņa un Anrija Matīsa (tagad Vienotība) ministrēšanas gaitā, un nekas neliecina, ka Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība gribētu vai varētu darīt galu šim ilggadējam farsam.
Vienotības politiķi un viņu koalīcijas partneri ir līdzatbildīgi par to, ka jaunu vilcienu iepirkumam tika pazaudēta Kohēzijas fonda nauda, riskējot ar to, ka steigā citiem dzelzceļa infrastruktūras projektiem pārdalītā nauda var arī netikt laikus apgūta un tādējādi tiktu zaudēta. Tas, ka satiksmes ministra vai visas valdības uzticību zaudējušiem PV vadītājiem, kā N. Freivalda gadījumā, tika uzdots pašiem izstrēbt savārīto putru, rezultātā problēmas tikai pavairojot, demonstrēja vispirms jau nosvērtā V. Dombrovska un diplomātiskā A. Roņa bezatbildību, nevēloties aptraipīties ar iepirkuma sarežģījumu mēsliem. Taču tai pašā laikā tas liecina par valstij kaitniecisku situāciju, kurā satiksmes ministrs mīļā miera labad nevēlas uzkāpt uz varžacīm partijas biedram vai koalīcijas partnerim, kurš saistīts ar vienu vai otru PV valdes locekli vai vadītāju. Šādas interešu «saskaņošanas» rezultātā Latvijai jaunu vilcienu joprojām nav un diezin vai tuvākajā laikā būs, toties ir esošas un potenciālas tiesvedības, kam tiek un tiks šķiesta nodokļu maksātāju vai vilcienu pasažieru nauda. Atliek vien cerēt, ka satiksmes ministrs Anrijs Matīss būs izņēmums pie varas esošajā bezmugurkaulnieku šļurā, beigs nodarboties ar priekšvēlēšanu aģitāciju, griežot lentītes, un beidzot pieķersies vērsim (iepirkumam) pie ragiem, lai glābtu, kas vēl ir glābjams. PV, protams, nav vienīgā viņa pārziņā esošā kapitālsabiedrība, kurā jāiztīra Augeja staļļi, ja vien ir vēlme un drosme to darīt.