Veidojot Latvijā dažādas valsts institūcijas un organizējot to darbu, ir sanācis tā, ka ar ēnu ekonomikas apkarošanu nodarbojas gan Nelijas Jezdakovas vadītais Valsts ieņēmumu dienests (VID), gan arī Valsts darba inspekcija (VDI), kuras šefs šobrīd ir Renārs Lūsis un kuras kompetencē cita starpā ietilpst darba līgumu kontrole.
Šobrīd aktīvi tiek spriests, ka gadījumos, kad kādā uzņēmumā tiek konstatēta strādājošo nodarbināšana bez darba līgumiem vismaz 50% apmērā no visa kolektīva, VDI turp varētu doties roku rokā ar VID, lai tas pārtrauktu attiecīgās firmas darbību, tādējādi īstenojot vēl ciešākas sadarbības politiku. Pirmajā brīdī šāds plāns izklausās gana loģisks un īpaši nekādus komentārus neprasa, tomēr, paanalizējot sīkāk...
Kā zināms, pašreiz VID ir vienīgā institūcija Latvijā, kas par noteiktiem grēkiem var apturēt uzņēmuma saimniecisko darbību un tam nevajag kaut kur doties roku rokā ar kādu citu valsts ierēdņu biroju. Ņemot vērā, ka arī ideja par labāku informācijas apriti ikdienas darbā ar VDI nenāktu par ļaunu, faktiski būtu vērts uzreiz veikt nedaudz radikālākas reformas valsts pārvaldē. Laika gaitā Latvijā ir izveidojies, ka VID atrodas Finanšu ministrijas, bet VDI – Labklājības ministrijas pārziņā, un šis arī ir aspekts, kura kontekstā būtu veicamas izmaiņas. Redz, atbilstoši tam, kā pašreiz nākotni ir iztēlojusies VDI vadība, iznāktu tā – VDI konstatētu, ka vismaz puse kāda uzņēmuma darbinieku raujas vaiga sviedros bez līguma, VID izdarītu melno darbu, apturot šādas firmas saimniecisko darbību, bet lauri tiktu VDI. Principā jau nodokļu maksātājiem varētu būt vienalga, kura valsts iestāde tiek pie spīdīgākas spalvas, tomēr minēto procesu varētu optimizēt. Respektīvi, tas būtu izdarāms, pārceļot VDI no Labklājības ministrijas paspārnes uz VID. Vēl vienkāršāk sakot, integrējot šo inspekciju VID un piešķirot tai tādu pašu statusu, kāds jau ir, piemēram, Finanšu policijai vai Muitas kriminālpārvaldei.
Tādā veidā būtu iespējams panākt uzreiz divus efektus. Pirmkārt, tiktu samazināts administratīvais valsts aparāts, vienu institūciju pārveidojot par cita dienesta sastāvdaļu, struktūrvienību. Otrkārt, tas, vienkārši sakot, būtu loģiskāk. Kontrolējošais darbs saistībā ar darba līgumiem uzņēmumos faktiski ir cīņa ar ēnu ekonomiku. Tātad struktūrvienībai, kas ar to nodarbojas, ir jābūt VID, nevis Labklājības ministrijas pakļautībā. Tādējādi tiktu nodrošināta arī loģiska kontrolējošās funkcijas «ķēde». Proti, ja VDI konstatētu, ka uzņēmumā X daļa strādājošo darbojas bez attiecīgiem līgumiem, to automātiski būtu konstatējis arī VID, un būtu iespējams operatīvi lemt par tālāko rīcību. Jebkurā gadījumā šāda sistēma būtu konstruktīvāka par atsevišķa lēmuma pieņemšanu, nosakot, ka divām valsts institūcijām ir jāstrādā roku rokā, it īpaši ņemot vērā, ka tām jau tagad būtu jāsadarbojas, nevis, piemēram, jākonkurē savā starpā. Protams, nevar izslēgt arī iespēju nevis par pilnīgu pakļautības sistēmas maiņu, bet gan VDI funkciju pārdali, neliekot tai vairs nodarboties ar ēnu ekonomikas apkarošanu.