Nepagāja īpaši ilgs laiks pēc nolemtā, ka valsts uzņēmumu vadītājiem mēnesalgas jāierobežo līdz 2800 latiem mēnesī, kad jau tiek izstrādāta jauna darba samaksas sistēma valsts pārvaldē. Runājot par šā jautājuma būtību, jāteic, ka tas nav vērtējams viennozīmīgi.
Acīmredzot nav pareizi ieviest sociālistisko principu, ka visiem ir jāsaņem vienādi daudz vai vienādi maz. Tam ir vairāki iemesli: valsts uzņēmumi nereti konkurē ar privāto sektoru, atbildība to vadītājiem ir ļoti liela, labi menedžeri arī maksā pietiekami lielu naudu utt.
Tajā pašā laikā nedrīkst būt tā, ka darba alga valsts uzņēmumu bosiem tiek noteikta pēc blata, savstarpējās sarunāšanas vai kāda cita tamlīdzīga principa. Ir jābūt noteiktiem kritērijem, atbilstoši kuriem tiek noteikts, cik daudz ik mēnesi saņem Latvenergo, Latvijas Pasta, Latvijas Dzelzceļa u.c. valstij piederošu uzņēmumu vadība. Jābūt rūpīgi noteiktiem parametriem — uzņēmuma peļņa, rentabilitāte, efektivitāte utt. Piemēram, ja kāda valsts uzņēmuma valde nodrošinātu, lai attiecīgā kompānija strādātu tik efektīvi, ka spētu finanšu gada beigās pārskaitīt dividenžu veidā valsts budžetā pieklājīgu naudas summu, nepaceļot nevienus tarifus, tas vien būtu labas algas vērts.
Protams, var teikt, ka taupības, ekonomiskās krīzes apstākļos izdevumi ir jāsamazina visiem, un tam var piekrist. Taču, ja tieši pašreizējā situācijā kāds uzņēmums budžetam nodrošina vairāku desmitu miljonu latu lielus ienākumus, turklāt strādā efektīvi, varam droši teikt — jā, šāds menedžments mums ir vajadzīgs, un par to ir jāsaņem laba alga.
Minētā lēmumprojekta pēkšņā izstrāde gan rada bažas par ko citu… Jāatgādina, ka vēl gluži nesen, kad tika pieņemts minētais lēmums par 2800 latu algas griestiem, vairāku valsts uzņēmumu šefi sāka dziedāt visnotaļ žēlabainas dziesmas, taču tikai viens no viņiem — Latvijas Pasta vadītājs Ivars Krauklis spēra savai neapmierinātībai adekvātu soli un no darba aizgāja. Par pārējiem vismaz pagaidām nav dzirdams, ka viņi gatavotos pamest savas vadošās darba vietas, kur jau tuvākajā laikā ir izredzes saņemt mazu algu. Un tas jau ir zināms rādītājs attiecībā uz šiem augstus amatus ieņemošajiem speciālistiem, jo, kā mēdz teikt — katrs darbinieks ir tieši tik vērtīgs, cik par viņu ir gatavs maksāt darba devējs. Tas ļauj domāt, ka ar attiecīgo lēmumprojektu tiek mēģināts izveidot aplinkus ceļu, kas «saviem džekiem» valsts uzņēmumu valdēs tomēr nodrošinātu gana labus atalgojumus, neraugoties uz dažādiem citiem apstākļiem.
Šeit gan var sanākt kāds interesants pavērsiens… Jau ir izskanējis, ka visi ar finansēm saistītie lēmumi turpmāk būs jāsaskaņo ar finanšu ministru, tātad — Einaru Repši. Nu nekur nav teikts, ka pēc atgriešanās no pārrunām ar Starptautiskā valūtas fonda vīriem Vašingtonā par Latvijas valsts budžeta deficītu, Repše nepaziņos — priecājieties, ka jums vispār kāds algu maksā?