Kopš lielās krīzes, ķibeles jeb ligas sākšanās nerimst diskusijas par to, kādam jābūt valsts atbalstam tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri, nonākot grūtībās, vairs nespēj veikt kredītmaksājumu bankām. Nu Finanšu ministrija ir izstrādājusi stratēģiju, kura ir vērtējama vismaz neviennozīmīgi.
Proti, tiem kredītņēmējiem, kuriem ir tikai viens mājoklis, kura kredītsumma nepārsniedz 100 tūkstošus Ls, ja bankas ir ar mieru iesaldēt 20% no pamatsummas, bet gadījumā, ja viņu piemeklē vēl kādas problēmas, no valsts budžeta tiktu maksāta pārējā daļa, kuru kaut kad vajadzētu gan atdot. Protams, nedrīkst nerespektēt faktu, ka Latvijā arvien vairāk pieaug tādu ģimeņu skaits, kas savulaik ir gana saprātīgi ņēmuši kredītu neliela dzīvokļa iegādei, bet tagad kāds no pieaugušajiem ir zaudējis darbu, un veikt kredītmaksājumus ir faktiski neiespējami. Šādiem cilvēkiem būtu pareizi palīdzēt gan no sociālās atbildības, gan arī sabiedrības drošības aspekta. Nu nebūtu gudri no valsts puses pieļaut, ka pa ielām pēkšņi sāk klaiņot tūkstošiem cilvēku, kuriem vienkārši nav, kur dzīvot.
Tāpat ir skaidrs, ka daļa atbildības šādā situācijā ir jāuzņemas arī bankām, kas savulaik gana vieglprātīgi mēdza izsniegt kredītus. Tajā pašā laikā… Jāņem vērā, ka finansiālā situācija valstī šobrīd ir ļoti saspringta, un naudas nepietiek daudzām funkcijām, ko valsts savulaik bija apņēmusies veikt. Runa ir par pensijām, veselības aprūpi un šo to citu. Pārsvarā gadījumu runa ir par funkcijām, kuras ir nepieciešamas teju visiem iedzīvotājiem, nevis tikai sabiedrības daļai, kas savulaik ir saņēmušies kredītus. Turklāt tiem, kas nav devuši priekšroku savu dzīves apstākļu uzlabošanai ar kredītu palīdzību vai arī turpina apzinīgi tos maksāt, var rasties pamatots jautājums — kāpēc no manas nodokļu naudas tiek apmaksāti sveši parādi. Savukārt televīzijā redzētu sižetu par ģimeni, kur abi pieaugušie savulaik ir bijuši izglītības sistēmas darbinieki, bet šobrīd nespēj veikt ikmēneša maksājumu par mājokli 800 latu apmērā, gribētos saukt vismaz par neapdomību. Tiesa, var teikt, ka vēlāk šobrīd grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem attiecīgā naudas summa valstij būs jāatdod, taču atslēgas vārds šajā situācijā, visticamāk, ir «vēlāk».
Tikpat labi viens draugs var teikt otram — tu man aizdod 100 Ls, bet es tev atdošu, kad varēšu… Jāteic, ka lielā mērā šī atbalsta programma atgādina tieši banku stutēšanas plānu. Jā, var teikt, ka valsts iesaistīsies tikai gadījumā, ja banka pati, kā jau minēts, būs gatava iesaldēt 20% no attiecīgās kredītsummas. Tomēr tādējādi banka faktiski saņems valsts garantiju par pārējo 80% plus procentu atgūšanu. Un tas ir daudz izdevīgāk, it īpaši situācijā, kad savas saistības nespēj pildīt arvien vairāk kredītņēmēju. Taču šeit ir jāņem vērā vēl kāds interesants aspekts… Lai gan šāda programma ir izstrādāta, atbildīgā Saeimas komisija atzīst, ka naudas tās realizācijai nemaz nav, un tas jau nozīmē, ka dažāda kalibra kredītņēmēji, visticamāk, visai veltīgi var gaidīt kādu palīdzību.
