Tiesa ir galējā institūcija, kur persona var meklēt taisnību; tā demokrātiskā sabiedrībā ir pieņemts, un šāds princips darbojas arī Latvijā. Tomēr laika gaitā tieši šajā jomā ir izveidojusies neapskaužama situācija – citās nozarēs vairāk vai mazāk ir vērojamas reformas vai vismaz vēlme kaut ko mainīt uz labo pusi, bet tiesu sistēma ir ieslīgusi stagnātiskā pašapmierinātībā.
Jau faktiski kopš Latvijas valsts atjaunošanas nav noslēpums, ka tiesu sistēma mūsu valstī ir gausa, smagnēja un neefektīva. Pat juristu aprindās tiek atzīts – ja kaut cik nopietnu lietu visās instancēs izdodas iztiesāt pāris gadu laikā, var uzskatīt, ka iesaistītajām pusēm ir ļoti paveicies. Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka pie vainas esot tieši sistēma, bet paši tiesneši – gluži vai tās upuri, kas ir spiesti pārstrādāties, vienlaikus savu darbu darot neaizvietojami kvalitatīvi. Tomēr arī šī tēze arvien vairāk neiztur kritiku, kaut vai ņemot vērā, ka pietiekami bieži aktualizējas jautājums par pārkāpumiem tieši tiesnešu darbā.
Problēma lielā mērā ir meklējama faktā, ka vairāk nekā 20 gadu laikā kopš Latvijas valsts atjaunošanas nav izveidota efektīva tiesnešu darba vērtēšanas sistēma. Protams, vērtēšana notiek, taču tās ietvaros Latvijas tiesneši vērtē cits citu. Nevajag taču domāt, ka sabiedrība ir tik naiva, lai noticētu šādas vērtēšanas sistēmas simtprocentīgai objektivitātei.
Pirmkārt, diez vai kāds tiesnesis vēlēsies gana kritiski vērtēt savu kolēģi, labi zinot, ka jau pēc stundas nokritizētais var vērtēt viņu pašu.
Otrkārt, grūti būtu atrast tādu tiesnesi, kurš varētu paust kritisku vērtējumu augstāk stāvošam kolēģim. Principā var teikt, ka saistībā ar šo vērtēšanas sistēmu situācija ir tikpat absurda kā tad, kad tika lemts, vai likumdevēja lēmums par algas samazināšanu tiesnešiem ir likumīgs. Neapstrīdot Satversmes tiesas profesionalitāti, tomēr jāteic, ka jau pieteikuma iesniegšanas brīdī šajā tiesā faktiski bija skaidrs tās lēmums. Nu, vienkārši muļķīgi būtu iedomāties, ka tiesneši nolemtu – tiesnešiem algas jāsamazina! Tā nu arī attiecībā uz vērtēšanu, pārfrāzējot senu krievu humoristu aforismu, var teikt – ja reiz divi tiesneši ciena viens otru, iznāk, ka viņi abi ir cienījami...
Protams, katrai problēmai vajag savu risinājumu, un arī tiesnešu vērtēšanas procesam Latvijā ir jābūt. Lai optimāli veiktu šo procesu, beidzot ir jāatsakās no savstarpējās vērtēšanas sistēmas, jāsaņem drosme un jāuzaicina neatkarīgi eksperti, iespējams, no ārzemēm. Respektīvi, runa ir par speciālistiem, kuriem būtu izpratne par Latvijā darbojošos tiesību sistēmu un vienlaikus neko neizteiktu jēdzieni «tiesnesis Bērziņš», «tiesnesis Kalniņš», «tiesnesis Liepiņš». Citiem vārdiem sakot, ir svarīgi, lai tiktu objektīvi analizēts tiesnešu darbs, nevis tiesneši kā cilvēki. Savukārt, nenodrošinot neatkarīgu vērtēšanas sistēmu, Latvijā tā arī nebūs iespējams runāt par efektīvu, konstruktīvu tiesu sistēmu.