Līdz ar jauninājumiem nodokļu sistēmā bez kādas aizbildināšanās ir sākusies pilsoņu īpašuma pārdale, atņemot naudu ja nu ne gluži bagātajiem, tad acīmredzot savulaik jau nīdētajai kulaku šķirai.
Valdošās koalīcijas noteicošā daļa, kas politiski tomēr skaitās tādi kā labējie, ar jauno solidaritātes nodokli ir iebraukuši dziļi auzās. Acīmredzot mentāli šie ļaudis tur ir atradušies jau ilgstoši, jo pat nemēģina piemeklēt daudzmaz piemērotu pamatojumu, kāpēc tiem, kam bruto alga ir ap 4000 EUR mēnesī, būtu jāpadalās ar tiem, kuriem tā ir mazāka.
Par iemeslu tiek piesaukta solidaritāte, kas ir viens no izplūdušākajiem vārdiem, ko šai sakarā var atrast – ideālais rīks ideoloģiskiem darboņiem. Plašsaziņā un sociālajās vietnēs pavīd pa diskusijai, kur par argumentu tiek piesauktas vientuļas daudz- bērnu mātes un pirmspensijas vecuma sievietes – paskatieties viņām acīs un pasakiet, ka viņām nevajag vairāk! Protams, ka vajag, un, pārfrāzējot Džonu Rokfelleru, nekad nevienam nav bijis tāda turības līmeņa, ka nevajadzētu vēl mazlietiņ. Bet nedrīkst valsts nodokļu sistēmu būvēt uz pilsoņu raudināšanas un īstenot ar vardarbīgām metodēm. Vardarbīgām tāpēc, ka vienošanās ar faktiskajiem maksātājiem valdības sociālo partneru personā par jauno solidaritāti jau nav.
Pieņemot, ka faktiski dzīvojam paternālistiskā sabiedrībā, daudzmaz attaisnojams mērķis vēl varētu būt nabadzības ierobežošana. Nabadzība ir drusku mazāk izplūdis jēdziens par solidaritāti. Bet, kā to nesen norādījusi arī Darba devēju konfederācija, pirmām kārtām algas lielumam nav tieša sakara ar nevienlīdzību, un jaunais nodoklis arī nav nemaz tēmēts specifiski uz augsta nabadzības riska grupām un visnabadzīgākajiem sabiedrībā. Pēdējiem no izmaiņām darbaspēka nodoklī vispār nav ne silts, ne auksts.
Gluži pretēji ir ar ekonomiku. Klasiska atziņa vēstī, ka brīvprātīgas apmaiņas aizstāšana ar spaidiem mazina pieejamos resursus. Neatkarīgi no turības, cilvēki ir izdomas bagāti. Tas ir globāls vērojums, ka «nabagi» pamanīsies solidāri iedalītos resursus izmantot tā, kā uzskata par tīkamu, kas ne obligāti ir materiālā līmeņa celšana saskaņā ar tēvišķo viņu dzīves vērotāju ieskatiem. Un «kulaki» mākslīgi apspiestu tirgu ir pratuši sabotēt vienmēr.
Vienīgā no pieredzes zināmā izeja ir tirgu neapspiest. Nodokļi ir bijuši un būs, par nabagiem gādāt ir vienkārši cilvēcīgi un varam jau arī vienoties (!), ka tas notiek caur nodokļiem, tomēr pamata princips sadzīvošanai un sadarbībai Latvijā un Rietumos ir brīvība.
Lūdzu pār mani negāzt pārmetumus par visu to nejēdzību, kļūdu un vienkārši cūcību jūru, kas ir bijusi brīvā tirgus vārda bieži vien nelietīgas valkāšanas dēļ, tomēr atgādināšu, ka visai ātri ir aizmirsušies vārdi, ka būsim kaut pastalās, bet brīvā valstī. Un šeit nu mēs esam – principā brīvā tirgus ekonomikā, kur samaksa par preci (darbu ieskaitot) pēc definīcijas nenotiek pēc sadales principa, bet gan koncentrējas nevienmērīgi. Otru alternatīvu labi ir raksturojis Vinstons Čērčils – tur katram pilsonim iedala solidāru daļu no kopējā posta.
