Plašu rezonansi guvis gadījums, kad Tukuma pusē kādai svaigi saremontētai ielai sākušas brukt apmales, vēl pirms tās nodošanas ekspluatācijā. Gadījums, protams, ir kliedzošs un liecina par klaju nodokļu maksātāju naudas izšķiešanu, taču fatālākais ir tas, ka būtu teju vai labi, ja šāda situācija būtu tikai Tukumā un tikai ar vienu ielu.
Bieži ir dzirdētas negatīvas atsauksmes par to, kāda ir kvalitāte svaigi remontētiem valsts nozīmes ceļiem, taču, kā atzīst nozares eksperti, tur notiekošais vēl ir nieks, salīdzinot ar daudzās pašvaldībās īstenoto praksi. Proti...
Nereti shēma, kā tiek organizēts ielu remonts, ir visai parasta. Pašvaldības vadība konstatē, ka bez X ielas remonta vairs nekādi iztikt nevar, jo pretējā gadījumā nākamajās vēlēšanās iedzīvotāji parūpēsies, lai domes koalīciju veidotu pavisam citi politiskie spēki. Tālāk seko iepirkums, kurā naudas taupīšanas nolūkos priekšroka tiek dota lētākajam piedāvājumam. Turklāt nav izslēgts, ka uzvarēt var uzņēmums, kuram ceļu būvniecība ir, teiksim tā, viens no darbības veidiem, bet noteikti ne galvenais. Savukārt, kad darbs ir pabeigts, tas mēdz tikt pieņemts, īsti neiedziļinoties kvalitātē – galvenokārt tāpēc, ka attiecīgajai pašvaldībai nav speciālistu, kas varētu kompetenti novērtēt padarīto, bet algot neatkarīgu ekspertu negribas. Vēl, protams, jautājums ir par to, cik kvalitatīvi vispār ir notikusi attiecīgās ielas remontdarbu projektēšana. Minētajā Tukuma gadījumā darba kvalitatātes trūkums ir, kā mēdz teikt, ar neapbruņotu aci redzams. Tomēr nereti darba pieņēmēji ierauga glīti uzlietu asfalta virskārtu, pat nenojaušot, kas «lācītim vēderā». Protams, automātiski rodas jautājums par to, kas un kā būtu jādara, lai šāda nodokļu naudas šķiešana vairs nenotiktu, un principā jāatzīst, ka pietiktu ar trīs punktu ievērošanu.
Pirmkārt, tāpat kā attiecībā uz valsts nozīmes ceļiem, arī pašvaldību ielu remontiem ir jābūt noteiktam standartam. Iespējams, tas ļautu iepirkuma organizatoriem vismaz apjaust, par kādu summu ir fiziski iespējams saremontēt, piemēram, vienu kvadrātmetru asfalta seguma.
Otrkārt, ir jānosaka konkrēta procedūra veikto remontdarbu pieņemšanai, šo procesu atstājot neatkarīgu ekspertu ziņā.
Un, treškārt... Minētie divi punkti tiešām ir jāievēro. Pretējā gadījumā Latvijā veidojas statistikas dati par ielām, kuras attiecīgā laika periodā ir saremontētas, nepiebilstot, ka paveiktā darbu kvalitāte desmit ballu sistēmā knapi velk uz vārgu četrinieku.
Kā panākt, lai viss minētais tiktu ievērots? Vienkārši – valsts likumdošanas ietvaros jāparedz, ka gadījumā, ja ekspluatācijā ir nodots draņķīgas kvalitātes ceļš vai iela, visas izmaksas no personīgās kabatas jāsedz indivīdam, kurš pamanījies parakstīt pieņemšanas – nodošanas aktu. Domājams, ka šāds solis varētu būtiski uzlabot ielu un ceļu stāvokli Latvijas pašvaldībās.