Latvijas politiski sabiedriskajā dzīvē arvien vairāk ir vērojama zināma rosīšanās: vieni aicina stāties savā partijā, otri - pirkt vietējās eglītes un apkaro centienus tēmēt uz Mildu, trešie - parodē reklāmklipus un izvirza ultimātus Rīgas mēram.
Protams, to visu var mēģināt saukt par sociālajām kampaņām, sabiedrības izglītošanu, rūpēm par vietējiem ražotājiem utt. Taču vēl to var nodēvēt par priekšvēlēšanu kampaņu norisi pilnā sparā. Turklāt visai prastā līmenī.
Vislabāktas ir izdevies pilnīgi pretējiem blokiem - TB/LNNK un Saskaņas centram, savstarpēji apmainoties ar laipnībām reklāmas videoklipu veidā. Vispār jau dažādas partiju kampaņas ir normāla demokrātijas prakse, kas tiek īstenota lielā pasaules daļā. Taču mūsu gadījumā nu jau ir jārunā par dažām niansēm.
Pirmām kārtām aizdomīgi ir vienas otras partijas centieni šādu politaģitāciju nodēvēt par sociālo kampaņu. Tātad nav izslēgts, ka tai iztērēto naudu tiks mēģināts neuzrādīt kā priekšvēlēšanu kampaņas tēriņus. Vēl nesenā pagātnē burtiski no visām malām gāzās dažādu tā saucamo trešo personu radīti pozitīvisma kampaņas produkti, un pašreizējā brīdī KNAB vēl joprojām mēģina šajā sakarā tiesāties ar vienu no partijām par aptuveni vienu miljonu latu. Starp citu, tieši to partiju, kas tagad gana intensīvi aicina cilvēkus stāties savās rindās. Savukārt attiecībā uz dažādiem ultimātiem galvaspilsētas amatpersonām, jāteic sekojošais - nav jau, protams, Rīgas atslēgas nokļuvušas tajās prasmīgākajās rokās, tomēr...
Pašreiz, dažus mēnešus pirms kārtējām pašvaldību vēlēšanām uzstādīt kaut kādus ultimātus nav pati atbildīgāka rīcība. Jāatgādina, ka partijas vēl gluži nesen kaut ko stāstīja par nepieciešamību aizmirst līdzšinējās politiskās nesaskaņas, visiem kopā strādāt, lai izvestu valsti no ekonomiskās krīzes, un tamlīdzīgām augstām lietām. Taču šobrīd rodas iespaids, ka par kaut ko citu, izņemot - iegūt vismaz kādu vietu pašvadībās vai Eiropas parlamentā, mūsu politiķi gatavi sākt domāt tikai aptuveni vasaras vidū.
Savukārt līdz tam turpinās viens otru zākāt, domāt, kam uzticēties vai neuzticēties, spēlēt akmmentiņ lec ārā un visu ko citu, bet tikai ne strādāt. Un pats skumjākais - par to šiem cilvēkiem tiek maksātas algas no nodokļu maksātāju kabatām, bet uzņēmēju laika pulkstenis tikšķ arvien skaļāk?