Ar apbrīnojamu regularitāti politiķi uzjundī runas par iespējamo nodokļu progresivitātes principu, turklāt darot to uz teju neatvairāmu saukļu fona - pret nabadzību, par tiesiskumu un taisnīgumu...
Arī izvēlētā taktika ir apbrīnojama. Proti, vispirms viens koalīcijas politiķis paziņo, ka progresivitāte ir nepieciešama, tad, jūtot, ka sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga, vairāki citi paziņo, ka nekas tamlīdzīgs vismaz pārskatāmā nākotnē nenotiks, bet tad atkal uzrodas kāds, kurš klāsta pretējo. Pēdējais spilgtais piemērs droši vien ir labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), kura ir pavēstījusi, ka no progresivitātes izvairīties neizdošoties un tagad tikai esot jāizmodelē, ko un kā šajā jomā darīt.
Ir gan kāda būtiska nianse, par kuru Labklājības ministrija acīmredzot tomēr nav aizdomājusies, bet kas turpmākajās darbībās var izrādīties pamatīgs šķērslis. Lai kaut ko modelētu, plānotu, projektētu, ir jābūt noteiktai datu bāzei, uz kā rēķina to darīt, bet tādas Latvijā nav. Pati minētā ministrija gluži nesen ir bijusi spiesta atzīt, ka nav nekādas stratēģijas, formulas, kurai atbilstoši mūsu valstī tiktu rēķināts iztikas minimums. Tas esot ilgi, sarežģīti, grūti utt., tāpēc arī neapliekamais minimums pie mums principā ir politiskas izsķiršanās, nevis matemātiski pamatotu datu analīzes rezultāts. Tādējādi nav jābrīnās, ka pie mums «iztikas minimums» un «neapliekamais minimums» ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni, lai cik tas arī būtu muļķīgi. Un šeit rodas loģisks jautājums - kā Labklājības ministrija gatavojas noteikt, cik liela ir mēnešalga, no kuras jau it kā varētu sākt prasīt lielākus nodokļus, ja tai nav pat nojausmas, cik daudz naudas Latvijā vajag cilvēkam, lai viņš vispār spētu izdzīvot?!
Bažas rada arī no politiķu, amatpersonu puses izskanējušie apgalvojumi, ka Latvijā esot nepilni 10% iedzīvotāju, kuru mēnešalga pārsniedz vienu tūkstoti latu. Tiešām šie tūkstoš latu saņēmēji ir tā sabiedrības daļa, kas būtu uzskatāma par «biezajiem», un tāpēc no viņiem jākāš lielāki nodokļi? Pirmkārt, droši var apgalvot, ka neviens nav papūlējies noskaidrot, cik daudzi no šiem 1000 Ls saņēmējiem, piemēram, uztur sievu un trīs bērnus.
Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka nodokļu slogs var būt tieši tik liels, cik kāds to ir gatavs nest. Pareizāk sakot, cik vairākums to ir gatavs nest. Uzliekot lielākus nodokļus tā dēvētajām superalgām, var rēķināties, ka tos apzinīgi maksās valsts un pašvaldības iestāžu vadošie darbinieki (kam tik daudz maksā), kā arī bankas un lielās ārvalstu kompānijas. Savukārt attiecībā uz vietējiem uzņēmumiem arvien vairāk izplatīts kļūs darbības princips - minimālā alga ar visiem nodokļiem, bet pārējais - aploksnē. Arī šo aspektu neņemot vērā, nekāda nodokļu politikas modelēšana nav iespējama.
Tiesa gan, jāpiekrīt, ka Latvijā nodokļu sistēma ir veidota nevis tā, lai valsts noteiktos maksājums veiktu visi, bet gan tā, lai tie, kuri ir spiesti maksāt, samaksātu par visiem. Līdz ar to jāteic, ka vismaz atsevišķu politiķu izpratnē Latvijā darbojas nevis tiesiskuma un taisnīguma, bet gan «kā es māku, tā es maunu» princips.