Nopludinātie Panamas dokumenti radījuši bagātīgu augsni spekulācijām, interešu cīniņiem un emocijām, nereti ignorējot svarīgus šī jautājuma aspektus
Ja runa ir par ofšoriem, tad šī ir viena no tēmām, kad der paturēt prātā parunu, ka zupa netiek ēsta tik karsta, kā tā tiek vārīta, proti, emocijas der nodalīt no faktiem. Protams, ka 2,6 terabaiti nopludinātas informācijas ar 11,5 miljoniem potenciāli interesantu dokumentu ir lielisks darbalauks visai žurnālistu cunftei, ar ko simtiem kolēģu visā pasaulē šobrīd arī nodarbojas. Šobrīd ir publiski izgaismojusies tikai aisberga redzamā daļa, kas ir saprotami, ja jāizanalizē tik milzīgi informācijas apjomi, tomēr, ļaujoties sensācijām, der paturēt prātā dažas būtiskas detaļas.
Vispirms jau dibināt kompāniju ofšoros nav nekas nelegāls vai krimināls. Arī nodokļu ziņā visnotaļ caurspīdīgajās valstīs pastāv dažādas uzņēmuma izdevumu, tajā skaitā nodokļu, optimizācijas shēmas, un nekā nelegāla šajā aspektā nav. Pasaules turīgie cilvēki savulaik izdomāja ofšoru sistēmu, mazajiem uzņēmumiem gandrīz katrā valstī ir atrodama kāda mūsu mikrouzņēmumu nodoklim līdzīga sistēma – nekā nosodāma. Ekonomiskais izdevīgums ir uzņēmējdarbības pamatideja un savādāk tas arī nevar būt. Cita lieta, ja ofšoros darbojas augstas valsts amatpersonas un ietekmīgi politiķi, tādējādi radot aizdomas par savu ienākumu izcelsmi un reputācijas tīrību. Iespējams, nekā nelegāla šajos ienākumos nav, taču neapšaubīt savu vadoņu turīgumu skaitās norma tikai diktatoriskās un autokrātiskās valstīs, kā to uzskatāmi apliecina Panamas dokumentu skandāla sakarā demisionējušais Islandes premjers Sigmundurs Gunnlaugsons.
Tātad problēma nav ofšoru sistēma kā tāda, bet gan faktā, ka ne vienmēr izdodas pārliecināties par ofšoros «noparkotās» naudas izcelsmi un legalitāti. Tas ļauj jaukt visu vienā putrā – normālu uzņēmējdarbību ar ieroču un narkotiku kontrabandu, legālu nodokļu optimizāciju ar ļaunprātīgu nodokļu nemaksāšanu utt. Izeja katrā konkrētajā gadījumā, jo īpaši, ja kaut kādā veidā tiek skartas valsts intereses, ir pārliecināties par naudas izcelsmi. Latvijas gadījumā viens no šādiem piemēriem ir nacionālās aviokompānijas AirBaltic jaunais investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess, kurš nekautrējoties savos kontaktos norāda Panamas adresi. Kā publiski izskanējis, Montāgs-Girmess aviokompānijā, kuras lielākais īpašnieks joprojām ir Latvijas valsts, esot ieguldījis 52 miljonus eiro. Uz jautājumu, vai Satiksmes ministrija ir personīgi pārliecinājusies par šīs naudas izcelsmi, satiksmes ministrs Uldis Augulis DB atbildēja, ka ir paļāvies uz Latvijas drošības dienestu informāciju. Iespējams, ka drošības dienestiem pašlaik ir darba pilnas rokas, jo vismaz Lursoft datu bāzē atrodamā informācija par Montāga-Girmesa kompāniju SIA Aircraft leasing 1 liecina par ofšoru klātbūtni, bet šis faktors vismaz gadījumos, kad skartas valsts intereses, ir īpaši rūpīgi pārbaudāms, lai nezaudētu uzticamību Latvijas starptautisko sadarbības partneru acīs.