Neviens, šķiet, vairs nešaubās par to, ka dzīvē ir jāmaksā par visu, taču izrādās, par atsevišķām lietam ir jāmaksā divreiz. Vismaz attiecībā uz Latvijas veselības aprūpes sistēmu šo apgalvojumu var attiecināt pilnā mērā.
Patiesību sakot, situāciju, kas pašreiz valda mūsu medicīnā, pilnā mērā raksturo šonedēļ televīzijā izskanējušais stāsts par kādu puisi, kurš naktī devies uz Stradiņu slimnīcu, jo viņam bija uztūkusi roka. Proti, par sniegtajiem pakalpojumiem, no viņa tika iekasēti vairāk nekā 50 Ls, paskaidrojot, ka ir jāsaprot — valsts slimnīcu pakalpojumi maksā tikpat, cik par tiem prasa privātās medicīnas iestādēs. Turklāt maksa iekasēta tāpēc, ka izrādījies — gadījums nemaz nav akūts. Tad nu tā…
Tas viss ļauj domāt, ka slimnīcas šobrīd mēģina izkāst naudu no abām «frontēm», lai tādējādi segtu savas izšķērdīgās dzīves parādus (kopumā — ap 300 milj. Ls). Daudzkārt taču izskanējis, ka medicīnas iekārtas savulaik iegādātas, naudu neskaitot, ka cilvēki bieži vien tiek likti slimnīcās, kad pēc tā īsti vajadzības nav, ka slimnīcu bosi (kas turklāt ir mediķi, nevis profesionāli menedžeri) saņem tādas algas, kādas daudzos gadījumos nav pat privātuzņēmumu vadītājiem utt. Turklāt par ko tad nereti tiek prasīta nauda? Par neremontētām palātām, par speciālistiem, kuri brīvdienās un svētku dienās vispār nav pieejami slimnīcā, bet ikdienā — tikai pa dažām stundām, jo pārējo laiku pavada privātpraksēs utt. Citiem vārdiem sakot, diemžēl jāatzīst, ka veselības sistēmā Latvijā valda politiskās intereses, vēlme katram pavilkt deķi uz savu pusi, paņemt naudu par to, par ko jau ir samaksāts, bet tikai ne par veselu sabiedrību.