Latvijas medicīnas sistēmā ir daudz lietu, kuras nepieciešams uzlabot, tomēr nav šaubu, ka sistēma kopumā ir mūsdienīga – slimnīcās strādā augsti kvalificēti speciālisti un tās ir nodrošinātas ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Vienlaikus, apzinoties Latvijas demogrāfisko situāciju, uzskatu, ka tālāka mūsu valsts medicīnas sistēmas attīstība iespējama tikai tad, ja ievērojami tiks attīstīts medicīnas eksports. Turklāt vēl labākus rezultātus pakalpojumu nodrošināšanā ne tikai vietējiem, bet arī ārvalstu iedzīvotājiem iespējams panākt, cieši sadarbojoties valsts un privātajam sektoram.
Esmu pārliecināts, ka Latvijā jau tagad strādā vieni no labākajiem ārstiem pasaulē. Rīgas Stradiņa universitātes izglītības kvalitātes augstais standarts, kā arī tradīcijas ik gadu nodrošina jauno speciālistu skaita pieaugumu. Līdzīgi kā lidmašīnu piloti, arī kvalificēti ārsti ir pieprasīti visā pasaulē. Latvijas ķirurgi, anesteziologi un citi speciālisti pašlaik strādā labākajās pasaules slimnīcās. Svarīgi ir panākt, lai šie speciālisti savu nākotni un profesionālo izaugsmi saistītu ar Latviju, nevis savas zināšanas aizvestu uz citu valstu slimnīcām. Tas ļautu Latvijā nodrošināt speciālistiem Eiropas līmeņa atalgojumu, savukārt valsts un privātajām slimnīcām – veselīgu konkurētspēju un ienākumu pieaugumu.
Latvijas priekšrocības ir ne tikai izcilie ārsti, bet arī ģeogrāfiskais novietojums – esam ļoti izdevīgā vietā starp ES un NVS valstīm, turklāt Rīgas lidosta nodrošina Baltijas valstīs lielāko tiešo reisu skaitu. Iepriekš daudzi pacienti no Skandināvijas un Lielbritānijas izvēlējās Latviju kā vietu, kur saņemt medicīniskos pakalpojumus, bet pašlaik es redzu, ka nenovērtēts potenciāls ir tieši NVS valstu pacienti, kuri atzīst ne tikai Latvijas cenu pievilcību, bet arī pakalpojumu augsto kvalitāti.
Lai strauji palielinātu medicīnas eksporta apjomus, būtu cieši jāsadarbojas valsts un privātajam sektoram, turklāt valsts lielo medicīnas iestāžu vadībai medicīnas eksporta veicināšana būtu jāizvirza kā viena no galvenajām prioritātēm. Viena no jomām, kur sadarbība varētu sākties nekavējoties, būtu daudz intensīvāka Latvijas medicīnas piedāvājuma reklamēšana, piešķirot tam lielākus līdzekļus un nodrošinot arī valsts oficiālo atbalstu. Otra, jau sarežģītāka lieta, būtu kopīgu piedāvājumu veidošana, apvienojot labāko, ko spēj sniegt valsts un privātās medicīnas iestādes. Kopīgi piedāvājumi varētu izpausties, piemēram, sarežģītākas operācijas veicot valsts
klīniskajās slimnīcās, savukārt rehabilitāciju – privātklīnikās. Uzskatu, ka šādu integrētu piedāvājumu izstrādi iespējams veikt salīdzinoši īsā laikā, turklāt tas neprasītu būtiskas investīcijas.