Ikgadējo budžetu ne tikai Latvijā, bet it visur civilizētā pasaulē ir pieņemts uzskatīt par gada galveno politikas dokumentu, kurš saliek visus punktus uz «I», skaidri parādot, kuru jautājumu risināšana ir prioritāte valdošo politiķu darbos un kuru - tikai vārdos.
Līdz ar četru gadu garumā ilgušās izdevumu cirpšanas un sporādiskas nodokļu paaugstināšanas aiziešanu pagātnē daudz klusāki kļuvuši ne tikai dažādu interešu grupu, bet arīdzan opozīcijas iebildumi pret valdības piedāvāto naudas sadalīšanas plānu.
Tas gan nenozīmē, ka slēgtajos ministru semināros, diskusijās ar sociālajiem partneriem un valdības sēdēs Valda Dombrovska (Vienotība) trešajai valdībai būtu izdevies radīt budžeta likumu, kas ir pati pilnība. Protams, sava taisnība ir finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš saka, ka «nozaru ministriju pieprasījumi pamatā bija saprotami un atbalstāmi, jo līdz šim visas nozares ir strādājušas līdzekļu samazināšanas režīmā, taču jāapzinās, ka viena gada laikā nav iespējams atjaunot finansējumu visām nozarēm uzreiz». Realitāte ir vēl skaudrāka - vajadzību un vēlmju allaž būs vairāk nekā resursu to segšanai. Ne tikai taupības apstākļos, bet arī treknos gados. Jo ātrāk to sapratīsim, jo labāk.
Par 2013. gada valsts budžeta lielāko trūkumu var uzskatīt nepārprotami iezīmētu prioritāšu trūkumu - it kā budžeta prioritātes ir uzņēmējdarbības attīstība, dzimstības veicināšana un algu palielināšana atsevišķām sabiedriskajā sektorā strādājošo kategorijām.
Praksē katrai no šīm prioritātēm tiek drupačas dažu desmitu miljonu apmērā. Ikvienam ir skaidrs, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes (IIN) samazināšana par vienu procentpunktu un niecīgs ar IIN neapliekamā minimuma pieaugums par apgādībā esošām personām nedos nedz būtisku pienesumu uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, nedz vērā ņemamu ieguldījumu iedzīvotāju labklājībā. Tas pats diemžēl sakāms arī par nelielajiem algu pieaugumiem, ko saņems skolotāji, policisti, ugunsdzēsēji un mediķi - labāk nekā nekas, bet kopumā nieks.
Vilšanās sajūta pieaug, ja ieskatāmies šo pašu valdošo politiķu savulaik zīmētajos ambiciozajos nākotnes plānos. Piemēram, premjera Valda Dombrovska pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem 10. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā pieteiktā ekonomiskā programma paredzēja, ka bezdarba līmenim 2013. gadā jāsarūk līdz 7%, jau minētajai IIN likmei jābūt 22% apmērā, bet neapliekamajam minimumam būtiski jāpieaug. 2013. gada budžeta realitāte ir šāda - IIN likme plānota 24% apmērā, neapliekamais minimums par strādājošajiem bezcerīgi iestrēdzis nožēlojami zemajā 45 Ls līmenī, bezdarba līmenis sarūk lēni. Un budžeta likumprojekts liecina - ambiciozu prioritāšu izvirzīšanu un īstenošanu premjers un viņa uzticamais finanšu ministrs atstājuši labākiem laikiem, pagaidām dodot priekšroku teju 150 miljonu latu sadalīšanai starp daudzām mazām prioritātītēm.