Banketu klāšanu ārvalstīs pašmāju restorānu īpašnieki neuztver kā veiksmīgu eksporta produktu, bet gan kā prestižu darbu, iespēju uzkrāt pieredzi un reklamēt savu restorānu.
DB uzrunātie restorānu īpašnieki, kuri vairākkārt iemēģinājuši roku banketu klāšanā ārvalstīs, atzīst, ka lielākoties tie bijuši valsts pasūtījumi no Ārlietu ministrijas, Kultūras ministrijas vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) puses. Galdi klāti dažādu valstu vēstniecībās, akcentējot Latvijas virtuves daudzveidību.
Akcentē latvisko
«Ārvalstīs banketus klājam vienu līdz divas reizes gadā. Esam vairākkārt bijuši Igaunijā, kā arī Somijā, Zviedrijā, Beļģijā (Briselē), Azerbaidžānā un Krievijā. Banketi gandrīz vienmēr ir bijuši valsts pasūtījumi, izņemot Igaunijā, kur mums izveidojusies sadarbība ar kādu restorānu,» stāsta trīs pavāru restorāna Tam labam būs augt līdzīpašnieks un šefpavārs Ēriks Dreibants. Lai iegūtu šādus pasūtījumus, esot jāpiedalās valsts iepirkumu konkursos, taču tajos uzvarēt neesot grūti – konkurence nav tik sīva. Ē. Dreibants lēš, ka Latvijā varētu būt līdz 20 ēdināšanas uzņēmumu, kas šādus banketus spēj noorganizēt. «Cik zinu, neviens ēdināšanas uzņēmums rūpīgi neseko līdzi valsts iepirkuma konkursiem. Parasti restorāni tiek uzrunāti individuāli, un tad tie iesniedz konkursā savu piedāvājumu. Mūs konkursā aicinājusi piedalīties arī prezidenta kanceleja, bet atteicāmies. Tas ir pārlieku laikietilpīgs un ķēpīgs darbs,» atzīst Ē. Dreibants. Faktu, ka uzvarēt valsts iepirkumos nav grūti, apliecina arī restorāna Vairāk saules līdzīpašnieks un šefpavārs Endijs Bērziņš. «2008. gadā, kad valstī bija krīze, mums ieteica iesniegt banketam Latvijas vēstniecībā Helsinkos tāmi. Neko daudz nedomājot, iesniedzām to un uzvarējām. Mēs uzklājām A klases banketu par vidējās klases restorāna cenām. Uztaisījām moderno mūsdienu latviešu virtuvi un necentāmies nevienu pārliecināt, ka mūsu tauta ēd tikai skābputru,» stāsta E. Bērziņš, kurš toreiz sarunā ar Latvijas vēstnieku esot noskaidrojis, ka noalgot vietējos banketu klājējus būtu izmaksājis vismaz divas reizes dārgāk. «Izceļam pašmāju produktus, bet tai pašā laikā jāatceras, ka ne visiem banketu viesiem garšos marinēta gaļa, pelēkie zirņi vai rupjmaize. Bufetes galdā tiek iekļauti arī citām tautām saprotami ēdieni,» stāsta Ē. Dreibants.
Labāk par igauņiem
Restorāns Vairāk saules pirmo ārvalstu banketu apkalpojis 2004. gadā Igaunijā, kuru pasūtījis kāds uzņēmums, kuram ir filiāles visās Baltijas valstīs. «Mēs bijām reiz rīkojuši šim uzņēmumam sporta spēles Latvijā, un tas piedāvāja apkalpot banketu Igaunijā notiekošajā firmas pasākumā. Toreiz gatavojām visu Baltijas valstu tradicionālos ēdienus,» atminas E. Bērziņš. Restorāns klājis galdus arī Latvijas vēstniecībā Stokholmā un Helsinkos. Tas esot kā izaicinājums un piedzīvojums, bet tajā pašā laikā esot arī patīkami saņemt labas atsauksmes no pasūtītājiem. «Igaunijā sporta spēlēs bija jāuztaisa Baltijas valstu nacionālie ēdieni. Igauņi atzina, ka tik garšīgu savu nacionālo ēdienu neesot ēduši. Iznāk, ka mēs, letiņi, uztaisījām labāk, nekā viņiem mātes gatavo,» saka E. Bērziņš. Pirms astoņiem gadiem banketu klāšanā ārvalstīs roku iemēģinājis arī restorāna Riviera līdzīpašnieks un šefpavārs Jānis Sokolovskis. Viņš tolaik strādājis kā privātpersona. «Apmēram sešus gadus veidoju banketus Latvijas vēstniecībās dažādu valstu pilsētās – Kopenhāgenā, Londonā, Briselē, Oslo, Sanktpēterburgā. Bieži vien tie bija tradicionālie 18. novembra pasākumi. Valsts iepirkumos nepiedalījos. Šos darbus tolaik dabūju caur rekomendācijām,» stāsta J. Sokolovskis. Viesu skaits esot bijis dažāds – sākot no vakariņām 10 cilvēkiem līdz vērienīgākam bufetes galdam pat 700 personām.
Peļņa neliela
Raugoties no organizatoriskās puses, šādu banketu apkalpošana neesot ļoti sarežģīta, bet laikietilpīga. Jārēķinās ar ilgāku laika periodu, kad ar pasūtītāju tiek izrunātas visas nianses par ēdienkarti, darba procesu, virtuves tehnikas nodrošinājumu, pārtikas produktiem u.c. detaļām. Papildu izmaksas – transporta izdevumi uz konkrēto valsti, naktsmājas pavāriem un viesmīļiem, kā arī darbinieku atalgojums, kuriem šādos izbraukumos tiek maksāta arī komandējuma nauda. Aizbraucot apkalpot banketu uz svešu valsti, jārēķinās arī ar pārsteigumiem. «Ja mums apsolīti palīgi, tad nekad nevaram zināt, kādi viņi būs. Mēs, protams, vēlētos visčaklākos, bet izrādās, ka viņi ir slinki. Tajā brīdī saproti, ka darbu nebeigsi pusnaktī, bet četros no rīta,» pieredzē dalās Ē. Dreibants.
Apkalpojot valsts pasūtījumu banketus ārvalstīs, restorāni pie astronomiskas peļņas netiekot, bet iegūst pastarpinātu labumu. «Banketi ir kā iespēja reklamēt mūsu restorānu šeit, Latvijā,» atzīst Ē. Dreibants. Valsts pasūtījumos pozitīvā nozīmē jārēķinās arī ar birokrātiju, jo valsts nevar palikt kaunā, tādēļ banketam jābūt visaugstākajā kvalitātē. «Mums jāgarantē, ka mēs to varam izdarīt, līdz ar to mācāmies kvalitātes latiņu turēt visaugstākajā līmenī,» atzīst Ē. Dreibants.
Nav veiksmes aka
Banketu organizēšana ārvalstīs noteikti neesot veiksmīgs eksporta produkts, atzīst visi DB uzrunātie eksperti. Šeit sagatavot ēdienus un braukt pasniegt tos citā valstī – tas nav konkurētspējīgi. «Zinu, ka Eiropā un ASV ir banketu kompānijas, kurām ir lielas fūres, kas aprīkotas ar profesionālu virtuvi. Tās piebrauc pie ēkas durvīm un iznes visu sagatavoto maltīti pa tiešo uz svinību galdiem,» stāsta Ē. Dreibants. Latvijā pagaidām nevienai kompānijai šāds aprīkojums nav, lai gan vajadzētu. «Atceros, kad pirms vairākiem gadiem vajadzēja sagatavot banketu 5000 cilvēkiem, bija problēmas izīrēt pietiekamā daudzumā galda piederumus. Nācās pirkt,» atminas Ē. Dreibants. Savukārt restorāna Vairāk saules īpašnieks akcentē, ka lielākas iespējas klāt banketa galdus ārvalstīs ir augstākās klases restorāniem. «Mēs cīnāmies par pasūtījumu 14–18 eiro no personas. Šādi pasūtītāji rūpīgi rēķina visas tāmes, un viņi nebūtu gatavi piemaksāt, lai mani kopā ar komandu aizvestu, piemēram, uz Maskavu. Savukārt, ja Mārtiņš Rītiņš klātu maltīti, tad runa būtu par krietni augstāku summu: 70–150 eiro no personas. Šiem pasūtītājiem ir pie brošas, vai rēķins ir 24 vai 27 tūkstoši eiro,» pārliecināts E. Bērziņš. Latvijas restorāniem, arī vidējās klases, ārvalstīs perspektīvas esot labas. «Latvijā prasīgo klientu dēļ restorāniem kvalitātes latiņa ir ļoti augsta, citviet Eiropā vidējās klases restorāni šajā ziņā krietni atpaliek. Domāju, ārvalstīs ar vidējās klases restorānu klātiem banketiem mēs varētu iecirst kāju,» pārliecināts E. Bērziņš.
Eksportē pavārus
Fakts, ka Latvijas pavāri «sit pušu» citu valstu kolēģus, esot pavisam reāls un uz pierādījumiem balstī apgalvojums. Pirms septeņiem gadiem Jaunajā vilnī Krievijas bagātajiem ļaudīm šķita, ka ierodoties pie mums, jāņem līdzi arī pavāru delegācija, bet tagad viss ir mainījies. Viņi ir sapratuši, ka neesam nekādi lauķi. Latvijas pavāri klāj smalkus svinību galdus un saņem fantastiski lielas algas,» stāsta E. Bērziņš. Latvija varot lepoties ar ļoti talantīgiem un profesionāliem pavāriem – tā esot mūsu eksporta prece, it īpaši uz Krieviju. «Krievijas bagātās ģimenes meklē sev personīgos pavārus. Pieprasījums ir lielāks, nekā mūsējie vēlas uz turieni braukt strādāt. Alga ir vilinoša. Gada laikā iespējams nopelnīt tik daudz, lai atgrieztos mājās un atvērtu savu restorānu,» stāsta E. Bērziņš. Pieprasījums ir, bet Latvijas pavāri neraujas kļūt par turīgo ļaužu privātajiem virtuves pavēlniekiem.
Vēl viena iespēja, kā Latvijas restorāniem kļūt par eksportētājiem – pārdot franšīzes tiesības. Šādu soli nākamā gada rudenī grasās spert arī restorāns Vairāk saules, kas jau vairākus gadus regulāri saņemot šādus piedāvājumus, pārsvarā no postpadomju valstīm.